Ja kāda gļēva tauta pazūd, tad pasaule kļūst tīrāka

Lai varētu atšķirt padomju cilvēku no brīva, ir jābūt kādiem kritērijiem, ar dzimšanas datumu, lai formālo valsts nosaukumu būs par maz. Pieraksts, ir, ka uzstāj, apgalvo, bet pirms to darīt nepaskaidro, no kā izriet apgalvotais un pēc kādiem kritērijiem to vērtē.

Es pievērsīšos diviem, manuprāt, galvenajiem rādītājiem un pazīmēm, kas izsaka būtību un ļauj izdarīt secinājumus.

Pirmā pazīme ir, cik tālu skatāmies nākotnē, cik spējam un vēlamies tajā ielūkoties un cik tālu plānojam savu dzīvi. Mācoties skolā, mūsu plāns ir sagaidīt brīvdienas, tad jau gaidām mācību gada beigas, tad mūsu mērķi aprobežojas ar diploma iegūšanu un tad kaut kur strādāsim. Kad ir diploms, mūsu plāni reti pārsniedz darba vietas meklējumus.

Ātri sasniedzamie mērķi

Reti domājam, cik ilgi strādāsim, kā attīstīsimies, ko vēl apgūsim, ko galu galā vēlamies sasniegt un kam mums to vajag. Var iestādīt koku, laist pasaulē bērnu, nosist čūsku vai kaut kā sagaidīt pensijas vecumu, kaut tik tālu domā retais. Vairumā gadījumu padomju cilvēks nedomā par nākotni, tam noteicošā ir šodiena un tuvākās brīvdienas. Retāk, ko darīt atvaļinājumā, bet pavisam reti – a priekš kam to darīt, priekš kam kaut kur doties?

Gan jau valdība un partija izdomās un pateiks, kas un kā mums ir jādara, bet pagaidām kaut kā ir jāsagaida piektdienas vakars, tad jāatpūšas, un pirmdiena būs grūta diena, bet neko nevar darīt, tā pasaule ir iekārtota. Tā to iekārtoja valdība un partija. Censties pašam savu dzīvi iekārtot un sakārtot atbilstoši savām vēlmēm un uzskatiem spēj tikai retais, jo vairumam nekādu uzskatu un vēlmju nav. To visu viņu vietā izdomā partija un valdība. Gan to, uz kādiem matračiem jāguļ, gan ar kādām mašīnām jābrauc, gan kādus ēdienus jāēd, gan to, kas ir labi un, kas slikti. Tieši tāpēc, ka iekārtot savu dzīvi pēc sava plāna un savām vēlmēm cenšas tikai retais, tas neizdodas, jo ir pārāk maz to, kas atļaujas nebūt «kā visi».

Mērķi ir īsi, piemēram, nokļūt līdz veikalam, tad nopirkt to, kas plauktos izvietots acu augstumā un speciāli izgaismots, arī to, kas nodrukāts veikala reklāmas bukletā vai to, kas rādīts TV un reklamēts sociālajos tīklos.

Spēles noteikumi

Kaut arī sen jau nav vairs vienotās padomijas, mēs, bijušie padomju pilsoņi un to pēcteči, esam gana līdzīgi viens otram un cits citam. Vairums to noliedz un pat kliedz, ka tā neesot, bet kliedzēji patiesībā jūt, ka tomēr taisnība šim apgalvojumam ir, tāpēc tāda histēriska reakcija.

Mums, bijušajiem padomju pilsoņiem, un to pēctečiem, ir daudz kopīgu īpašību, vēlmju un pat kulināru noslieču.

Pirmā īpašā pazīme ir, ka Latvijā un ne tikai Latvijā ir pieņemami tas, ka ir kādi, kuri drīkst atļauties rīkoties nelikumīgi, pārkāpt likumus un tomēr būt tautā mīlēti.

Varneši drīkst visu, tiem piedod visu, īpaši, ja šie pasaka kādu klausītājam patīkamu vārdu. Ar to parasti pietiek, tāpēc politiķi neuztraucas par nesmukumiem, pietiks uzfilmēt jaunu rullīti, kurā labi izskatīties un pateikt, ko vēlētājam «pa spalvai» un lieta darīta.

Mēs labākajā gadījumā bezjēdzīgi vaimanājam – nu, kā tā var, nu, kas to būtu domājis... Tā ir vienīgā reakcija, tas ir vienīgais secinājums. Kā tas ietekmēs valsts dzīvi, kā ietekmēs valsts ekonomisko stāvokli, kā ietekmēs valsts pozīcijas starptautiskā nozīmē ir pārāk tāls mērķis, lai to spētu apzināties. Paaudzes mainās, bet šie nosacītie spēles noteikumi nemainās. Vara aizvien lemj, ko barot un ko ne, kam ļaut dzīvot un kam ne.

Kopīgais

Kaut arī valstī dzīvo dažādu vecumu cilvēki, kaut ir dažādi izglītoti, strādā dažādus darbus, bet tai pašā laikā tiem ir daudz kopīga no kā viņi nav spējīgi atteikties un tāpēc nespēj mainīties. Vērtību kritēriji, uzvedība normas un pasaules skatījums paliek nemainīgs.

Otrā atšķirība ir tā, ka valsts visu zina, valsts par visu parūpēsies, un ja tā nenotiek, tad neapmierinātību pauž pret valsti. Valsts vara ir viss, gan labvēlis, gan ļaunuma iemiesojums, bet pretī kurai nedrīkst runāt, tikai pazemīgi lūgt.

Galvenā vērtība un neapstrīdamā patiesība ir tas, ko pauž varneši. Lielai daļai sabiedrības vienīgais ienākumu avots ir valsts. Lai valsts aplaimotu ar ienākumiem, nedrīkst kost tai rokā, kura baro.

Vairums cenšas pelnīt, iekārtojoties kādā valsts vai pašvaldības struktūrā. Ja ko lūdz, tad pazemīgi, pieklājīgi un bijīgi. Gadās, ka nosacītā valsts nāk pretī un kādu centu atmet. Pilsoņi priecīgi arī par to, jo neko vairāk viņi pat negaidīja un sapņos nenosapņoja.

Tie, kuriem neizdodas dažādos veidos piekļūt pie valsts naudas, kas patiesībā ir visu nodokļu maksātāju nauda, ir spiesti doties prom pat bez lāpstas pāri plecam. Viņi dodas svešumā un izbrīnā atklāj, ka tur cilvēki necenšas piekļūt pie budžeta naudiņas, ka lielā nauda ir privātuzņēmējiem un ka tie nosaka, ko valsts vara darīs.

Priekšnieki un sūdi

Rodas jautājums, kā valsts varai izdodas padarīt paklausīgus pilsoņus. Atbilde ir vienkārša – tāpat, kā to darīja padomju vara. Varas un pilsoņu attiecības nav mainījušās, mainījās karogi, himna, ģerboņi, bet būtība ne. Jebkurš, kaut jaunākā sētnieka palīgs, iedomīgi un nicinoši attiecas pret tiem, kas nav pat šādam amatam izkalpojušies. Pārfrazējot padomju devīzi – ja es priekšnieks, tad tu s...ds, un, ja tu priekšnieks, tad, protams, s...ds esmu es - vēl aizvien ir spēkā.

Lai kādi uzvārdi Saeimā un Ministru kabinetā nemainītos, to uzvedība un attieksme pret tiem, kas zemāk hierarhijas kāpnēs nemainās. Nav nekādas nozīmes, kādas tautības, kur dzimis un kāda dzimuma premjers vada valsti, - attieksme vienāda. Es esmu priekšnieks, un jūs s...di. Es esmu likumīgi ievēlēts, lai vadītu valsti, bet jums ir jāklausa likumam un maniem rīkojumiem. Uzsveru, tos nedrīkst apšaubīt, tie jāpilda. Jā, dažreiz izdodas sociālos tīklos ar kādu komentāru iebilst, bet nenotiek nekas tāds, kas reāli traucē varas lēmumam. Ievēro, savu vietu un sarkanās līnijas zina pat galējie opozicionāri. Aizvien varas galvenais uzdevums ir kontrolēt naudas plūsmas un novirzīt tās vēlamajā virzienā. Tieši šim bija un ir nepieciešamas tā sauktās pašvaldību reformas un citas reformas. Mainoties varnešiem, mainās to ietekme, un līdz ar ietekmes maiņu tiek mainītas arī naudas plūsmas, ko dēvē par reformām.

