Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Nepieciešams finansiāls atbalsts augstākās komunistu un čekistu nomenklatūras sarakstu publiskošanai

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un kvalitātes, par ko nemitīgi atgādina Latvijas Banka un uzņēmēji, Veselības ministrija (VM) ir ķērusies noteikt pašvaldību lomas veselības aprūpē un pie Veselības aprūpes finansēšanas likuma, kurš pašreizējā versijā gan vairāk atgādina aprakstu uz pāris lapām salīdzinājumā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, kas ir vieni no apjomīgākajiem MK noteikumiem biezas mapes izskatā.

Nozīmīgu MK noteikumu sastāvdaļu ieņem naudas sadalījums un izlietojums, tarifu aprēķini un formulas, kuras pēc Valdības rīcība plāna bija no jauna jāaprēķina un jāievieš jau pirms gada, taču ministre Anda Čakša to neuzskatīja par vajadzīgu, un tas tiks paveikts labi, ja nākamgad, tāpat kā citas svarīgas plāna sadaļas, kurām termini tika pārcelti. Nekas arī neliecina, ka apjomīgie darbi taptu, jo VM un Nacionālais veselības dienests (NVD) netiek gala ar ikdienišķiem darbiem.

Iespējams, ka premjers Māris Kučinskis ir aizmirsis par savu plānu un plusiņus liek un par padarītiem uzskatīta arī tikai darba grupu veidošanu vai priekšlikumu iesniegšanu vai vienkārši ministru apliecinājumu, ka darbi vispār tiek darīti. Laikā līdz 1. aprīlim netika izpildīta pat tāda svarīga sadaļa kā veselības finansējuma atrašana, kad tikai pēc koalīcijas uzstādījumiem atradās 1% no sociālā nodokļa, kas ne tuvu neapmierina visas vajadzības un ko nevar uzskatīt par ilgtspējīgu. http://www.vm.gov.lv/lv/nozare/valdibas_ricibas_plans/

Nevienam gan nav skaidrs, kā solītais algas palielinājums par 40% nokļūs līdz mediķiem, jo, iekļaujot to tarifā, pieredze rāda, ka pilna paredzētā nauda līdz adresātam nenonāk, turklāt daudzi mediķi jau šobrīd saņem A.Čakšas noteikto zemāko algas likmi. Kopumā esošā tarifu sistēma ir sarežģīta un bezjēdzīga, par ko atkārtoti ir ziņojusi Valsts kontrole.

Izskatās, ka vadošos speciālistus šāda nesaprotama sistēma apmierina, jo Stratēģiskajā padomē, kur iekļauti tādi medicīnas spīdekļi kā A.Ērglis, J.Gardovskis, L.Kozlovska (ZZS Saeimas deputāte) http://www.vm.gov.lv/lv/ministrija/konsultativas_padomes/veselibas_nozares_strategiska_padome1/, atsevišķi pārstāvji vispār tās sanāksmes neapmeklē vai viedokli nepauž, jo ir skaidrs, kura pusē ir vairākums. Ar sajūsmu tiek uztverta jaunajā likumā iestrādātā NVD padome, kuras potenciālie pārstāvji M. Zeitmanis no LTRK, M. Rēvalds un pašpasludināts eksperts veselības jomā P.Leiškalns no LDDK ir piedalījušies aktīvā Veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrādē un cer pārstāvēt savas organizācijas jau minētajā padomē.

Lieki piebilst par A. Vānes biznesa partnera M. Zeitmaņa reputāciju un to, ka abi ar M.Rēvaldu pārstāv privāto medicīnas biznesu, tomēr tiek uzskatīts, ka politiķiem tur nav vietas un ar šādiem pārstāvjiem tā būs “neatkarīga”. Dīvaini, ka sociālie partneri, kuri izstrādāja šo likumu, ir piemirsuši, ka valstī ir Sabiedrisko pakalpojumu regulators, kura pamatfunkcija ir tarifu un pakalpojumu cenu apstiprināšana un regulēšana, kā arī Konkurences padome, kas uzrauga, lai neveidotos karteļi un nepamatoti augstas cenas kāda interesēs.

Šīs abas iestādes netiek vērtētas kā atbilstošas, lai uzraudzītu un sakārtotu veselības aprūpes tirgu, kaut nestu arī juridisku atbildību un varētu algot atbilstošus speciālistus un ekspertus medicīnas finanšu jomā. Pēc VM ieskata, labāk, lai to dara dažu ministriju pārstāvji un sabiedriskas organizācijas, līdz ar to VM noņem jebkādu atbildību no sevis un patiesībā rodas jautājums par VM (ar gandrīz 100 štata darbiniekiem) nepieciešamību kā tādu, jo deleģēt sabiedriskām organizācijām varētu arī citas funkcijas.

Likums nerisina mediķu iespēju vienlaicīgi apvienot darbu valsts un privātās struktūrās, kur bieži mediķi (arī medicīnas māsas) strādā slimnīcās, pasniedz augstskolās, piestrādā privātā ambulatorā sektorā un pa naktīm “pārguļ” nakts dežūrās reģionos. Un visas šīs struktūras saņem valsts finansējumu un pēc esošā plānā saņems ievērojamus līdzekļus darba algu palielināšanai un plānota būtiska ambulatoro pakalpojumu skaita palielināšanai privātās iestādēs.

A.Čakša nepiedāvā risinājumu, kā optimizēt mediķu darbu un sekmēt darba ražīgumu, lai adekvātu algu varētu saņemt vienā darbavietā, turklāt skaitoties dažādās darba vietās, netiek uzraudzīts kopējais darba stundu skaits mēnesī un reālais nodrošinājums ar speciālistiem pamatdarba vietās visu darba dienu nedēļas garumā. Valsts un pašvaldības slimnīcas ir ierobežotas ambulatoru pakalpojumu tirgū ar kvotu sistēmu, ir vērojams pat pretējs process, kur no privātajiem kā ārpakalpojums tiek iepirkti laboratorijas un vizuālās diagnostikas pakalpojumi, kur peļņa sastāda 15-25% no apgrozījuma, respektīvi, valsts neseko līdzi iekšējiem norēķiniem slimnīcās, kur slimnīcas pastāvīgi strādā ar zaudējumiem un pieprasa papildu finansējumu.

Visnekaunīgāk šādi darbojas Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētājs I.Eglītis, kopā ar savu biznesa partneri M.Rēvaldu atpērkot “nevajadzīgo” diagnostikas aparatūru no slimnīcām (arī Kuldīgas slimnīcas): pēc tam darbu turpina tie paši darbinieki ar to pašu aparatūru, bet to jau pasniedz kā ārpakalpojumu. Rezultātā, veicot savstarpējos norēķinus, 2016. gadā SIA Vizuālā diagnostika nopelnījusi 1 miljonu eiro.

Šāds slimnīcas darba modelis sākotnēji ir V.Bokas aprobēts Linezera slimnīcā pirms iekļaušanas Austrumu slimnīcas sastāvā, kur visi diagnostiskie dienesti un speciālisti bija izveidojuši atsevišķas SIA, kas slēdza līgumus ar Linezera slimnīcu par medicīnas pakalpojumu sniegšanu un pati slimnīca nodrošināja tikai ēdināšanu, telpu uzkopšanu.

Visus šāda sistēma apmierināja, jo ārsti netraucēti varēja pelnīt, pēc sava cenrāža piestādot rēķinus un pieņemot pacientus privāti, slimnīca iepirka aparatūru un uzturēja telpas, tikai ar šādu „saimniekošanu” Linezera slimnīcai bija milzīgi parādi, kurus apvienošanā vienkārši norakstīja, bet ģeniālās shēmas autors kļuva par visas Austrumu slimnīcas vadītāju. Nopelnīja visi, bet parādus aizmirsa. Turklāt, ja pacients sūdzas par pieļautām medicīniskām kļūdām, tad kurš ir atbildīgs – ārpakalpojuma sniedzējs vai slimnīca? Un kā slimnīca var pārbaudīt vai vismaz sekot līdz komersanta darbībai un kvalitātei?

 Piedāvātās VM reformas ne tuvu neatrisina veselības aprūpes efektivitātes un kvalitātes jautājumus, vienīgi bijušajai ministres padomniecei A.Vānei ir izdevies nostiprināt savu privātslimnīcu nu jau 2. līmeņa slimnīcas statusā ar cerībām kļūt par reģionu centru, jo slimnīcu līmeņa maiņa notiek, vienkārši samainot cipariņus, - tā Kuldīgas slimnīca bija 1. līmeņa, bet MK sēdes laikā kļuva par otro.

Pārskatot pašreizējo slimnīcu izvietojumu, nav skaidrs, kur redzama līdzekļu optimizācija, jo gandrīz visur saglabājas pakalpojumu sniegšana esošā līmenī, izņemot Alūksnes slimnīcu, kurai ir jāsamazina apjoms par labu A.Vānes privātslimnīcai. Vēl līdz šim nevienam nav skaidrs, ko nozīmē sadarbības teritorija un kā tas notiek, slimnīcām katrai saglabājot savu komercsabiedrības statusu.

Pašvaldības līdz šim ir nodrošinājušas tikai „pieejamību”, kas parasti tika saprasts ar telpām, to remontu un lielākām medicīnas iestādēm, slimnīcām ar aparatūras iegādi. Jaunajā reformā A.Čakša grib pašvaldības iesaistīt primārās aprūpes finansēšanā un organizēšanā, kas ir bez konkrēta skaidrojuma un sistēmas. Esošais ģimenes ārsta prakšu modelis ļauj ārstiem brīvi izvēlēties telpas un strādāt kā pašnodarbinātām personām, jaunajā plānā pašvaldībām būs jāfinansē prakses, kas bieži atrodas privātās poliklīnikās, kā arī jāpieņem ģimenes ārsti darbā, lai ierobežotu ārstu prakses iespējas un uz tiem attiektos visi noteikumi kā uz darba ņēmējiem t.i. varētu ģimenes ārstus atlaist un pieņemt darbā pēc saviem ieskatiem.

Grūti pateikt, kas finansēs šo prakšu uzturēšanu, jo līdz šim pašvaldības darīja to pēc brīvprātības principa, turklāt savās telpas, ne privātās, bet nu pēc VM ieceres pašvaldības subsidēs privātos. Un vai privātās ārstniecības iestādes, kas faktiski veidos VM uzspiestās kopprakses kā darba devējs, ir labs risinājums, ņemot vērā, ka daļa jau pieder zāļu lieltirgotavām? Jaunā reforma paredz pacientiem ierobežotas iespējas tikt pie paša izvēlēta speciālista vai izmeklējuma, to nozīmēs NVD, līdz ar to mazinot konkurenci un garantējot noteiktus ienākumus privātam sektoram.

Lai arī pēc ES datiem Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir augstākais medicīnas aparatūras skaits, divreiz augstāks vizuālās diagnostikas izmeklējumu skaits, laboratorijas izmeklējumi ir virs vidējā ES tāpat kā speciālistu konsultācijas, jaunajos ES projektos jau atkal ir paredzēts aparatūras iepirkums, - par apmēram pusi no 174 miljoniem eiro tiek plānots iepirkt visdažādākās iekārtas un turpinās slimnīcu “bruņošanās”, nepētot reālo nepieciešamību.

Veselības aprūpes finansēšanas likums nerunā par stratēģisko iepirkumu, kas tiek minēts kā svarīga reformas sastāvdaļa, neviens no VM tā arī nespēj izskaidrot, kas tas ir un kā tiks realizēts, bet no A.Čakšas puses tiek pasniegts kā tirgus regulējošs mehānisms, kas tāds arī varētu būt, - kur pēc saviem ieskatiem VM nolems, kam un kādas specializācijas pakalpojumiem piešķirt naudu.

Līdz šim gan nav skaidri slimnīcu sadarbības modeļi vai mehānismi, no VM puses tas jau vairāk izskatās kā ķeksītis EK ekspertiem, nevis praktiski darboties spējīgi mehānismi. Un pavisam nevienu neinteresē, ka jaunais likums paredz pēc nodokļu maksāšanas pazīmes apmēram 300 000 cilvēkus izslēgt no pilnās valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmas, lai gan veselības finansējumā 90% ir patēriņa nodokļi, ko maksā visi iedzīvotāji, un 1% no sociālā nodokļa dos tikai 80 miljonus eiro.

Tā vietā, lai VM rūpētos, kā nodrošināt adekvātu un pieejamu aprūpi visiem, tiek domāts kā šo aprūpi padarīt nesasniedzamu, - ar šādu attieksmi Latvija būs ne tikai pēdējā vietā ES, bet nu jau zem Āfrikas līmeņa veselības aprūpes pieejamības un mirstības rādītājos.

Apskatot aprakstu par likumu, var tikai apbrīnot zemo VM darba līmeni, nosaucot esošo ideju bez konkrētām detaļām par pilno pakalpojuma grozu, ko šobrīd iespējams papildināt ar vismaz desmit dažādiem MK noteikumiem, kurus var mainīt vienas dienas laikā, nemaz nerunājot par jauno MK.

Varbūt Latvijas valdības līmenim šāds darbs ir atbilstošs, taču Latvija ir nevis izolēta sala, bet gan ES un NATO dalībvalsts. Varbūt A.Čakšai der palasīt vismaz vikipēdiju, lai zinātu ko sevī ietver jēdziens „likums” un tad nāk publiski ar prezentācijām!

Veselības aprūpes finansēšanas likums (projekts)

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) Veselības aprūpe – šā likuma izpratnē pasākumu kopums, ko sniedz veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji personas veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai.

2) Medicīniskās palīdzības minimums – šā likuma izpratnē veselības aprūpes pakalpojumu apjoms, ko valsts nodrošina šajā likumā noteiktām personu kategorijām, kuras nav sociāli apdrošinātas veselības apdrošināšanas veidam

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir veicināt labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes valsts finansējumu un regulēt veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas kārtību un valsts obligātās veselības apdrošināšanas kārtību.

3.pants. Veselības aprūpes finansēšanas avoti

(1) Veselības aprūpes finansēšanas avoti ir:

1) valsts pamatbudžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumu;

2) valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, kas veidojas no ieņēmumiem no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu sadales veselības aprūpes finansēšanai saskaņā ar gadskārtēja valsts budžeta likumu;

3) valsts nodeva par valsts obligāto veselības apdrošināšanu;

4) valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, kas saistīti ar veselības nozares  nodrošināšanu, administrēšanu un uzraudzību;

5) normatīvajos aktos paredzētie privātpersonu līdzekļi;

6) Eiropas Savienības fondu un citu ārvalstu finanšu instrumentu līdzekļi;

7) pašvaldību budžeta finansējums saskaņā ar pašvaldību lēmumiem veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, kā arī atsevišķo pakalpojumu izmaksu segšanai.

(2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā minētā valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma noteikto ir vismaz 4% no iekšzemes kopprodukta.

(3) Nodrošinot, ka pieaugot finansējumam veselības aprūpei, proporcionāli pieaug arī primārās veselības aprūpes finansējums

4.pants. Veselības aprūpei piešķirtā valsts finansējuma izlietojums

(1) Valsts budžeta dotācijās no vispārējiem ieņēmumiem Veselības ministrijas programmai veselības aprūpes nodrošināšanai piešķirtos līdzekļus atbilstoši gadskārtējam valsts budžeta likumam novirza:

1) medicīniskās palīdzības minimuma nodrošināšanai;

2) veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai apdrošinātai personai;

3) ar veselības aprūpes nodrošināšanu ārkārtas situācijās saistīto valsts materiālo rezervju veidošanai, atjaunošanai un uzturēšanai;

4) veselības aprūpes un profilakses programmas pasākumiem;

5) veselības aprūpes pētījumu un attīstības programmas pasākumiem;

6) slimību profilakses un kontroles pasākumiem;

(2) Valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem Tieslietu ministrijas programmai veselības aprūpes nodrošināšanai atbilstoši normatīvajos aktos noteikajam sedz izdevumus par:

1) ieslodzījuma vietā strādājošas ārstniecības personas sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem;

2) pacienta līdzmaksājumiem par ieslodzītajiem, kas saņem veselības aprūpi ārpus ieslodzījuma vietas;

3) pacienta maksājumiem par kompensējamām zālēm un medicīniskajām ierīcēm saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensāciju.

(3) Valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem Aizsardzības ministrijas programmai veselības aprūpes nodrošināšanai sedz izdevumus par:

1) profesionālā dienesta karavīra vai zemessarga:

a) pacienta līdzmaksājumu, tai skaitā maksājumu par kompensējamām zālēm un medicīniskajām ierīcēm saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensāciju;

b) veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus ir tiesības saņemt saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas nosacījumiem, apmaksājamo pakalpojumu veidiem un izdevumu apmaksas kārtību;

2) atvaļināta karavīra vai bijušajā zemessarga veselības aprūpes pakalpojumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par apmaksājamiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī izdevumu apmēru un samaksas kārtību;

3) Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu un valstu, kas piedalās programmā “Partnerattiecības – mieram” bruņoto spēku karavīru veselības aprūpes pakalpojumiem saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu līgumu par to bruņoto spēku statusu;

4) profesionālā dienesta kandidāta, rezerves karavīra un rezervistu (iesaucot aktīvajā dienestā), un zemessardzes kandidātu medicīniskās pārbaudes ietvaros ar medicīniskās komisijas norīkojumu veiktajiem medicīniskajiem izmeklējumiem un ārstu atzinumiem (tai skaitā izdevumus par veselības aprūpes maksas pakalpojumiem) saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas nosacījumiem, apmaksājamo pakalpojumu veidiem un izdevumu apmaksas kārtību;

5) kustības “Jaunsardze” dalībnieku veselības aprūpes pakalpojumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par jaunsargiem apmaksājamiem veselības aprūpes pakalpojumiem.

(4) Valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem Iekšlietu ministrijas programmai veselības aprūpes nodrošināšanai sedz izdevumus par:

1) Iekšlietu ministrijas iestāžu un Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm:

a) pacientu līdzmaksājumiem;

b) maksu par veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus ir tiesības saņemt saskaņā ar normatīvajiem aktiem un kurus neapmaksā no šā panta pirmajā daļā minētajiem veselības aprūpei paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem;

2) ārzemniekiem, kuri aizturēti normatīvajos aktos par imigrāciju noteiktajā kārtībā – par veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri nepieciešami viņu izmitināšanas laikā un vietā un saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir garantēti šīm personām (izņemot neatliekamo palīdzību, dzemdību palīdzību un normatīvajos aktos par epidemioloģisko drošību noteiktos gadījumus, kā arī tuberkulozes ārstēšanai nepieciešamos medikamentus, kurus apmaksā no šā panta pirmajā daļā minētajiem veselības aprūpei paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem). Ja šo personu veselības aprūpe ir apdrošināta, veselības aprūpes izdevumus sedz apdrošinātājs;

3) Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotajai personai -  ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumiem (izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību un normatīvajos aktos par epidemioloģisko drošību noteiktos gadījumus, ja veselības aprūpes pakalpojumu apmaksā no šā panta pirmajā daļā minētajiem veselības aprūpei paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem);

4) patvēruma meklētājam:

a) sākotnējo veselības pārbaudi pie ģimenes ārsta, kas sniegta patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpās;

b) psihiatra veselības aprūpi;

c) ekspresanalīzi humānā imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV/AIDS) un B hepatīta noteikšanai;

5) patvēruma meklētāju, kurš aizturēts saskaņā ar normatīviem aktiem par patvēruma piešķiršanu:

a) veselības stāvokļa pārbaudi un sanitāro apstrādi;

b) veselības aprūpes pakalpojumu, kurš nepieciešams izmitināšanas laikā un vietā atbilstoši normatīvajiem aktiem par veselības aprūpi iekšlietu jomā un netiek apmaksāti no šā panta pirmajā daļā minētajiem veselības aprūpei paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem.

(5) No šā panta pirmajā daļā minētā veselības aprūpei piešķirtā valsts finansējuma nemaksā par tādiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

1) nav tieši vērsts uz slimības ārstniecību vai tās gaitas atvieglošanu;

2) saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek apmaksāts no privātpersonu līdzekļiem.

(6) Ministru kabinets nosaka veselības aprūpes pakalpojumu, kas netiek apmaksāts no šā panta pirmajā daļā minētajiem valsts budžeta līdzekļiem sarakstu.

5.pants. Pacientu līdzmaksājumi

(1) Saņemot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, persona veic pacienta līdzmaksājumus.

(2) Ministru kabinets nosaka pacienta līdzmaksājumu par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem apmēru un samaksas kārtību, kā arī personu kategorijas, kuras atbrīvotas no pacientu līdzmaksājumiem.

6.pants. Apdrošinātā persona

(1) Šā likuma ietvaros apdrošināta persona ir :

1) persona, kura ir reģistrēta kā sociāli apdrošināta veselības apdrošināšanas veidam atbilstoši normatīvajam aktam par valsts sociālo apdrošināšanu;

2) pašnodarbināta persona, kura ir faktiski veikusi valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

(2) Par apdrošinātām personām ir uzskatāmas arī šā likuma 9.panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 7.punktā minētās personas, ja tās atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

1) bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

2) bezdarbnieki, kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā;

3) personas, kuras ir vecumā no 18 līdz 25 gadiem un mācās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādēs, vai ir pilna laika studējošais, kā arī trīs mēnešus pēc šī statusa zaudēšanas;

4) bērni vecumā līdz 18 gadiem;

5) ieslodzītie ieslodzījuma vietās, kā arī personas, kas atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, laika posmā līdz trīs mēnešiem pēc atbrīvošanas;

6) orgānu donori;

7) personas, kuras cietušas Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā;

8) personas, kuras saņem slimības pabalstu;

9) personas, kuras saņem atlīdzību  par audžuģimenes vai aizbildņa pienākumu pildīšanu vai par adoptējamā bērna aprūpi;

10) personas, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu vai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu;

11) personas, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas ir reģistrētas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;

12) personas, kuras saņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu;

13) personas, kuras saņem vecāku, bērnu kopšanas vai ģimenes valsts pabalstu par bērnu vecumā līdz 3 gadiem;

14) personas, kuras saņem vecāku, bērnu kopšanas vai ģimenes valsts pabalstu un kuriem ir vismaz 3 bērni, no kuriem vismaz viens ir pirmsskolas vecumā (t.i., līdz bērns sasniedz 7 gadu vecumu);

15) personas, kurām likumā paredzētajā kārtība piešķirta invaliditāte;

16) personas, kurām piešķirta valsts vecuma, izdienas, apgādnieka zaudējuma vai speciālā valsts pensija;

17) politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki.

7.pants Medicīniskās palīdzības minimums

(1) Medicīniskās palīdzības minimumā ietilpst šādi veselības aprūpes pakalpojumi:

1) neatliekamā medicīniskā palīdzība;

2) dzemdību palīdzība;

3) normatīvajos aktos noteiktajā apjomā zobārstniecības palīdzība akūtos gadījumos;

4) medicīniskā palīdzība bērniem līdz 18 gadu vecuma sasniegšanas;

5) ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi;

6) veselības aprūpes pakalpojumi saslimšanu ar nozīmīgu ietekmi vai apdraudējumu sabiedrības veselībai ārstniecībai;

 (2) Ministru kabinets nosaka šā panta pirmajā daļā minēto valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumus un apmaksas kārtību.

8.pants. Valsts obligātā veselības apdrošināšana

(1) Valsts obligātā veselības apdrošināšana ir uz solidaritātes principa balstīts pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai nodrošinātu šā likuma 6.pantā minētās apdrošinātās personas ar veselības aprūpes pakalpojumiem.

(2) Veselības aprūpes pakalpojumi apdrošinātām personām papildus šā likuma 7.pantā norādītajam medicīniskās palīdzības minimumam ir sekundārie un terciārie veselības aprūpes pakalpojumi, kurus sniedz plānveida kārtībā.

(3) Ministru kabinets nosaka šā panta otrajā daļā minēto valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumus un apmaksas kārtību.

9.pants. Tiesības uz valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu

(1) Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Šā likuma 7.pantā norādīto medicīniskās palīdzības minimumu ir tiesības saņemt:

1) Latvijas pilsonim;

2) Latvijas nepilsonim;

3) Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices konfederācijas pilsonim, kurš uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbināta persona, kā arī viņu ģimenes locekļiem;

4) ārzemniekam, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā;

5) bēglim vai personai, kurai piešķirts alternatīvais  statuss;

6) aizturētajam, apcietinātajam vai ar brīvības atņemšanu notiesātajai personai;

7) patvēruma meklētājiem;

8) šā likuma 6.pantā minētajai apdrošinātai personai.

(3) Latvijas pilsoņa un Latvijas nepilsoņa laulātajam ar termiņuzturēšanās atļauju, kas nav šā likuma 6.pantā minētā apdrošinātā persona, ir tiesības saņemt valsts apmaksātu dzemdību palīdzību.

(4) Šā panta otrajā daļā minēto personu bērniem ir tiesības saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.

(5) Tiesības saņemt šā likuma 8.panta otrajā daļā minētos valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus apdrošinātai personai rodas ar ieraksta veikšanu Dienesta uzturētājā veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datu bāzē. Datus par šā likuma 6.panta pirmajā daļā minētajām personām Dienestam sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, bet par šā likuma 6.panta otrajā daļā minētajām personām – tās valsts pārvaldes iestādes, kuru rīcībā ir minētā informācija.

(6) Personai ir tiesības uz šā likuma 8.panta otrajā daļā minētajiem valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem vēl trīs mēnešus pēc apdrošinātās personas statusa zaudēšanas.

(7) Persona, kura atbilst šā panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 7.punktam, bet neatbilst šā likuma 6.pantā minētajam apdrošinātās personas statusam, 10 dienu laikā pēc valsts nodevas par valsts obligāto veselības apdrošināšanu nomaksu iegūst tiesības saņemt šā likuma 8.panta otrajā daļā minētos valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Valsts nodevas par valsts obligāto veselības apdrošināšanu apmērs mēnesī ir 1% no valsts noteiktās minimālās mēneša darba algas.

(8) Valsts nodevu par valsts obligāto veselības apdrošināšanu administrē Dienests. Ministru kabinets nosaka valsts nodevas par valsts obligāto veselības apdrošināšanu maksāšanas kārtību.

(9) Personas, kuras neatbilst šā likuma 6.pantā un šajā pantā minētajiem nosacījumiem, veselības aprūpes pakalpojumus saņem par maksu.

(10) Ministru kabinets nosaka šā likuma 7. un 8.panta minēto valsts apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas organizēšanas kārtību, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu veidus un apjomu, kā arī samaksas kārtību.

10.pants. Nacionālais veselības dienests

(1) Dienests ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, nodrošina veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas organizāciju un finansēšanu.

(2) Dienesta konsultatīvā institūcija atbilstoši šā panta ceturtajā daļā noteiktajai kompetencei ir Dienesta padome.

(3) Ministru kabinets apstiprina Dienesta padomes nolikumu. Dienesta padomes sastāvu pēc veselības ministra priekšlikuma apstiprina Ministru kabinets, iekļaujot Dienesta padomē vismaz vienu pārstāvi no:

1) Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas;

2) Veselības ministrijas;

3) Finanšu ministrijas;

4) Labklājības ministrijas;

5) darba devēju organizācijām un darba ņēmēju organizācijas, kas ir pārstāvētas Nacionālās trīspusējas sadarbības padomes Veselības aprūpes nozares apakšpadomē;

(4) Dienesta padome:

1) apstiprina Veselības aprūpes pakalpojumu attīstības plānu;

2) iesniedz veselības ministram  priekšlikumus veselības aprūpes pakalpojumu organizācijas un finansēšanas kārtībai;

3) izvērtē Dienesta sagatavoto priekšlikumus veselības aprūpes pakalpojumu sarakstam;

4) pēc Dienesta direktora priekšlikuma apstiprina Dienesta publisko gada pārskatu;

5) nekavējoties informē veselības ministru par veselības nozares finansiālā stāvokļa pasliktināšanos un citiem būtiskiem apstākļiem, kas saistīti ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un Dienesta darbību;

6) pēc Dienesta direktora priekšlikuma apstiprina līgumslēdzēju pušu izvēles kritērijus un nosacījumus par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

7) veic citus normatīvajos aktos noteiktus pienākumus.

11.pants. Veselības aprūpes pakalpojumu saraksts

(1) Dienests sagatavo un iesniedz Dienesta padomei izskatīšanai veselības aprūpes pakalpojumu saraksta projektu.

(2)Veselības aprūpes pakalpojumu iekļaušanai veselības aprūpes pakalpojumu sarakstā Dienests ņem vērā šādus kritērijus:

1) pārbaudīts veselības aprūpes pakalpojuma medicīniskais efekts;

2) veselības aprūpes pakalpojuma izmaksu lietderība;

3) veselības aprūpes pakalpojuma nepieciešamība sabiedrība un veselības aprūpes pakalpojuma savienojamība ar nacionālo veselības politiku;

4) veselības aprūpes pakalpojuma atbilstība finanšu līdzekļiem.

12.pants. Veselības aprūpes finansēšanas līgums

(1) Ar veselības aprūpes finansēšanas līgumu Dienests uzņemas saistības maksāt par veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu saskaņā ar līguma nosacījumiem un esošajiem normatīvajiem aktiem.

(2) Veselības aprūpes finansēšanas līgums ir publisko tiesību līgums. Ministru kabinets apstiprina veselības aprūpes finansēšanas parauglīgumu.

(3) Dienests slēdz veselības aprūpes finansēšanas līgumu ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju. Dienestam nav pienākums slēgt veselības aprūpes finansēšanas līgumu ar visiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Ministru kabinets nosaka veselības aprūpes finansēšanas līguma slēgšanas nosacījumus un kārtību.

(4) Dienestam ir tiesības slēgt veselības aprūpes finansēšanas līgumu ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuri atrodas ārvalstīs, ņemot vērā šādus apstākļus:

1) personas vajadzība pēc veselības aprūpes pakalpojuma un iespēja sniegt veselības aprūpes pakalpojumu Latvijā;

2) veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāte un sniegšanas nosacījumi;

3) veselības aprūpes pakalpojuma cena.

13.pants. Dienesta atprasījuma tiesības

(1) Dienestam ir atprasījuma tiesības attiecībā uz pakalpojumu, kas sniegti personai, kurai veselības kaitējums ir nodarīts prettiesiskas darbības, bezdarbības vai noziedzīga nodarījuma rezultātā un veselības aprūpes pakalpojumi ir sniegti par valsts līdzekļiem, no personas, kuru par vainīgu atzinusi kompetenta institūcija, bezstrīdus kārtībā piedzenot izdevumus tādā apmērā, cik Dienests ir apmaksājis veselības aprūpes pakalpojumus vai no valsts līdzekļiem kompensējis izdevumus par zālēm un medicīniskām ierīcēm.

(2) Dienestam ir atprasījuma tiesības tādā apmērā, cik Dienests ir apmaksājis veselības aprūpes pakalpojumus vai no valsts līdzekļiem kompensējis izdevumus par zālēm un medicīniskām ierīcēm, bezstrīdus kārtība piedzenot izdevumus no personas, kura veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas brīdī nav bijusi apdrošināta persona šā likuma izpratnē.

(3) Dienestam ir atprasījuma tiesības attiecībā uz personām, kas lieto Eiropas veselības apdrošināšanas karti vai Eiropas veselības apdrošināšanas kartes aizstājējapliecību pēc viņu apdrošināšanas seguma apturēšanas vai izbeigšanas, tādā apmērā, cik daudz Dienests šādām personām ir apmaksājis veselības aprūpes pakalpojumus.

14.pants. Veselības ministrija

Veselības ministrija izstrādā, organizē un koordinē veselības politiku attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu un finansēšanu ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Pārejas noteikumi

1. Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo likumu par valsts budžetu, 2018., 2019. un 2020.gadā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu veselības aprūpei tādā apmērā, lai valsts piešķirtais finansējums 2020.gadā sasniegtu 4% no iekšzemes kopprodukta.

2. Veselības aprūpes valsts finansējuma pieaugums nedrīkst būt mazāks par 227 milj. euro 2018.gadā, 341 milj. euro 2019.gadā un 442 milj. euro 2020.gadā.

3. Veselības aprūpes valsts finansējuma ietvaros valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai nedrīkst būt mazāks par 113 milj. euro 2018.gadā, 179 milj. euro 2019.gadā un 248 milj. euro 2020.gadā.

4. Ministru kabinets līdz 2018.gada 1.martam izdod šā likuma 9.panta septītā daļā un 10.panta ceturtā daļā paredzētos Ministru kabineta noteikumus.

5. Ministru kabinets līdz 2018.gada 31. maijam izdod šā likuma 5.panta otrā daļā, 7.panta otrā daļā, 8.panta trešā daļā, 9.panta devītā daļā un 12.panta otrā un trešā daļā paredzētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2018.gada 31.maijam ir piemērojams Ministru kabineta 2013.gada 17.decembra noteikumi Nr.1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

21

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

FotoVakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau sižeti - kas būs līderi, kāda programma, kā līdz šim veicies un kāds partijas reitings.
Lasīt visu...

13

Liksim svešus bērnus mierā

FotoIedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...
Lasīt visu...

12

Džungļu likumi

FotoLielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Lasīt visu...

22

Kāpēc es raudāju?

FotoEs esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.
Lasīt visu...

10

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

FotoSvētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko simbolu – stipru un varenu!
Lasīt visu...

21

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

FotoVēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nosaukšu uzvārdus rīt

Godātā redakcija, steidzu paust savu atbalstu lieliskai iniciatīvai, kurai pievienojas jauni un veci. Es šeit domāju a. god. zv. adv. Gobzema kga pasākto...

Foto

Latvijas dilemma

2018.gada 24.maijā portālā „Delfi” publicēja Viļa Krištopana „versiju” ar nosaukumu „Izniekotās iespējas”. Tā ir laba publikācija. Šī „versija” tāpat kā jebkura versija aicina radoši...

Foto

Vēstule Romas pāvestam: lūdzam iniciēt starptautisku izmeklēšanu saistībā ar Latvijā katastrofiskos apmēros radīto nabadzību

Latvijas Katoļu baznīca un valsts augstākās amatpersonas ir aicinājuši Jūsu Svētību apmeklēt...

Foto

Putins jau rokas stiepiena attālumā no NATO Ahileja papēža

Tas ir tikai burtiski dažu mēnešu jautājums, kad Putina Krievija var satricināt NATO un visus 21. gadsimta...

Foto

Par Dziesmu svētkiem (raksts tapis pirms pieciem gadiem)

Deju svētku biļetes nopirku „no rokas” par 50 latiem gabalā. Labi, ka pirku laikus, pēdējā dienā cena uzkāpa...

Foto

Ko aizstāv Aldis Gobzems?

Pēdējo nedēļu laikā bijušais Maksātnespējas administrācijas direktors Aldis Gobzems ir nācis klajā ar virkni skaļiem paziņojumiem. Tiek izmantoti visi līdzekļi, lai, iespējams,...

Foto

Kāpēc es nekad nebalsošu par „Saskaņu”: privātas pārdomas vēlēšanu sakarā

Man tas vienmēr šķitis pašsaprotami. Taču pēdējo notikumu sakarā gribēju pateikt arī tādā melns uz balta...

Foto

Klusais centrs var gulēt mierīgi – ogle uzlabos jūsu kuņģa darbību

Gruzīniem esot desmitiem lielisku attaisnojumu gadījumam, ja šašliks nav izdevies gluži tik labs kā vajadzētu....

Foto

Stulbuma modernizācija

Principā nekas negaidīts nav noticis. Stulbeņi nekad brīvprātīgi nepadodas. Stulbums atrodas ambiciozuma virsotnē. Stulbums nepazīst paškritiku un piekāpību. Stulbeņu godkārību var apturēt, kā tautā...