Iesaki rakstu: 
Atbilde ir vienkārša un skaidra, ja ir zināms, kāds tad galu galā būs Latvijas gāzes tirgus modelis pēc tirgus liberalizācijas. Mūs kā patērētājus interesē, lai tas nodrošinātu iespēju izvēlēties sev izdevīgāko piedāvājumu un lai tirgus būtu pietiekami drošs – vienmēr būtu iespējams iegādāties gāzi sev vajadzīgajā apjomā.
Attiecībā uz tirgus drošumu Ekonomikas ministrija (EM) ir izvēlējusies visnotaļ savdabīgu regulējumu – pēc tirgus atvēršanas katram lietotājam pašam būs jārūpējas par tam vajadzīgo gāzes rezervju glabāšanu, ja vien tas nav “aizsargātais lietotājs” (diez vai Latvijas patērētāji (izņemot „Latvenergo”), piemēram – siltumuzņēmumi, vispār ir lietas kursā par to?...), jo EM ir izvēlējusies visliberālāko tirgus regulējumu attiecībā uz gāzes tirgotājiem - tas neparedz tiem nekādas prasības Latvijas tirgū, vien “ticamu prezentāciju”.
Teorētiski šādam prasību līmenim vajadzētu nodrošināt maksimālo iespējamo konkurenci, tādejādi vislielāko iespējamo labumu Latvijas patērētājam. Taču praktiski tas var īstenoties tikai tādā tirgū, kurā ir iespējama pietiekoši liela gāzes piegādātāju konkurence un patērētāji ir zinoši un spējīgi prasmīgi izmantot šo tirgus radīto iespēju.
Citādāk, kā tas ir Latvijas situācijā, tāds modelis dod plašas manipulācijas iespējas tirgotājam un rada lielus drošuma riskus Latvijas lietotājam, jo jebkurš var apsolīt jebko ( vienīgā prasība tirgotājam - lai tas tiek ticami prezentēts!) – tas ļauj ērti riskanti spekulēt, bet visus riskus pārlikt uz citu tirgus dalībnieku pleciem. Rezultātā ir radīta situācija, kad, atverot gāzes tirgu, neviens tirgotājs nebūs motivēts rūpēties par savu piegāžu drošumu, veidot rezerves (jo tās būs papildu izmaksas un samazinās piedāvājuma konkurētspēju). Tas savukārt ir radījis pamatotu satraukumu par Inčukalna pazemes gāzes krātuves (IPGK) nākotni.
Negribētos ticēt, ka enerģētikas politikas veidotāji ir bijuši tik aprobežoti naivi - cerot uz esošajiem gāzes piegādātājiem (kuriem IPGK vairs nepiederēs), ka tie centīsies uzturēt IPGK “pie dzīvības”, glabājot tur savu gāzi, lai tādejādi zaudētu konkurences cīņā ar citiem tirgotājiem, kuri to nedara.
Šāds tirgus regulējums neizbēgami novedīs pie nozīmīga IPGK uzglabājamā gāzes apjoma samazinājuma, kas rezultātā būs jākompensē ar atbilstošu IPGK tarifu pieaugumu (to paredz likums). Tas padarīs IPGK izmantošanu aizvien mazāk pievilcīgu, kas vēl vairāk samazinās uzglabāšanas apjomus tajā, padarot IPGK pakalpojumu vēl dārgāku un tirgum nepievilcīgāku - EM izveidotā tirgus modeļa apstākļos IPGK kļūst par dārgu un tirgū nepieprasītu infrastruktūras elementu.
Tas veido absurdu situāciju, jo bez IPGK apkures sezonā nav iespējams nodrošināt Latvijas tirgum nepieciešamo gāzes piegāžu drošumu. Tas savukārt nozīmē, ka Latvijai būs jāuztur IPGK neatkarīgi no tā, cik daudz tā tiek izmantota un pieprasīta tirgū - ja to nevarēs uzturēt ar tarifu ieņēmumiem no IPGK sniegtajiem pakalpojumiem, tad to nāksies subsidēt: vai nu no nodokļu maksātāju vai gāzes lietotāju maciņiem. Un šoreiz jau nu noteikti nevis monopolista rīcības, bet gan pašu pieņemto greizo lēmumu dēļ.