Terors

Sabiedrība ir ar mieru pakļauties un pakļaujas jebkurai varai. Vai, vai, kādas šausmas, zilais pretendē uz varu! Nu, ne tikai pretendē, bet ir valsts galva - un? Nekas, tā taču ir vara, pret to vairs nedrīkst iebilst.

Ja rīt vara paziņos, ka skolotājiem vai ārstiem jāmaksā mazāk, sociālie tīkli patrokšņos, kāds desmits vai simts ar plakātiem pazīmēsies pie Saeimas, bet nepārkāps nerakstīto likumu «sarkanās līnijas». Stāvēs ar nosacīti izstieptu rociņu – nu, lūdzu, tā nedariet, nu, lūdzu, palieliniet. Ak, nē, nu tad neko nevar darīt, jādzīvo, kā ir, vai jādodas uz citu valsti.

Ja atnāks cita vara, ja mūsu valsti okupēs, arī tad dzīvesveidu nemainīsim, mainīsies tikai vara, kuru pielūgsim. Nekāda terora, nekādas cietsirdības vai izrēķināšanās no varas nebūs, jo pilsoņi pat to neizpelnīsies, tie palūgsies un tad miermīlīgi izklīdīs, samierināsies ar realitāti un cerēs, ka rīt tiem neko neatņems. Pret vēju nedrīkst spļaut un čurāt ar!

Tas attiecas gan uz nosacītiem strādniekiem, gan inteliģenci un māksliniekiem. Šai ziņā visi rīkojas vienādi. Ak, skolās bērniem nepareizas grāmatas jālasa, ak, tomēr jālasa, ja, citādi nevar, nu tad jau neko nevar darīt, nāksies lasīt...

Padomju konstitūcija

Runā, ka, ja Dievs kādu grib sodīt, tas tam atņem prātu, bet, ja vara kādu grib sodīt, tad visi draudzīgi dodas linčot nežēlastībā kritušo. Īstajos padomju gados bija kāda populāra anekdote par tautu draudzību. Tiek jautāts, kas ir tautu draudzība, un armēņu radio atbild. Tautu draudzība ir tad, ja armēnis paņem aiz rokas latvieti, latvietis igauni, igaunis lietuvieti, tā tiek uzskaitītas četrpadsmit padomju republikas, un minētie draudzīgi dodas sist piecpadsmito republiku.

Ja valsts mūs baro, tad valsts ir laba, ja ne, tad valsts ir slikta. Ak pašiem sevi jābaro? Nu nē, tas nav pareizi. Vismaz trešā daļa valsts iedzīvotāju barojas no valsts, es pat domāju, ka dažādās pakārtotās formās gandrīz puse. Ar to pietiek, lai mainītos uzvārdi, bet nemainītos būtība.

No valsts pārtikušie būs pret jebkurām pārmaiņām un vēlēšanās balsos par varu, jo citādi viņu eksistence var tikt apdraudēta, tāpēc bez īpašiem forsmažoriem, kas ļauj varai nepietuvinātiem «ielikt kāju» parlamenta durvju spraugā, viss turpināsies pa vecam, pat tad, kad būs miris pēdējais īstos padomju gadus un varu piedzīvojušais.

Postpadomju cilvēki vēl aizvien dzīvo padomju konstitūcijā deklarētajā, kas praksē nekad neīstenojās. Štaļina konstitūcija bija visdemokrātiskākā pasaulē, bet tas netraucēja miljonus nobendēt nometnēs un cietumos.

