Ja neviens neizrādīsies atbildīgs, nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums
Lato Lapsa16.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai par Kristīnes Misānes lietu es pirmoreiz pastāstīju pagājušā gada 26. februārī laikraksta “Diena” lappusēs publikācijā ar virsrakstu “Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai”. Toreiz šī situācija ne sabiedrību, ne medijus, ne politiķus diez ko neinteresēja, kaut vilciens tad vēl nebija aizgājis. Tagad, gandrīz gadu vēlāk, kad šis process jau nedēļām ilgi ir tēma numur viens, es ieminēšos tikai par vienu vienīgu lietu.
Man nešķiet svarīgi smieties par visiem bordāniem, pabrikiem, bondariem, levitiem un pārējiem pintiķiem – piepūstā baļķa nesējiem, kuri pamanījuši iespēju uz citu cilvēku nelaimes rēķina pamēģināt sev samangot kādu popularitātes papildpunktu. Tāda ir šo šakālīšu daba - tieši tāpat kā dēlei gobzemam, kura arī beidzot ir saodusi jaunu tēmu, kurai piesūkties.
Man nešķiet svarīgi šķetināt, kuram īsti šajā lietā ir taisnība un kuram tomēr nav taisnības no likuma viedokļa, - no savas žurnālista pieredzes es lieliski zinu gan to, ka bērnu dalīšana ir viena no briesmīgākajām lietām dzīvē, gan to, ka likumam ļoti bieži nav nekā kopēja ar taisnīgumu un veselo saprātu. Tā tas vienkārši ir.
Man nešķiet svarīgi ķerties pie ģeopolitiskiem rēķiniem un aprēķiniem – kas tie tādi dāņi, kas tie tādi dienvidafrikāņi, kas tie tādi mēs. Jebkuri šādi rēķini nebūs mūsu labā, vienalga, vai mēs mērītu teritoriju, vēsturi, stabilitāti vai, kas bieži vien vissvarīgākais, apņēmību, pašcieņu un principialitāti.
Man nešķiet svarīgi sākt izvērtēt pašas Kristīnes Misānes vainu visā notikušajā, - protams, ka ar viņas muļķīgo iekrišanu uz robežas var līdzināties tikai visa aizvadītā gada laikā vērojamā juridiskā mētāšanās, pirms dažām nedēļām beidzot ķeroties pie pēdējā salmiņa – sabiedrības iesaistīšanas. Katram tā var gadīties, tik tiešām katram.
Man nešķiet arī svarīgi iesaistīties diskusijā – vajag vai nevajag Latvijas amatpersonām vispār aizstāvēt savus pilsoņus, ja tie iesaistīti apšaubāmās darbībās. Ar „moderno vērtību nesēju” nozombētiem ļautiņiem strīdēties bezjēdzīgi, savukārt pasaulē pēdējos gadu tūkstošos nekas nav mainījies – respektē un ciena tos, kuri nepamet savējos, lai kādi arī šie nebūtu. Un arī parastiem cilvēkiem ķerties pie petīcijām, kuras adresētas kaut pašam nelabajam, ir normāla lieta - ja sava vara negrib palīdzēt, tad tā, iespējams, nemaz nav savējā.
Bet vienu lietu gan ir būtiski ņemt vērā. Šajā lietā ir divi pilnīgi viennozīmīgi vainīgi cilvēki – un nevis pēc likuma burta vai gara, bet gan pēc būtības.
Viens ir prokurors Kaspars Kalniņš, kuram bija nospļauties par to, kas notiek ar konkrētu Latvijas pilsoni, un kurš neizmantoja absolūti likumīgu iespēju pasargāt viņu no Dienvidāfrikas cietuma ellītes.
Savukārt otrs ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kuram viņa iespaidīgo algu nodokļu maksātāji samet tāpēc, lai viņš izmantotu savu amatu tiesiskuma un nevis tikai plika likuma burta vārdā. Bet viņš to nedara.
Ja šie cilvēki nevis kaut kādu sadomātu iemeslu, bet tieši Kristīnes Misānes lietas dēļ neizlidos no amatiem un ja vispār Latvijas ierēdņus un tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekus nesāks kaut vai primitīvi mest ārā no darba ne tikai par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, bet arī par to, ko viņi nav izdarījuši, - nekas nemainīsies, un nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