Iespējams, ka šāda situācija tiek radīta apzināti, lai piesegtu kārtējo “Citadeles” cienīgo afēru - lai nevienam nerastos aizdomas pilni jautājumi, kāpēc valdībai atkal kaut kas ir jāsteidz pirkt „pa dārgo” – pārmaksājot desmitus miljonus eiro par “Conexus Baltic Grid” (CBG) akcijām, tādejādi paglābjot esošos akcionārus no grūstoša biznesa, kā savulaik „Parex” (kura “glābšanai” būtu pieticis ar 200 miljoniem, lai segtu visas bankas saistības pret Latvijas rezidentiem), un radītu sev vēl vienu ērti slaucamu govi, kā tas ir izdarīts ar Latvenergo.
Nez, kā tas atbilst EM deklarētajām rūpēm par zemākām enerģijas izmaksām mūsu ražotājiem, ja šo situāciju var arī atrisināt neiztērējot ne centa, bet gan prasmīgi un apņēmīgi rīkojoties – vispirms jau EM: veidojot reālajai situācijai atbilstošu tirgus modeli, nosakot prasības minimāli nepieciešamajam gāzes piegādes drošuma līmenim (vismaz kamēr veidojas reģionālais gāzes tirgus), tādejādi motivējot tirgotājus izmantot IPGK pakalpojumus, savukārt Regulatoram deleģējot iespēju diriģēt šo procesu – veidot tirgus spēles nosacījumus tādus, lai IPGK pakalpojumi tiktu veidoti atbilstoši tirgus(nevis monopolista) vajadzībām, nevis kā tas ir tagad – Regulatoram stāvot malā un vaimanājot par monopolista rīcību, un aicinot valstij to nopirkt, lai paglābtos no atbildīgu lēmumu pieņemšanas. No tā gāze mums lētāka nekļūs. Diemžēl sanākt var tieši otrādi.
Redzot, cik “pārdomātus” lēmumus enerģētikā esam spējīgi pieņemt (atšķirībā no Lietuvas, Latvijai joprojām nav savas Enerģētikas stratēģijas) un kā pēc tam protam ar tiem spekulēt, piesaucot augstas matērijas, bet patiesībā īstenojot šauras savtīgas intereses (tāpat kā savulaik ar OIK elektrībai), valsts iesaistīšanās šajā biznesā būs kārtējais “veiksmes stāsts” kādam, par kuru sabiedrībai nāksies dārgi samaksāt. Turklāt dubultā: vispirms izpērkot esošos akcionārus par neadekvāti augstu cenu (ne velti akcionāri tā vēlas pārdot savas akcijas valstij) un pēc tam pārmaksājot par šīs infrastruktūras neefektīvu izmantošanu, jo īpašnieks pats sev noteiks samaksu/nosacījumus, ar kuriem to izmantot (tāpēc jaunie CBG akcionāri - „Marguerite” fonds tik ļoti vēlas, lai valsts būtu to partneris, jo citādāk šīs fonda veiktās investīcijas būs tikpat graujoši “veiksmīgas” kā visas pārējās, kuras tas ir veicis citos enerģētikas projektos).
Taču pat ar šādu dāsnu attieksmi valsts visdrīzāk nebūs spējīga nodrošināt šīs infrastruktūras sekmīgu ilgtspējīgu attīstību - jo diemžēl nevienam no akcionāriem nebūs sajēgas par to, kā tā būtu īstenojama. To uzskatāmi parāda esošie lēmumi un retorika, kas ir vienkārši absurda un graujoša tālākai attīstībai. Tāpēc visjēdzīgākais un sabiedrības interesēm atbilstošākais būtu nomaināmo akcionāru vietā („Gazprom”, „Itera”, „Ruhrgas”) piesaistīt stratēģisko investoru, kuram ir sajēga par šo biznesu un kompetence šādas infrastruktūras pārvaldīšanā un kura stratēģiskās intereses sakrīt ar Latvijas stratēģiskajām interesēm - līdz ar sagaidāmajiem grozījumiem Nacionālās drošības likumā, kas paredz valstij tiesības noteikt sev vēlamo CBG akcionāru, tas kļūst vienkārši un droši īstenojams, un līdz ar to valstij vairs nav nekādu iemeslu, kāpēc tai pašai vajadzētu tērēt miljoniem nodokļu maksātāju naudas un bāzties biznesā, no kura, kā izskatās, tai nav nekādas sajēgas.
* Bijušais Regulatora padomes loceklis
Attēlā - AS "Latvijas gāze" valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