Kādas tik tiesības tur nebija paredzētas, gan bezmaksas izglītība, gan bezmaksas medicīna, gan tiesības uz darbu u.c. Kas to solīja nodrošināt un nodrošināja? Valsts vara, un šodienas padomju iekārtas mantinieki aizvien vēl no valsts varas sagaida padomju konstitūcijā deklarēto.

Vara to zina un izmanto šīs alkas, ka tev nav jāplāno sava dzīve, nav jādomā, kādā valsts iekārtā dzīvot, nav jādomā vispār. Dzīvo viegli! Un viņi dzīvo līdz algai, līdz atvaļinājumam, līdz diplomam, bet par to, kāpēc viņi dzīvo, kāda ir viņu dzīves jēga, kā tā beigsies, nevēlas domāt, - gan par to padomās partija un valdība. Svarīgi ir pret vēju nespļaut un domāt tikai labas domas, cerēt tikai uz labāko, un kā pasakā viss piepildīsies.

Gūstekņi

Kādā karā kādas valsts karavīrus saņēma gūstā citas valsts karavīri. Šī cita Austrumu zemes valsts veica eksperimentu. Gūstekņiem lika rakstīt atmiņu apcerējumus un sacerējumus. Ja rakstītājs ierakstīja kādu kritisku rindiņu par savu dzimteni un valsti, tad viņam par to deva cigaretes, vairāk ēdiena, labākus dzīves apstākļus.

Rezultātā viņi sāka ticēt tam, ko paši rakstīja, apmelojot savu valsti, lai viņiem par to iedotu kādu maizes gabalu. Kad karš beidzās un viņi atgriezās dzimtenē, tos vairs nebija iespējams pārliecināt, ka viņu valsts nav tik slikta, kā viņi par to domā.

Tieši tā rīkojās arī asiņainais padomju režīms. Varas pretiniekus nogalināja, viņu ģimenes represēja, potenciālos neapmierinātos arī represēja un palikušajiem par meliem, par iztapību pavēra ceļu uz izglītību, deva iespēju iekārtoties izdevīgākās darba vietās. Tā dzīvojot gadus piecdesmit, viņi pārvērtās par līdzīgiem minētajiem karagūstekņiem.
Kā domā, kur viņi ir šodien? Šodien tie esam mēs, gan es, kurš šīs rindiņas raksta, gan tu, kurš šo lasi. Ne jau simtprocentīgi, bet lielā mērā gan. Tik lielā, ka baidāmies to atzīt.

Tas ir mūsu posta un neveiksmju cēlonis, ka plānojam īslaicīgi un mērķi nav tāli, tāpēc, ka bez iebildumiem pakļausimies jebkurai varai un kalposim tai, tāpēc, ka apmelosim un nodosim savējos, lai vara par to mūs nesodītu un nedaudz aplaimotu. Paaudžu maiņa šo neārstē, to pierāda prakse. Tikai lieli satricinājumi vai posts spēj šo mainīt, bet nav garantiju, ka pat tas mūs mainīs.

Mūsos ar «mātes pienu» nonāk bailes no tā, ka varam zaudēt varas labvēlību un kur nu vēl iegūt varas naidu. Lai tā nebūtu, esam gatavi paciest jebko, samierināties ar jebko, kalpot jebkam.

Stāsti par to, ka, kad kļūs pavisam grūti, cilvēki iztaisnošot muguras, neatbilst patiesībai. Uz mums tas neattiecas, bija vēl grūtāk un daudz grūtāk, mēs visi paklausīgi un pazemīgi pieņēmām un cietām, kā arī centāmies izkalpoties, lai tie citi mirst bada nāvē, bet mani varbūt vara pamanīs, novērtēs, atzīs par nekaitīgu un ļaus izdzīvot.

Ar kājām uz vasarnīcu

Varai nav visi jābaro, pietiks, ja ļaus ēst varai pietuvinātiem vagariem, bet tie savukārt disciplinēs un vajadzības gadījumā sodīs nepaklausīgos, jo kur tad tu vēl maizi dabūsi, ja vara tevi nebaros.

Simtiem tūkstošu cilvēku pārtiek tikai no varas naudas un no varas radītās un pieļautās iespējas pelnīt, tāpēc pret varu viņi nekad nesacelsies. Vara to zina un var atļauties darīt jebko, jebkad un jebkā.

Tas attiecas ne tikai uz nosacītajiem sētniekiem, bet arī uz tā saucamajiem oligarhiem. Ja uzdrošināsies nepakļauties varai, tad rīt vairs nebūsi ne sētnieks, ne oligarhs, bet sēdēsi cietumā, ja būs vajadzīgs. Tā darbojas padomju varas mantiniece un tautu draudzības tradīcija. Sit savējos, lai svešie bītos!

Kāds ļoti populārs padomju «kultūras darbinieks», kuram ir tiešs sakars ar padomju himnu, bada un represiju plosītajā padomju savienībā kopā ar tēvu brauca uz vasarnīcu. Dēls atļāvās kritizēt to, kas tobrīd notika padomju savienībā. Tēvs apturēja mašīnu un teica - ja tev nepatīk padomju vara, tad dodies uz vasarnīcu ar kājām.

Atnācis uz vasarnīcu, viņš bija sapratis, ka nav pareizi iebilst, pareizi ir atbalstīt varu, lai kāda tā nebūtu un lai ko tā nedarītu. Arī mēs vai mūsu tuvinieki tā vai līdzīgi šo skolu esam izgājuši un šo mācību guvuši. Vai nu mani ved ar auto un baro, vai eju kājām un baroju sevi pats. Tieši tas ar mums notika un notiek.

Kā pārmācīties, kā mainīties? Es nezinu. Zinu tikai, ka to noteikti vajag, ja vēlamies, lai arī pēc gadsimta latviešu valodā runātu ne tikai izmirušas tautas pētnieki. Kāds ir teicis, ka, ja kāda gļēva tauta pazūd, tad pasaule kļūst tīrāka.

Dievs, es esmu pats sev apriebies!

Lai arī kādi politiskie spēki nāktu pie varas, ierastā un manis pavirši aprakstītā kārtība no tā nemainīsies. Citi mūs nemainīs, bet, lai mainītos mēs paši, tam ir vajadzīga ir ne tikai apņemšanās un drosme, kā arī uzdrīkstēšanās, bet arī ziedošanās. Vai to spējam? Pašlaik ne. Iespējams, ka dzīves notikumi mūs piespiedīs, bet paši, brīvprātīgi, kā saka mani bērni – ne pa kam.

Šo nespēj mainīt ne Briseles regulas, pat jaunā Satversmes versija un pat vēl labāka satversme, kā arī likumi to nemainīs, jo tas ir nevis uz papīra vai kādā skurstenī ieskrāpēts, bet mūsu sirdīs, dvēselēs un smadzenēs.

Kristietība uzskata, ka tikai tad, kad cilvēks sauc Dievu palīgā, sakot – Dievs, es esmu pats sev apriebies, palīdzi man mainīties un kļūt citam! - tikai tad ir lietderīgi kristīties. Ja tas notiek tikai rituāla pēc vai tradīciju garā, tad cilvēks cilvēku kristī, bet svētais gars tur nepiedalās.

Ar ko atšķiras padomju cilvēka dzīves stratēģija no brīva cilvēka dzīves stratēģijas? Padomju cilvēkiem dzīves stratēģijas nav vispār, jo tie tiecas pēc īsiem mērķiem, domā nedēļas ietvaros, bet normāli būtu, ja domātu ne tikai dzīves garumā, bet arī par to, kā un kādā valstī dzīvos viņu bērni.

Bērnībā man fizkultūras skolotāja mācīja – neskrien tikai līdz finišam, uzstādi mērķi aizskriet līdz tam kokam, tas nekas, ka laiku mērīšu līdz finišam, bet, lai tu atskrietu ātrāk, mērķim ir jābūt tālākam par finišu.

Ja īsais mērķis traucē dzīves stratēģijai vai neļauj to īstenot, tad no īsā mērķa ir jāatsakās.

Novērtē šo rakstu: