Iesaki rakstu: 
Iepirkumu norise un ar to saistītie skandāli jau ilgu laiku ir bijuši sabiedrības uzmanības lokā. Bezmaz vai nav tādas nedēļas, kad neizskanētu informācija vai nu par aizdomīgiem iepirkumiem, vai veiktajām kratīšanām, vai aizturēšanām saistībā ar iepirkumiem. Sabiedrībā dominē uzskats, ka iepirkumos uzvar pareizie. Respektīvi, tie, kuri samaksājuši.
Ja viss ir tik slikts, tad jāskata, kas ir pie vainas – likumi, pasūtītāji, iespējamie izpildītāji vai viss kopā? Vai arī problēmas sakne slēpjas daudz dziļāk un nopietnāk?
Sāksim ar likumu. Publisko iepirkumu joma Latvijā vēl uzskatāma “zīdaiņu autiņu” ietērpā. Proti, 1996.gada 24.oktobrī tika pieņemts likums “Par valsts un pašvaldību pasūtījumiem”. Pirms tam iepirkumu jautājumus regulēja Ministru kabineta 1994.gada 1.marta noteikumi nr.60 “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”.
Iepriekš minētie noteikumi ir bāzēti galvenokārt uz pirmskara Latvijas 1927.gada likumu, kurā tika izdarītas izmaiņas, tos iespēju robežās piemērojot pašreizējiem apstākļiem. Taču noteikumi pilnībā neatbilst starptautiskajām prasībām, jo tajos nav ietvertas tādas normas kā pretendentu kvalifikācijas noteikšanas kārtība, atklātuma nodrošināšana un citas.1
Jāatzīmē, ka publisko iepirkumu normatīvā regulējuma piemērošana starptautiskām un šī brīža prasībām notiek vēl pašlaik. Tādējādi secināms, ka tiesiskajam regulējumam iepirkumu jomā pašlaik ir tikai 25 gadi, kas tiesību jomai ir ļoti maz.
No vienas puses liels atspaids būtu, ja attiecīgās jomas normatīvā regulējuma specifiku mācītu mācību iestādēs, bet tikai Latvijas Universitātē ir atrodams kurss “Publisko iepirkumu vadība”2, un tas pats parādījies tikko. Tiesa, dažādus kursus organizē kā Valsts administrācijas skola, tā arī Iepirkumu ekspertu klubs. Šos kursus pasniedz kā Iepirkumu uzraudzības biroja amatpersonas, tā arī citi praktiķi. Tiesa, šo kursu pasniedzēju vidū ir lasāmi arī Rīgas domes struktūrvienību pārstāvji3, kuru loma kā kursu pasniedzēji, klausoties par skandāliem iepirkumu jomā, kur Rīgas domes struktūrvienības ieņem vadošās vietas, uz šiem kursiem liek skatīties nedaudz skeptiski.
Šā vai tā – atsevišķi kursi neveido vienotu pieeju iepirkumu veikšanā. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka nevaram runāt par kaut cik sistematizētu iepirkumu jomas speciālistu apmācību. Runājot vēl par speciālistu apmācību, jāatzīmē, ka arī zinātniskās literatūras šajā jomā nav tieši tāpat kā likuma komentāru. Bez šaubām, ka Iepirkumu uzraudzības birojs sniedz dažādus skaidrojumus, bet tie neveido vienotu, pilnīgu un sistemātisku iepirkumu norises un būtiskāko problēmu skaidrojumu.
Vispārināti apskatot kā publisko iepirkumu jomu normatīvā regulējuma vēsturi, tā arī apmācības iespējas, secināms, ka joma ir relatīvi jauna un nav izveidots kaut cik vērā ņemams apmācību modelis. Tādējādi vērojams, ka šajā jomā strādājošie vairāk mācās no savām kļūdām un valsts neveic nekādus pasākumus, lai šajā virzienā veiktu jebkādus uzlabojumus.
Par likumiem un to praktiskajiem piemērotājiem ir skaidrs, bet kā ir ar pasūtītājiem? Respektīvi, tām iestādēm, kuras tiek finansētas no valsts budžeta vai veic iepirkumus par ES fondu līdzekļiem? Lielāko uzsvaru uzlikšu uz valsts budžeta līdzekļiem apmaksātiem iepirkumiem.
Ir viena specifiska lieta, kuru privātie uzņēmēji nesapratīs. Tas būtu, ja institūcijas budžetā ir ieplānota noteikta summa iepirkuma veikšanai, tad iepirkuma veicēji drīzāk saskarsies ar problēmām, ja būs atraduši iespēju ieekonomēt. Respektīvi – nevis saņems uzslavu par valsts līdzekļu ekonomiju, bet nākamgad savā budžetā saņems mazāku finansējumu. Tiks samazināts finansējums ieekonomēto līdzekļu apmērā. Līdz ar to, maigi sakot, būtu lieki prasīt, lai, veicot iepirkumu, tiktu domāts par finanšu līdzekļu ekonomiju. Tāda nu ir mūsu valsts finanšu politika. Manuprāt, ačgārna.
Nākamais jau manis iepriekš minētais par sistemātiskas apmācības neesamību. Tad nu katrs mēģina, kā māk un kā vecāki kolēģi atbilstoši vēsturiskajai kārtībai, stāsta kā jādara. Vēl nevar nepieminēt faktu, ka, ja iepirkumu jomas speciālistiem valsts un pašvaldības iestādēs maksimālais atalgojums būs ap 1200 uz papīra, tad privātajā sektorā šāds būs zemākais atalgojums. Tādējādi visnotaļ loģiski, ka privātajā sektorā koncentrēsies zinošāki speciālisti nekā valsts vai pašvaldības sektorā. Palielinoties atlīdzības apmēra šķērei starp valsts sektoru un privāto, nav nekādu ilūziju, kurš sektors zaudēs.
Sākšu ar plānošanu. Lai iepirkumu varētu veikt atbilstoši faktiskajai nepieciešamībai, ir vajadzīgs zināt tieši un konkrēti, ko tad vajag iepirkt. Te rodas problēmas. Pirmkārt, kā mainās attiecīgās nozares politiskais kurss – nav iespējams ilgtermiņā nodefinēt, kas tad vajadzīgs. Runājot jau detalizētāk – attiecīgu zināšanu neesamība vai nepietiekamība neļauj precīzi definēt kā iegādājamo preci/pakalpojumu, tā arī objektīvas prasības iespējamiem pretendentiem. Tādējādi tiek radīti priekšnosacījumi saucamai palīdzībai no malas. Kā tas tiek izmantots – jau cits stāsts. Pēc idejas tieši tehniskās specifikācijas un kvalifikācijas prasību izstrādāšanas laikā ir vislielākie riski, ka konkrētais iepirkums tiks pakārtots konkrēta uzņēmēja interesēm. Jāatzīst, ka ārējā kontrole tieši par šiem procesiem nenotiek. Vēlāk jau iepirkumu komisija tik vērtē, vai iesniegtais piedāvājums atbilst tehniskās specifikācijas un nolikuma prasībām.
Pieskaroties tieši pasūtītāju iepirkumu komisijām, kontekstā ar pēdējā laika notikumiem arī rodas vairāki jautājumi. Proti, Publisko iepirkumu likuma 24.panta otrā daļa nosaka: Iepirkuma komisiju izveido katram iepirkumam atsevišķi vai uz noteiktu laikposmu, vai kā pastāvīgi funkcionējošu institūciju. Izveidojot iepirkuma komisiju, pasūtītājs nodrošina, lai šī komisija būtu kompetenta jomā, kurā tiks slēgts iepirkuma līgums. Iepirkuma komisija, pildot savus pienākumus, ir tiesīga pieaicināt ekspertus.4
Manā ieskatā svarīgi atslēgas vārdi ir “komisija būtu kompetenta”. Kādu kompetentu pienesumu B.Broka kā administrācijas pārstāve varēja sniegt Latvijas Universitātes iepirkumos, kur viņa bija iepirkumu komisijas priekšsēdētāja, vai RS infrastruktūras uzturēšanas un attīstības departamenta direktors Igors Volkinšteins – RS jau skandalozajā iepirkumā? Abi ir administrācijas cilvēki, līdz ar ko faktiski objektīvu vērtējumu iepērkamajam priekšmetam vai pakalpojumam viņi nevar sniegt, ja nu vienīgi – diskutablā situācijā maigi likt manīt komisijai, uz kuru pusi to deķīti pavilkt.
Kaut cik nedaudz arī ieskicēju situāciju no pasūtītāju puses, bet kā tad izskatās no iespējamo izpildītāju/piegādātāju puses?
Te nu varētu teikt – karā kā karā, kur tiek izmantoti jebkādi līdzekļi, lai iegūtu iekārotos iepirkumus. Saucamie “advancētie” no primitīvas utu meklēšanas vai konkurentu apmelošanas ir pārgājuši nākamajā fāzē. Kamdēļ cīnīties savstarpēji par katru iepirkumu, nezinot, kā veiksies, ja savstarpēji var sarunāt. Proti, slēdzot (ne jau rakstiski) aizliegtās vienošanās kā par tirgus sadali, tā arī par dalību konkrētos iepirkumos.
Šādus uzņēmumus cenšas apkarot Konkurences padome, bet būsim atklāti – kamēr kāds no aizliegtās vienošanās dalībniekiem par šādas vienošanās esamību nepastāstīs Konkurences padomei, tai šādu faktu vai, vēl vairāk, pierādījumus uzzināt ir faktiski neiespējami. Nav pat instrumentu, kuri ļautu secināt par aizliegto vienošanos iespējamību. Proti, nav vienotas analītiskās datu bāzes, kurā būtu fiksēti visi iepirkumi, tajā skaitā arī līdz 10 000 eur, piedalījušies pretendenti un uzvarētāji. Šāda instrumenta esamība ilgtermiņā ļautu saskatīt likumsakarības, kad noteikti pretendenti piedalās vienos un tos pašos iepirkumos, bet uzvarētāji vienmērīgi sadalās un katrs tirgus dalībnieks gūst kādu labumu.
Savukārt ne tik uz savstarpējo sadarbību vērsti izmanto ikkatru iespēju, lai nomelnotu to pretendentu, kuram tiek piešķirtas līgumslēgšanas tiesības, cerot, ka beigās viņš tiks no iepirkuma izslēgts. Tad nu tiek iets uz “pilnu banku”. Piemēram, ja iepirkumā tiek iepirkts pakalpojums, tad tiek darīts viss, lai nosacīti uzvarējušā pretendenta pieteiktie speciālisti atsauktu savu dalību, kā rezultātā nepietiek speciālistu un ir jānosaka jauns uzvarētājs. Tiek meklēti dažādi, nereti pat izteikti izdomājumi vai pieņēmumi, lai tiktu nomelnots uzvarējušais pretendents un pasūtītājs vai apšaubīta iespējamā pretendenta spēja izpildīt pakalpojumu/pasūtījumu. Tad, pārsūdzot pieņemto lēmumu, Iepirkumu uzraudzības birojā par līgumtiesību piešķiršanu tiktu atklātas kādas procesuālās kļūdas, kā rezultātā pastāvētu iespēja mainīt iepirkumu komisijas lēmumu sev par labu.
Bieži nākas saskarties ar pilnīgi primitīviem gadījumiem, kad iespējamais pretendents, iesniedzot savu piedāvājumu, ir viltojis parakstus vai dokumentus. Ir pat dzirdēti gadījumi, kad pretendents, kurš neieguva līgumslēgšanas tiesības, no pasūtītāja mājaslapas ir lejuplādējis nolikumu, pārveidojis to un tad kopā ar pārveidoto nolikumu ir iesniedzis prasību Administratīvajā rajona tiesā, atsaucoties uz it kā pasūtītāja pieļautajiem pārkāpumiem, veicot neatbilstošu vērtēšanu nolikumam. Tas nekas, ka tam nolikumam, ko pats pārveidojis.
Trakākais ir tas, ka šī brīža regulējums neparedz iespēju izslēgt pretendentu no iepirkuma, ja tiek konstatēta parakstu viltošana vai citādāka mānīšanās. Tad var rasties situācija, ka aizdomas par parakstu viltošanu ir, policija ir uzsākusi kriminālprocesu, bet attiecīgajam pretendentam ir jāpiešķir līgumslēgšanas tiesības. Nav arī mehānisma par attiecīgā pretendenta “sodīšanu”, ja pēc iepirkuma līguma noslēgšanas tiek secināts, ka viņš ir veicis nelikumīgas darbības.
Kā pasūtītājiem, tā arī potenciālajiem piegādātājiem ir viena kopīga iezīme – mantkārība, kā rezultātā tiek pārkāpts viss iespējamais. Kā potenciālais piegādātājs vēlas saņemt attiecīgu pasūtījumu un uz tā rēķina labi nopelnīt, tā arī pasūtītājs ir gatavs uz visu, lai saņemtu kādu materiālu labumu. Viņam pat nav svarīgi, vai par uzvaru iepirkumā viņam kukuli dod uzņēmums A vai uzņēmums B. Te ir runa par kukuļdošanu un kukuļņemšanu, nereti arī par starpniecību kukuļošanā. Diemžēl negodprātīgi cilvēki būs vienmēr un visās jomās. Nav nozīmes, tie ir iepirkumi vai kas cits. Ar šo sērgu varētu tik cīnīties spēcīgas tiesībsargājošās iestādes un pastiprināti sodi par šiem nodarījumiem. Tiesa, ir vēl bīstamākas iezīmes. Proti, ka uzvarētājs tiek noteikts nevis godīgā ceļā vai tiešā kukuļošanā, bet pēc principa – es tev, tu man - un ir tikai viens ķēdes posms plašākā darījuma tīklā, aiz kura nereti varētu pat stāvēt politiskā elite. Piemēram, OIK afēra, tagad arī atkritumu bizness Rīgas domē un vēl daudzi citi.
Kopsavilkums par visu apskatīto – problemātika ir vērojama visās jomās, tomēr vislielākā ietekme ir tieši negodprātīgiem cilvēkiem. Tādējādi, lai situāciju risinātu, normatīvajā līmenī vajadzētu paredzēt striktāku regulējumu.
Piemēram.
Iepirkumu komisijās nevar būt politiķu un vadības (administrācijas) pārstāvji. Tikai konkrētās jomas speciālisti.
No noteiktas summas kāda neatkarīga institūcija caurskata nolikumus un tehniskās specifikācijas. Tikai pēc viņu akcepta iepirkumu varētu izsludināt.
Izveidot vienotu datu bāzi par viesiem iepirkumiem, tajā skaitā arī par tirgus izpētēm, kurā būtu norādīti kā uzvarētāji, tā pārējie dalībnieki un piedāvātās līgumcenas. Turklāt šīs datu bāzes informācija tiktu analizēta un nepieciešamības gadījumā iegūtā informācija jau būtu par pamatu kādām turpmākām darbībām.
Palielināt valsts nodevu sūdzību iesniegšanai IUB, lai mazinātu vēlmi sūdzēties sūdzēšanās pēc, a ja nu izdodas.
Organizēt sistemātiskas un nopietnas apmācības nodarbinātajiem, kuri darbojas iepirkumu sfērā. Pat līdz tam, ka ar iepirkumiem nevar strādāt, kamēr nav noklausīti noteikti kursi.
Loģiski, ka arī pārskatīt atalgojumu, lai iepirkumu veicēji nebūtu ieinteresēti domāt par kaut kādām sarunāšanām un lai no valsts sektora visi labākie speciālisti nepārietu uz privāto.
Ar pretendentu, kurš ieguvis līgumslēgšanas tiesības, izmantojot prettiesiskas darbības, būtu jāpārtrauc noslēgtais iepirkuma līgums, viņam būtu jāsamaksā soda nauda iepirkuma līguma apmērā, un pretendentam būtu liegums turpmāk piedalīties iepirkumos.
Ierobežojums dalībai turpmākos iepirkumos uzlikt ne tikai pretendentam kā juridiskai personai, bet arī visām tā amatpersonām un patiesā labuma guvējiem. Proti, ja persona A ir bijusi valdes loceklis vai patiesā labuma guvējs firmā B, kas izmantoja prettiesiskas darbības, lai panāktu, ka ar viņiem tiktu noslēgts iepirkuma līgums, tad firma B turpmāk vairs nevarētu piedalīties nevienā iepirkumā, un neatkarīgi no tā, kurā firmā darbotos persona A, arī tā iepirkumos vairs nedrīkstētu piedalīties.
Priekšlikumi izklausās skarbi, piekrītu, bet – šī brīža situācija ir aizgājusi tik tālu, ka ar maigām un saudzīgām metodēm iepirkuma purvu nenosusināsim. Kamēr normatīvajā līmenī netiks “pievilktas skrūves”, tikmēr nekas nemainīsies. Kaut arī nereti rodas sajūta, ka atsevišķi politiķi vai politiskie spēki ir ieinteresēti, lai ir, kā ir, bet par to jau ir cits stāsts.
1 https://www.vestnesis.lv/ta/id/38483
2 https://www.lu.lv/lv/nc/studijas/studiju-celvedis/programmu-un-kursu-katalogi/kursu-katalogs/?tx_lustudycatalogue_pi1%5Bcourse%5D=JurZ6089&tx_lustudycatalogue_pi1%5Baction%5D=detail&tx_lustudycatalogue_pi1%5Bcontroller%5D=Course&cHash=265cf54dcb34f6f1ed040bb6a16710b8
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
