Hiēnu biznesa projekta tiesas prāva atklāj Stukāna ākstību ar „īpaši slepeno liecinieku” Bunkus slepkavības lietā

Publiski ir paziņots – ar kriminālās autoritātes Genādija Vaļagina slepkavību viss ir kārtībā. Slepkavība ir atklāta, noziedznieki – divi lietuvieši – ir notverti un jau notiesāti, policija un prokuratūra ir bijušas uzdevumu augstumos.

Taču, kā tas aizvien biežāk gadās ar Latvijas tiesībsargāšanas iestāžu paziņojumiem, arī šis ir bleķis, blefs un blēņas. Patiesībā Genādija Vaļagina slepkavība nav atklāta – no četriem slepkavības dalībniekiem notverti ir tikai divi, par pārējiem diviem nekādu drošu ziņu nav, un, kas vēl būtiskāk, izmeklēšanā nav arī noskaidrots, kam īsti bija savajadzējies dabūt kriminālo autoritāti zem zemes un kas pasūtījis viņa nošaušanu.

To nepārprotami apliecina oficiālā apsūdzība: divi slepkavības dalībnieki palikuši nezināmi, un slepkavības pasūtītāji nav noskaidroti tieši tāpat kā nozieguma motīvi. Ja Mihailam Uļmanam un Aleksandram Babenko izmeklētāju skatījumā vismaz bija radusies milzu “nepatika” pret Mārtiņu Bunku, kas arī esot likusi pasūtīt maksātnespējas administratora slepkavību, tad Genādija Vaļagina gadījumā nav pat tik daudz. Kaut kur, kaut kad visi četri slepkavības dalībnieki vienkārši nolēmuši nogalināt kriminālo autoritāti – un viss, punkts, ar to ir pieticis, lai prokuratūra lietu nosūtītu uz tiesu.

Taču interesanti ir tas, ka abi slepkavas – Aleksandrs Bespalovs un Vītauts Zigmantavičs, kuri kategoriski atteikušies atklāt gan pārējos divus Genādija Vaļagina slepkavības līdzdalībniekus, gan nozieguma pasūtītājus (un tādējādi “uzprasījušies” uz vēl ilgākiem cietumsodiem), ir izrādījušies ārkārtīgi noderīgi Mārtiņa Bunkus slepkavības izmeklētājiem.

Pat ne vienkārši noderīgi. Izmeklēšanas grupas vadītājam Romānam Jašinam un prokuroram Aldim Lasmanim (kurš būtībā gan ir tikai virsprokurora Armīna Meistera marionete) pēc galvenā apsūdzības versijas balsta – Viktora Krivošeja – “sabojāšanās” un atteikšanās no savas “vaļsirdīgās atzīšanās” ir bijuši ļoti, ļoti, ļoti nepieciešami kādi papildu liecinieki, kas kaut nedaudz, kaut netieši apstiprinātu “killera” sākotnējā stāsta patiesīgumu. Un noticis jau kārtējais brīnums – tādi ir parādījušies, turklāt veseli divi!

Pirmais no šiem lieciniekiem ir ārkārtīgi slepens. Ģenerālprokurors Juris Stukāns kopā ar saviem padotajiem sniedz nejēdzības, tizluma un neprofesionalitātes paraugdemonstrējumu, Mārtiņa Bunkus slepkavības kriminālprocesā ievedot “speciāli procesuāli aizsargājamu liecinieku”, kam tiek piešķirts pseidonīms – Adrians Lielkalnieks. Lūk, Jura Stukāna 2023. gada 20. aprīļa uzziņa:

“2023. gada 20. aprīlī kriminālprocesā Nr. 11511001018 pieņēmu lēmumu par liecinieka atzīšanu par speciāli procesuāli aizsargājamu, slēpjot viņa identitātes datus, aizstājot tos visos krimināllietas dokumentos ar pseidonīmu Adrians Lielkalnieks un nosakot, ka turpmākā pirmstiesas procesā un iztiesāšanas gaitā attiecībā uz minēto liecinieku piemērojami Kriminālprocesa likuma 303. panta ceturtās daļas, 308. panta pirmās – trešās un piektās daļas, 309. panta nosacījumi. Uzziņa izsniegta atbilstoši Kriminālprocesa likuma 304. panta trešās daļas noteikumiem pievienošanai kriminālprocesa Nr. 11511001018 materiāliem.”

2022. gada 22. septembrī – tātad precīzi mēnesi pēc tam, kad Mārtiņa Bunkus slepkavības oficiālās versijas balsts Viktors Krivošejs ir “sabojājies” un sācis atteikties no savas “vaļsirdīgās atzīšanās”, radot izmeklētājiem un prokuroriem pamatīgas galvassāpes un labi saprotamu vēlmi kaut kā saglābt visu uzbūvēto konstrukciju, ļoti slepenais “Adrians Lielkalnieks” nolemj uzrakstīt iesniegumu tā paša Romāna Jašina padotajam – policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas 1. nodaļas 1. biroja inspektoram E. Andrijevskim. Viņš pēkšņi ir atcerējies – vai arī “atcerējies” – tieši to, kas nepieciešams Romānam Jašinam un Aldim Lasmanim ar “komandu”.

Turklāt šī Mārtiņa Bunkus slepkavības izmeklētāju versijai vajadzīgo ziņu „atcerēšanās” notikusi nevis tā vienkārši, sēžot pie televizora vai ar makšķeri pie ezera. Nē, „Adrians Lielkalnieks” “sēž” cita kriminālprocesa ietvaros un, protams, ir ļoti atvērts dažādiem darījumu piedāvājumiem no policijas puses, – un to, kādas labas lietas par sadarbību ir tikušas neformāli solītas (un neizsniegtas) Viktoram Krivošejam, atspoguļo grāmatā publicētais pulkvežleitnanta Romāna Jašina ziņojums prokuratūrai. Kāpēc lai kaut ko nepiesolītu arī “Adrianam Lielkalniekam”? Galu galā, kā Romāns Jašins bez kautrēšanās atzīst savā ziņojumā, pēc tam taču noziedznieku var vienkārši “uzmest”.

Jūs jautāsiet – bet kas tad tas tāds par kriminālprocesu Nr. 11089025222? Tas ir tas pats, kura ietvaros Rīgas Austrumu prokuratūras prokurors Edijs Pastars ceļ apsūdzību diviem noskaidrotajiem Genādija Vaļagina slepkavām.

Šī kriminālprocesa ietvaros ir tikai divi apsūdzētie un apcietinātie – Aleksandrs Bespalovs un Vītauts Zigmantavičs, kas ar iesauku “Briežkopis” jau ir pieminēts kā Dmitrija Grečņeva “labs paziņa”. Tieši viņš tad arī ir ģenerālprokurora Jura Stukāna tik rūpīgi (un satriecoši stulbi un neefektīvi) slēptais “Adrians Lielkalnieks”.

Kāpēc tieši “Briežkopis” un nevis otrs Genādija Vaļagina slepkava Aleksandrs Bespalovs? Tāpēc, ka ir vēl viens brīnums: Romānam Jašinam ar kompāniju ir veicies tik ļoti, ka arī Aleksandrs Bespalovs ir bijis gatavs sniegt liecības – un vēl daudz, daudz detalizētākas liecības – Mārtiņa Bunkus slepkavības sakarā. Protams, arī tās ir noderējušas, lai pabalstītu sašķobījušos apsūdzības oficiālās versijas konstrukciju. Un, protams, arī Aleksandrs Bespalovs ir bijis ļoti gatavs šīs liecības apstiprināt tieši laikā, kad bijis apcietinājumā saistībā ar Genādija Vaļagina slepkavību. Vēl vairāk, viņš vispār Latvijas policijai pats padevies vairākus mēnešus pēc Genādija Vaļagina slepkavības, kaut līdz tam mierīgi, neviena netraucēts, dzīvojis Lietuvā – un meties sniegt izmeklēšanas „pareizajai” versijai vajadzīgās liecības par Mārtiņa Bunkus slepkavību.

Novērtē šo rakstu: