Ilglaicīgā un īstermiņa attīstība

Šo eksperimentu rezultāti bija būtiski svarīgi daudziem speciālistiem, kuru profesionālo interešu lokā atradās cilvēks, bet īstu apvērsumu tie radīja filozofisko uzskatu vidē. Brīvās gribas problēma svarīguma ziņā filozofijā bija pielīdzināta jautājumiem par Dieva eksistenci un nemirstību. 1788. gadā tā apgalvoja I. Kants, uzskatot, ka cilvēka prāts nekad nespēs atrisināt tikai šīs trīs lielās problēmas.

Brīvās gribas problēma ir visbiežāk uzdotais jautājums neirofiziķiem. Pateicoties viņu atbildēm, XXI gadsimtā arvien biežāk lieto apziņas brīvības jēdzienu, jo tas precīzāk raksturo cilvēka smadzenēs notiekošos procesus. Domāšanas procesā smadzenēs nepārtraukti rodas jauni savienojumi, tāpēc nav iespējams izveidot precīzu, ilglaicīgu smadzeņu kartogrāfijas attēlu. Lai, piemēram, būtu pilnīga pārliecība, ka invalīds ar domāšanas palīdzību pareizi iekustinās ratiņkrēslu, vajadzīga nepārtraukta smadzeņu skenēšana un paša cilvēka piekrišana atbildēt uz testa jautājumiem.

Jaunā tehnoloģija pavēra iespējas pētīt līdz tam neizskaidrojamo. Kā piemēru var minēt cilvēka trauksmes lieluma izmērīšanu, kura rodas, apskatot ģeometriskas figūras. Arhaiskajam cilvēkam dabā bija maz iespējas sastapties ar ģeometriski pareiziem veidojumiem, tāpēc atsevišķas parādības, tādas kā saule vai zvaigžņotā debess, viņā izraisīja pastiprinātu interesi. Pēc dažādiem datiem, kuri radušies pēc atšķirīgu metodoloģiju pielietošanas, šādu ar zemapziņu saistītu procesu skaits smadzenēs nav zemāks par 90%. Tos iespējams neitralizēt intensīvas domāšanas procesā, pēc kuras uz laiku pazūd trauksmes radītie signāli.

Daudz svarīgas informācijas deva arī AIDS pētniecības gaitā iegūtie rezultāti. Izrādījās, ka cilvēks ir piemērots dzīvei ļoti netīrā vidē, kurā lielu slodzi paredzēts veikt imūnsistēmai. Gadījumā, ja cilvēks ilgstoši atrodas sterilā vidē, maznozīmīgs ārējs kairinājums var izraisīt neparasti spēcīgu reakciju, kā rezultātā rodas alerģija. Vēl sliktāk, ja imūnā aizsardzības sistēma atrod līdzīgu pretinieku, kurš vajadzīgs pašam cilvēka organismam, radot autoimūno saslimšanu.

Līdzīgs uzskats ir pareizs arī attiecībā uz domāšanu. Cilvēks ir veidots tā, lai domāšana būtu dabiska nepieciešamība un šīs darbības rezultātā cilvēks spētu pielāgoties apkārtējai videi. Pastāvošie sabiedriskie uzskati nosaka, ka cilvēkam mazāk jādomā, bet vairāk jādara, un sabiedrības pienākums ir nodrošināt, lai pareizas darbības rezultātā cilvēks par to saņemtu attiecīgu atlīdzību.

TMS metode ļāva zinātnes vārdu piešķirt uzskatiem, kurus agrāk varēja saukt par fantastiskiem. Galējie ekstrēmisti bija pārliecināti, ka cilvēka pakļaušanos sabiedrības uzskatiem iespējams izmainīt uz cilvēka pakļaušanos varai. Tam būtu nepieciešams, lai katrs cilvēks apzinātos sevi kā personību, kura tiesības aizsargā vara, bet apdraud sabiedrība. Kognitīvai neirofizikai vajadzētu palīdzēt psiholoģijai izprast cilvēku savstarpējās attiecības, nevis pašu cilvēku. Ideālā galarezultātā pastāvētu tikai varas, bet ne sabiedrības intereses, un varai vairs nevajadzētu būt atkarīgai no sabiedrības. Par noteicošo spēku kļūtu iedarbība uz cilvēka zemapziņu, un, tā kā tai nav laika formas, tad atkristu vajadzība pēc nākotnes vīzijas un pagātnes skaidrojuma. Par absolūtu kļūtu manipulēšana ar cilvēku, kas varai ļautu realizēt savas intereses.

Attīstoties jaunām tehnoloģijām, tām līdzi attīstās arī jauni uzskati. Ne visi no jauna izveidotie uzskati ir nopietni realizējami, - tie drīzāk parāda vidi, no kurienes tie cēlušies. To, vai kāds uzskats pastāvēs ilgtermiņā, nosaka attieksme pret cilvēku. Ja cilvēks ir tik liela vērtība, ka to var  tikai apbrīnot, tad nav nepieciešams mainīt ne uzskata formu, ne saturu, lai tas pastāvētu ilgstoši. Savukārt, ja cilvēku uzskata par līdzekli mērķa sasniegšanai, tad forma ir nemainīga, bet saturs mainīgs, tāpēc tos sauc par īstermiņa uzskatiem.

Vēl pagājušajā gadsimtā šādam apgalvojumam reti kurš piekristu. Mūsdienās, kad ir kļuvuši zināmi pētījumu rezultāti citās ar cilvēku saistītās zinātņu nozarēs, šim apgalvojumam no jauna tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Evolucionārajā bioloģijā vienmēr šaubīga ir bijusi atbilde uz jautājumu, kāpēc evolūcijas procesā bezdzimuma vairošanās nav kļuvusi par dominējošo. Divdzimumu vairošanās procesam vajag ne tikai vismaz divreiz lielāku populāciju, bet arī, lai nokļūtu līdz pašam procesam un to realizētu, ir jāpatērē milzīgs enerģijas daudzums. No evolūcijas viedokļa to būtu lietderīgāk izmantot sugas pielāgošanās vajadzībām apkārtējai videi. Vienīgo pieņemamo argumentu, ka šādā veidā tālāk tiek nodota labākā ģenētiskā informācija, noraidīja paši ģenētiķi. Viņi paziņoja, ka iespēja to tālāk nodot nākamajām paaudzēm abiem vairošanās veidiem ir vienāda.

Uzmanības centrā nokļuva Č. Dārvina apgalvojums, kurš postulēja, ka dabiskā izlase nevar kalpot grupas interesēm. Bioloģijā šo apgalvojumu pēc svarīguma var salīdzināt ar Ī. Ņūtona gravitācijas likumu fizikā. Pateicoties atklājumiem gēnu inženierijā, tas vēl vairāk tiek apšaubīts.

Sievietēm ir divas X hromosomas, bet vīriešiem ir viena X un viena Y hromosoma. X hromosoma satur 1098, bet Y hromosoma 78 gēnus. Viena olšūna satur X, bet spermatozoīds – X vai Y hromosomu. Šo atšķirību izmēros mēģināja izmantot zinātnieki, lai kontrolētu nākamā mazuļa dzimumu. Diemžēl eksperimentālā ceļā iegūtais X un Y savienojums ne vienmēr nozīmēja vīrieša rašanos, bieži vien tā bija sieviete ar vīrieša ārējām dzimuma pazīmēm. Kopš zinātniekiem izdevās iegūt XXY dzimumhromosomu, šie pētījumi tika aizliegti. Kopā ar vivisekciju un lobotomiju tie kļuva par savu laikmetu neatņemamiem simboliem.

Gadījumā, ja vienai X hromosomai ir ģenētiskas izmaiņas vai bojājumi, tā nepieciešamo informāciju kopē no otras X hromosomas. Y gēniem ir tikai dažas X gēnu kopijas, tāpēc vīrieši ir pakļauti daudz lielākiem ģenētiskiem riskiem. Turklāt, lai kļūtu par vīrieti, starp X un Y hromosomām vēl nepieciešams izveidoties savstarpējai informācijas apmaiņai.

Gēni nes sevī potenciālu, kuri nosaka pieauguša cilvēka spējas un trūkumus, taču šīs spējas vēl ir nepieciešams realizēt saskarsmē ar ārējo vidi. X un Y hromosomu gēni ir ļoti jutīgi pret ārējās vides iedarbību, un zinātnieku mehāniska iedarbība uz tiem radīja iepriekš neparedzētas izmaiņas. Tie ir tik jutīgi (vairāk atkarīgi no maņu receptoriem, nevis no emocijām vai sajūtām), ka izmaiņas gēnos var rasties arī atkarībā no cilvēka labsajūtas, kuru rada dzīve apkārtējā vidē.

Nelabvēlīga ārēja vide rada „normālu” vīriešu trūkumu, kā rezultātā samazinās dzimstība. Toties pieaug revolucionāru ideju skaits, kā arī vēlēšanās mainīt apkārtējo vidi. Vīrietis rada, bet sieviete pārbauda, vai radītajā vidē iespējams dzīvot. Iespējams, ka šis mehānisms evolūcijas gaitā ir nodrošinājis divdzimumu vairošanās priekšrocības pār bezdzimumu vairošanos, jo tiek nodrošināta labāka attīstība.

Šajā kontekstā kļūst saprotamāks, ko sabiedrība varētu vēlēties redzēt varas nesējā. Nav noliedzams, ka varai jāuzņemas atbildība par problēmām, kuras ir radījusi apkārtējā vide, taču tai ir arī jādod skaidra nākotnes vīzija. Kāda tā būs – vīriešu radīta sabiedrība par katru cenu, mainot arī sabiedrības uzskatus par ģimeni, vai vide, kurā komfortabli jutīsies sieviete...

Novērtē šo rakstu: