Izskatās, ka Kariņš nevēlas vadīt valdību

Jaunā Vienotība kā uzvarētājs vēlēšanās uzņēmās valdības veidošanas sarunas. Un tas ir loģiski. Premjera kandidāts Arturs Krišjānis Kariņš noteica sarunu vešanas grafiku. Un tas tika noteikts reizi nedēļā. Ja ir vēlme kaut ko izdarīt, tad jātiekas katru dienu vai kaut vairākas reizes dienā. Tātad sākotnējs uzstādījums ir vilkt procesu garumā un nevēlēšanās sasniegt mērķi – izveidot valdību ātri.

Kad 2019. gada 7. janvārī toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis nominēja Kariņu par ministru prezidenta amata kandidātu, tad Kariņam tika dots divu nedēļu laiks valdības izveidei. Un divās nedēļās Kariņš spēja izveidot valdību. Tātad gribēja un varēja. Kaut arī esošais premjers Kariņš un tas pats cilvēks Kariņš kā nākamais premjera amata kandidāts laiku pa laikam atgādina, ka valsts ir krīzes priekšā un nedrīkst kavēties, tomēr nesteidzina valdības veidošanas sarunas. Tātad mērķis nav izdarīt ātri.

Kariņš sākumā piedāvā veidot lielu koalīciju ar četrām partijām, kas nevienam no politiskajiem partneriem nav izdevīgi, arī pašai Jaunajai Vienotībai, jo tas ir pretrunā ar mērķi nokļūt pie varas (startējot vēlēšanās, tādu mērķi partijas uzstāda), bet, iegūstot varu, vēlas to atdot. Tātad mērķis ir apzināti sēt nepatiku pārējos sarunu partneros. Jau sākotnēji skaidri redzams, ka izsauc uguni uz sevi un veiksmīgu sarunu veikšanas procesu. 

Kariņa piedāvātais memorands ir ar nesaprotamu jēgu veidots dokuments jeb process, jo tādam dokumentam nav jēgas. Juridiski Saeima balso par valdības deklarāciju, kuru pildīs Ministru kabinets, nosakot tā sastāvu (un tad seko Ministru kabineta sastāvs ar uzvārdiem. Jāņem vērā, ka ministri var arī vienas valdības laikā mainīties, tādēļ deklarācija ir pamats valdībai. Bez valdības deklarācijas vēl ir savstarpēji jāparaksta koalīcijas līgums, kas ir dokuments, kurā ir aprakstīts, kā notiks praktiskais ikdienas darbs valdības sastāvā). Respektīvi, tādam memorandam nav nekādas valstiskas nozīmes, jo pamata dokuments par ko balso Saeima, dodot uzticību valdībai, ir valdības deklarācija.

Pēc valdības deklarācijas apstiprināšanas trīs mēnešu laikā jātop valdības rīcības plānam ar konkrētiem darbiem, kurus arī apstiprina Saeima. Valdības vadītājam reizi gadā jāziņo Saeimā par valdības deklarācijas un rīcības plāna izpildi. Nevis par memoranda izpildi. Un pie kam memorandā ir ielikti Jaunās Vienotības partijas programmas punkti. Taču Jaunā Vienotība nav piekritusi, ka šajā memorandā citas partijas ieliktu arī savu programmu politiskos mērķus un uzstādījumus. Tātad memoranda mērķis visdrīzāk ir apzināta strupceļa gatavošana, zinot, ka pārējie partneri iebildīs, ka memorandā nav citu partneru politisko vēlmju.

Kariņš mēneša garumā nepiekrita, ka sarunas notiek visiem potenciālajiem partneriem vienkopus, bet tikai atsevišķi ar katru. Tā var darīt pirmajā, otrajā tikšanās reizē, lai tiešāka, konkrētāka saruna ar katru partneri. Taču, ja valdību plāno veidot ar vairākiem partneriem, tad jābūt sarunām, kur tiekas visi partneri kopā un kopā izrunā kopīgi darāmās lietas. Pret to Kariņš visu laiku ir iebildis. Jo, ja būtu šādas sarunas, tad visdrīzāk līdz valdības veidošanai nonāktu ātrāk. Tātad tāda mērķa nav.

Parasti cenšas valdības sastāvu noteikt vienlaicīgi ar Saeimas amatu sadalījumu. Respektīvi, “uzzīmē lielo bildi”, kura persona būs kurā amatā gan Saeimā, gan valdībā. Un tas ir tādēļ, lai deputātiem būtu skaidrība – vai deputāts būs ministrs, tas nozīmē, ka tas nekandidē par kādas komisijas vadītāju, vai apzinās, ka tas nav kādā komisijā, jo būs attiecīgās nozares ministrs.

Tādēļ attiecīgajā komisijā vai amatā stājas cits deputāts, kurš neplāno kandidēt par ministru. Vai arī cenšas skatīties, lai vienam politiskajam spēkam nav Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs, bet demokrātiski šos amatus sadala proporcionāli. Vai arī skatās, lai viena politiskā spēka rokās nav visa drošības nozares vadība.

Kā piemērs: lai Nacionālajā drošības padomē ir pārstāvēti vairāki politiskie spēki, nevis no vienas un tās pašas partijas ir Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs, ministru prezidents, aizsardzības ministrs un ārlietu ministrs. Jo tas var kalpot par apdraudējumu, novedot pie valsts apvērsuma.  

Respektīvi, redzot kopējo ainu, ir iespējams salikt loģiskāko un produktīvāko, zinošāko amatpersonu sastāvu gan Saeimā, gan Ministru kabinetā. Šoreiz tika darīts tā, ka tika vilkts laiks, lai apstiprinātu Saeimas amatus un no tā, kas atlicis, veidotu valdību. Neliekas, ka Jaunās Vienotības cilvēkiem, kuriem ir daudzu gadu politiskā pieredze, šis būtu jaunums. Tātad apzināta rīcība.

Katrā nākamajā sarunu tikšanās reizē Kariņš sācis ar pilnīgi citiem jautājumiem, pilnīgi noliedzot to, kas iepriekšējā reizē ir ticis runāts. Tātad visdrīzāk mērķis ir jaukt gaisu, lai nenonāktu līdz valdības izveidošanai.

Kariņa uzstādījums ar konkrētu ministru amata sarakstu, pat iepriekš nekonsultējoties, nepajautājot redzējumu partneriem, ir skaidrs vēstījums, ka šādam priekšlikumam nebūs atbalsta un skaidri sagaidāms noraidījums no kāda sarunu partnera.

Vēlētāji vēlēšanās no Apvienotā saraksta nav ievēlējuši nevienu lauksaimnieku, nevienu veselības nozares pārstāvi, bet tajā pašā laikā divus zinošus aizsardzības nozares speciālistus (Rajevu un Bergmani), tomēr Apvienotajam sarakstam tiek likts par pienākumu atbildēt par zemkopību un veselību, bet ne par aizsardzību.

Iepriekšējā (vēl esošajā) Kariņa valdībā veselība un iekšlietas ir tās nozares, kuras šī valdība ir visvairāk atstājusi novārtā un kuras nav bijusi vēlme atbalstīt (neskaitot ārkārtas līdzekļus, kas piešķirti COVID-19 apkarošanai un robežas žoga būvniecībai). Ja ir vēlme vadīt valdību, tad valdības vadītājam ir pašam jāuzņemas vadīt smagākās nozares un labot iepriekš nepadarīto pašam. Jau sākotnēji ir skaidrs, ka šāds piedāvājums ir vai nu apzināta vēlme cementēt nejēdzību, vai apzināts gājiens ar mērķi dzīt strupceļā valdības veidošanu.

Kā dzirdēts no mediju cilvēkiem, tad vienā no beidzamajām sarunām Kariņš sadusmojies, rupji pateicis “Ejat d…rst” (šis ir citāts), apgāzis krēslu un izgājis laukā no sarunu telpas. Tad ieradies Edgars Rinkēvičs, kurš, it kā nekas nebūtu bijis, sācis vadīt sarunas. Visdrīzāk šis ir bijis iepriekš iestudēts labā un sliktā policista taktikas teātris, kura mērķis ir parādīt, ka ar Apvienoto sarakstu nav iespējams runāt. Respektīvi, Kariņam ir jāatrod vainīgais, kas iebilst viņa apstiprināšanai premjera amatā. 

Kariņš iebilst, ka sarunās piedalās Uldis Pīlēns. Ko tieši sliktu sarunās var nodarīt Pīlēns, kurš bija publiski nominēts kā vēlēšanu kampaņas līderis Apvienotajam sarakstam? Visdrīzāk tas ir mērķis apzināti saasināt situāciju, lai meklētu ieganstus, kādēļ nevar izveidot valdību. Pie kam laikā, kad Kariņš pirmo reizi kļuva par ministru prezidenta kandidātu pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, viņš bija Eiropas parlamenta deputāts, vienlaicīgi Jaunās Vienotības premjera kandidāts un nekandidēja Saeimas vēlēšanās. Tieši tāpat kā šajās vēlēšanās nekandidēja Pīlēns.

KOPSAVILKUMS: ir cilvēcīgi saprotams, ka Kariņš ir saguris. Un to cilvēkam nevar pārmest. Taču politiskā loģika ir cita – Jaunā Vienotība vēlēšanās solīja strādāt ar Kariņu priekšgalā. Un vēlētāji nesaprastu, ja cilvēks, par kuru viņi ir balsojuši, tā vienkārši pateiks, ka ir noguris un vairs nevēlas strādāt. Dienā pirms vēlēšanām vēl reklamēja, ka vēlas strādāt, bet dienu pēc vairs ne? Tādēļ jāatrod vainīgie, kas viņu noraida.  Tuvākajā laikā sagaidāma vainīgo meklēšana ar viskrāšņākajiem argumentiem, nevis valdības veidošana.

Ko vēlas Kariņš? Ņemot vērā, ka nākamajā gadā tuvojas valsts prezidenta vēlēšanas un aiznākamajā gadā Eiropas parlamenta vēlēšanas, tad pastāv liela varbūtība, ka Kariņš vēlas būt vai nu par valsts prezidentu, vai par Eiropas parlamenta deputātu, vai arī cer kļūt par nākamo Eiropas komisāru, jo Valda Dombrovska termiņš drīz beigsies. Un nekas no šī nav slikti, ja cilvēks to vēlas, taču nevar nokļūt šajos amatos pa tiešo no ministru prezidenta krēsla, jo tas automātiski nozīmē Jaunās Vienotības valdības krišanu. Un sabiedrība varētu apvainoties par šādu vilšanos, tādēļ nebalsot par Jauno Vienotību Eiropas parlamenta vēlēšanās.

Ja tuvākajā laikā Kariņam neizdodas izveidot valdību, tad visdrīzāk prezidents nebūs gatavs nominēt Kariņu kā premjera kandidātu. Un tieši tas ir šajā situācijā izdevīgi Kariņam. Vainīgi pie Kariņa nevirzīšanas būs visi pārējie, ieskaitot prezidentu. Un Kariņš tiks pie vēlamā – nekļūt par premjeru un vienlaicīgi ne savas vainas dēļ, bet visu citu.

Kas varētu notikt tālāk? Visdrīzāk Jaunā Vienotība Kariņa izgāšanas (izgāšanās) gadījumā virzīs Edgaru Rinkēviču kā premjera kandidātu. Sarunas sāksies teju no sākuma, bet nākamajam premjera kandidātam būs vieglāk, jo jau ar iepriekš skaidru politiskā laukuma un vēlmju redzējumu. 

Pārpublicēts no silenieks.lv

Novērtē šo rakstu: