Ilmāra Poikāna (Neo) "pēdējais vārds" 2.novembra tiesas sēdē

Ne pret vienu VID vai “Exigen” darbinieku neviena krimināllieta nav bijusi ierosināta un neviena apsūdzība nav celta. Tā vietā – gluži kā no sērijas “zaglis rāda uz kādu citu ar pirkstu un sauc: ķeriet zagli!” – sistēmas jaukumus esmu jau līdz mielēm izbaudījis es, kurš iepūta svilpē un rādīja ar pirkstiem uz manis pamanītajiem pārkāpumiem.

Es uzskatu, ka AS “ABLV Bank” es vispār neesmu aizskāris, jo man nebija nodoma iegūt šīs bankas datus, kas satur vai nesatur komercnoslēpumu, bez tam arī šādi dati netika ne publicēti, ne nodoti nepiederošām personām. Vienkārši izrādījās, ka VID pienācīgi neuzglabāja tai uzticētos datus un EDS dati ir brīvi pieejami jebkuram, kas to vēlējās.

Vēl un vēlreiz varu atkārtot, ko un kāpēc darīju:

1) pēc vairākiem mēnešiem, kad bija skaidrs, ka kaut kādu iemeslu dēļ VID nebija salabojis nepilnību savā sistēmā, vēlējos pievērst VID EDS administratoru uzmanību konstatētajam “caurumam”. Lai to darītu, es datu lejupielādi tīšām, demonstratīvi veicu milzīgos apjomos un brīvdienās – tam, manuprāt, vēl vairāk vajadzētu atvieglot kļūdas konstatēšanu EDS darbībā;

2) tā kā nekas nenotika un uz milzīgo datu lejupielādi neviens nereaģēja, man radās pētnieciska interese – paskatīties, cik ilgs laiks ir nepieciešams VID kā valsts iestādei, lai pamanītu kļūdas tās uzturētajā ļoti nozīmīgajā datu bāzē;

3) tālāk jau sapratu, ka nedrīkstu klusēt, bet ir jāinformē sabiedrība, jāceļ trauksme un jāpievērš sabiedrības uzmanība ļoti būtiskām problēmām – neefektīvai EDS uzturēšanai izlietoto valsts līdzekļu tērēšanai (runa ir par miljoniem latu), kā arī valsts sektorā pastāvošajai netaisnīgajai atalgojuma sistēmai un nevienādais atalgojuma samazinājumam publiskā sektora darbiniekiem, kas bija ļoti aktuāla tēma sabiedrībā ļoti smagās ekonomiskās krīzes apstākļos.

Visu darīju tikai un vienīgi atbilstoši savai iekšējai pārliecībai par to, kas ir un kas nav labi manā valstī, un savam redzējumam par labāku, godīgāku un taisnīgāku manu valsti. Uzskatu, ka tas ir godprātīga un lojāla pilsoņa pienākums – darīt sabiedrībai zināmu svarīgu informāciju par svarīgām, sasāpējušām problēmām.

Satversmes 100.pants paredz vārda brīvību, proti, tiesības – citastarp – “izplatīt informāciju, paust savus uzskatus”. Mana pārliecība ir, ka, izplatot iegūto informāciju un paužot savus uzskatus par naudas izšķērdēšanu un sabiedrības mānīšanu, es izmantoju savas konstitucionālās tiesības.

Pēdējo piecu gadu laikā esmu bijis spiests sekot dažādiem tiesību jautājumiem, cik nu tie skar manu krimināllietu. Tādēļ papildus manu aizstāvju teiktajam varu piebilst dažas tēzes, ko esmu pamanījis tiesībzinātnieku atziņās, kas manī ir tikai nostiprinājušas pārliecību ka nekādus likuma pārkāpumus neesmu izdarījis. Piemēram, gribu pievērst tiesas uzmanību Augstākās tiesas tiesneses, profesores Jautrītes Briedes rakstam ar nosaukumu „Valsts pārvaldes rīcībā esošas ierobežotas pieejamības informācijas izpaušana sabiedrības interesēs”, kas publicēts pagājušās nedēļas žurnāla „Jurista vārds” numurā Nr. 42, kura secinājumi lielā mērā komentē manas krimināllietas problemātiku: ka sabiedrībai ir tiesības būt informētai par jautājumiem, kas būtiski skar sabiedrības dzīvi, un šīs tiesības var tikt ierobežotas tikai būtisku pretēju interešu dēļ; un, ka trauksmes cēlājiem par sabiedrībai būtiskas informācijas izpaušanu var iestāties nelabvēlīgas sekas tikai tad, ja viņi nav rīkojušies labā ticībā un ar informācijas izpaušanu nodarīts būtisks kaitējums.

Domāju, ka šādu nepamatotu krimināllietu ierosināšana ir domāta tikai un vienīgi trauksmes cēlāju un apzinīgu pilsoņu atbaidīšanai no pilsoniski aktīvas rīcības nākotnē. Manā skatījumā neesam tikuši necik tālu no totalitāras valsts pazīmēm, kad vara un sistēma nepārprotami vēsta pilsoņiem – vai nu aizveriet acis un izliecieties, ka viss ir vislabākajā kārtībā, vai arī nožēlosiet! Valsti, kurā soda nevis zagli, bet zagļa norādītu personu, diezin vai var saukt par tiesisku. Ierosinot un līdz tiesai neizbeidzot šo krimināllietu, sabiedrībai tika dots nepārprotams signāls: “Jūs, vienkāršie cilvēciņi, esiet reņģēdāji un tikai ogļu masa politisko tvaika lokomotīvju kurtuvēs!”

Mani ļoti iepriecināja tas, ka prokurore ir pamanījusi Kriminālprocesa likuma 7. panta 1. daļā noteikto, ka kriminālprocess tiek veikts sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Būtu interesanti uzzināt statistiku, cik tad bieži tiek ierosinātas krimināllietas gadījumos, kad ir noticis kaut kas prettiesisks, bet cietušais nav konkrēta persona. Esmu dzirdējis, ka Lato Lapsas un ne tikai viņa iesniegumi tiek regulāri “atšūti” ar aizbildinājumu – iesniedzējs nav cietusī persona.

Man grūti arī saprast, kāpēc apsūdzība izmanto puspatiesības un pat melus, lai sagrozītu faktus un radītu greizu, acīmredzot sev vēlamu, iespaidu par notikušo? Kā interesēs ir šāda pieeja? Vai tiešām pašas prokurores piesauktās sabiedrības interesēs? Varbūt prokurore cer, ka tiesa svēti ticēs katram viņas vārdam un nesalīdzinās to atbilstību ar lietas materiāliem? Spilgtākais un kliedzošākais piemērs no pagājušās tiesas sēdes ir apgalvojums par to, ka Neo lieta nav ietekmējusi likumdošanu, jo es, redz, esot apcietināts ap to laiku, kad likumu pieņēma, tātad tas tika sagatavots iepriekš un tam nav nekāda sakara ar mani.

Gribētu atgādināt tiesas lietas materiālos esošos faktus, ka gan toreizējais SAB direktors Kažociņš radio raidījumā publiski, gan Andžāns savā liecībā norāda, ka Neo lieta nesa reālu labumu – IT drošības likums tika “izsists cauri” ātrāk un tādā formā, kāda tas nebūtu iespējams bez notikušā. Arī grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā par algu publiskošanu, un tas redzams no Saeimas debašu protokola likumu pieņemot, viennozīmīgi bija saistīti ar Neo vārdu. Pie tam izskatās, ka viss tika sajaukts “vienā putrā”, jo mana apcietinājuma laikā grozījumi tika pieņemti Valsts pārvaldes iekārtas likumā, bet IT drošības likumu pieņēma 2010. gada 28. oktobrī.

Savā laikā šīs krimināllietas izmeklētāja un tagadējā AS “ABLV Bank” darbiniece Jeļena Fedeņeva man teica, ka viņi, tas ir, policija, cenšoties noskaidrot patiesību. Man tādi briljanti ausīs neturas, jo policijas un prokuratūras rīcība un darba metodes manā skatījumā skaidri un gaiši ir norādījušas – patiesība nav vajadzīga, tā tikai traucē. Un tad nu tiek meklēti pierādījumi un būvētas juridiskas konstrukcijas, kas apstiprinātu kaut kādu viņu iedomātu un viņiem vēlamu versiju par notikušo.

Vēl tagad atceros ABLV pārstāvja Jāņa Rozenberga teikto, ka, ņemot vērā manu vēlmi kaut ko darīt sabiedrības labā, viņa ieskatā piespiedu darbs būtu man adekvāts un piemērots soda veids. Es no darba bez atlīdzības sabiedrības labā nekad neesmu vairījies, es esmu palīdzējis, palīdzu un palīdzēšu ar savām zināšanām un darbiem bez materiālā labuma gūšana, ja es redzu, ka manos spēkos ir dod pozitīvu ieguldījumu kopējam labumam. Piemēram, arī šobrīd es darbojos tādos projektos kā kultūras un vēstures materiālu digitalizācija un saglabāšana – projektā Barikadopēdija, Latviešu valodas institūtā, Folkloras krātuvē, Latvijas Nacionālā arhīvā. Esmu pieaicināts un palīdzu VDK zinātniskās izpētes komisijai.

Neo lieta man ir principa lieta, kurā es nedrīkstu atkāpties, arī visas sabiedrības interesēs, jo šīs lietas iznākumam būs ietekme arī uz nākotni. Es redzu nepārvaramu vēlmi “uzlikt man zīmodziņu – kriminālnoziedznieks”. Es tam nepiekrītu un nepiekritīšu, pat ja kādam liekas, ka man būtu bijis izdevīgāk un vienkāršāk savā laikā pieņemt piedāvājumu vienoties ar prokuratūru un padoties. Tāpēc pat viena stunda piespiedu darba ir tieši vienu stundu par daudz.

No saviem novērojumiem nu jau vairāk nekā 5 gadu garumā es varu secināt divas lietas, kas nedara godu tiesībsargājošai sistēmai:

1) nespēja atzīt savas kļūdas un uzņemties iniciatīvu, lai pieņemu atbildīgus lēmumus. Nezinu, kas aiz tā slēpjas – vai nu pārāk liels ego, kas viņiem liek uzskatīt, ka viņi nekad nekļūdās, vai kaut kāda greizi motivējoša iekšējā sistēma;

2) nespēja noticēt, ka kāds kaut ko var izdarīt vienkārši tāpat, bez materiālas vai kādas citādi savtīgas intereses. Izdarīt vienkārši tāpēc, ka tā rīkoties ir pareizi. To varbūt varētu izskaidrot ar to, ka nospiedošā daļa tajā cilvēku kontingentā, ar kuriem viņiem ikdienā sanāk strādāt, noteikti tādi nav. Un, gadu desmitiem skatoties uz melno, balto ir grūti ieraudzīt.

Vienīgā lieta, ko es ļoti nožēloju, ir – pret savu gribu esmu spiests piedalīties valsts līdzekļu izšķērdēšanā. Man mēle neceļas šo visu procesu nosaukt kaut kā citādi.

No sirds novēlu tiesnešiem vēlmi un spēju iedziļināties un izprast šo lietu un tīru sirdsapziņu, liekot komatu teikumā “sodīt nedrīkst attaisnot”*.

* Kaut gan pirmās instances tiesa Poikānu attaisnoja, Rīgas apgabaltiesa viņam piesprieda simt stundu piespiedu darba. Domājams, spriedums tiks pārsūdzēts.

Avots: https://www.facebook.com/LVjuristi.parLV/posts/906037772796174

Novērtē šo rakstu: