Gulami intervijā aprakstītā “naftas platformas lieta” ar savu nekaunīgumu iegājusi pat Ukrainas vēstures annālēs

Tā kā šī informācija kārtējo reizi atkal kļuvusi aktuāla, pārpublicējam fragmentus no 13 ukraiņu un latviešu autoru grāmatas “Ukrainas Vēsture”, kas iznākusi apgādā “Jumava”: šī afēra parādīta pēdējā daļā “Revolūcija, aneksija, karš: Ukrainas cīņa par nākotni”, kurā apskatīti pēdējo desmit gadu notikumi.

Ap 2010. gadu bija iezīmējušās regulāras svārstības Ukrainas politikā: prokremliskus valsts līderus nomainīja rietumnieciski, pēc kā sabiedrības vairākuma noskaņojums atkal mainījās uz pretējo pusi. Kad 1991. gadā par prezidentu kļuva uz Ukrainas neatkarību, demokrātiju un Rietumu tirgus ekonomiku kopumā orientētais Leonīds Kravčuks, pēc viņa 1994. gadā vēlēšanās uzvarējušais Leonīds Kučma orientējās atpakaļ uz sadarbību ar Krieviju. 2004. gada rudenī pēc pirmās tūres, otrās tūres un atkārtotas balsošanas trešā raunda uzvaru ārkārtīgi intensīvā sacīkstē t. s. “Oranžās revolūcijas” laikā izcīnīja rietumnieciskais Viktors Juščenko — pat par spīti faktam, ka viņu priekšvēlēšanu kampaņas laikā mēģināja noindēt ar dioksīnu. Tomēr līdz 2010. gada prezidenta vēlēšanām ģeopolitiskais svārsts atkal bija pavērsies pretējā virzienā: uzvaru svinēja padomju laikā divkārt par laupīšanām un zādzībām cietumā sēdējušais, vēlāk deviņdesmito gadu laikā Doņeckā karjeru veidojušais, no divtūkstošo gadu sākuma premjerministra un deputāta amatus ieņēmušais prokremliskais Viktors Janukovičs.

2008. gada kredītu krīze, sākusies vispirms Amerikā, nākamajā gadā pārvērtās par pilnmēroga ekonomisko krīzi gandrīz visā pasaulē. Ukraina cieta tikpat smagi kā Baltija — 2009. gadā Ukrainas kopprodukts krita par 14,8%, un ekonomiskie satricinājumi atspoguļojās prezidenta Juščenko reitingā: tas nokrita līdz viencipara skaitlim, rezultējoties tikai 5,5% saņemtajās balsīs.

Viktors Janukovičs solīja tuvināšanos Maskavai un vienlaikus tomēr neatmest tādus rietumnieciskus principus kā cīņu pret korupciju, kamēr ar cīņas sparu un lieluzņēmēju atbalstu apveltītā Jūlija Timošenko bija sabojājusi attiecības ar bijušo sabiedroto Viktoru Juščenko, un panākumus iepriekš guvušais Oranžās revolūcijas tandēms “Juščenko — prezidents, Timošenko — premjere” līdz ar abu līderu komandām bija izjucis: eiropeiski noskaņotie politiķi viens otram ņēma nost balsis, kamēr promaskaviskie berzēja rokas. Balsis pēc vēlēšanu otrās kārtas skaitīja vēl nedēļu, kad tika paziņoti galīgie rezultāti: Janukovičs uzvarējis ar 49%.

Organizētā noziedzība nonāk pie varas valstī

Izrādījās, ka pie varas nonācis ne vien Janukovičs ar savu komandu, bet tā sauktais “Doņeckas organizētās noziedzības grupējums”. To neveidoja konkrēti bandīti ar konkrētu vadoni — ar “doņeckiešiem” tolaik saprata visu veidu darboņus no Donbasa, citu par citu apšaubāmākus, kas ieņēma arvien jaunus amatus visur Ukrainā un par savu praksi izvirzīja ņemt no valsts iepirkumiem ne vairs 10% vai 20% kukuļus, bet jau pusi.

Viens no labāk izpētītajiem piemēriem notika caur vairākām ārvalstīm, tāpēc to varēja atšķetināt ārzemju žurnālisti. Ukrainas valsts uzņēmums “Čornomornaftohaz”, pakļauts gigantiskajam holdingam “Naftohaz”, naftas ieguvei Melnajā jūrā pasūtīja kārtējās naftas platformas būvniecību. 2011. gada 2. novembrī Ukraina noslēdza līgumu ar A/S “Rīgas Kuģu būvētava” (RKB) 399 miljonu dolāru vērtībā par to, ka RKB gada laikā uzbūvēs jaunu naftas platformu, kaut arī RKB nekad savā vēsturē nav būvējusi naftas platformas un RKB dokos pie Mīlgrāvja tik milzīgu objektu nav iespējams novietot, kur nu vēl caur Sarkandaugavu izvilkt jūrā. Atklājās, ka platforma patiesībā tika būvēta Singapūrā, no kurienes tā, Rīgu neredzot, caur Dardaneļiem un Bosforu tika ievilkta Melnajā jūrā un nodota pasūtītājiem. Medijos izskanēja tālāki skaitļi: tajā pašā Singapūras dokā būvētas naftas platformas vērtība parasti ir ap 179 miljoniem dolāru, taču šoreiz, ņemot vērā uz pusi īsāko termiņu uzbūvēšanai, konkrētā platforma B319 esot izmaksājusi 220 miljonus dolāru. Starpība, kas tuvojās šādiem darījumiem ierastajiem 50%, vēlāk daļēji it kā tikusi pārskaitīta tālāk caur kādu nelielu, nesen dibinātu kuģu dzinēju darbnīcu Turcijā, kuras īpašnieks — trīsdesmitgadīgs kuģu mehāniķis ar rokām motoreļļā līdz elkoņiem — bija ne pa jokam izbrīnījies, kad pie viņa ieradās kāds britu žurnālists ar jautājumiem par darījumiem ar Ukrainas valsts uzņēmumu simtiem miljonu apmērā. Tikmēr kuģubūvētava Rīgā šajā biznesa plānā faktiski darbus neveica (ikkatrs pats tolaik varēja pārliecināties, ka Mīlgrāvī milzu naftas platforma metināta netiek), un tai pēc kāda laika nozīmēja tiesiskās aizsardzības procesu. Savukārt “Naftohaz” direktoru un viņa vietniekus pusotru gadu vēlāk arestēja aizdomās par kopumā 4 miljardu dolāru izsaimniekošanu.

Paralēli valsts budžeta tukšošanai Janukovičam pietuvinātās aprindas sāka atņemt īpašniekiem un piesavināties (“noreiderēt”) sev iepatikušos uzņēmumus un nekustamos īpašumus, savukārt valsts un pašvaldību uzņēmumos, iestādēs, struktūrās korupcija tika institucionalizēta līdz tādam līmenim, ka priekšniecība lika padotajiem izspiest naudu no iedzīvotājiem un atdot to “pa ķēdīti uz augšu”. Lūk, tipisks sievietes stāsts no Mikolajivas: “Saslimu — visiem gadās. Aizgāju pie dakteres, samaksāju pacienta līdzmaksājumu un oficiālo pakalpojuma maksu slimnīcas kasē. Bet daktere man ar asarām acīs saka, ka jādod vēl “pateicība” un pati atvainojas par to, jo viņa tiek spiesta “dalīties ar tiem, kas virs viņas”. Tikmēr oficiālā alga ārstiem ir 1300 hrivnas mēnesī [tobrīd ap 150 eiro]. Bandu nost!”

Tā kā jebkuram uzņēmējam varēja atņemt biznesu, bet pašu iemest cietumā, tad populārākais veids aizsardzībai bija došanās politikā, lai iekļūtu Augstākajā Radā un iegūtu deputāta neaizskaramības statusu. Ja tas neizdevās, tad daudzi nelabprāt pārdeva savus biznesus, kamēr vēl varēja, un devās padzīvot ārzemēs. Taču parastajiem iedzīvotājiem tāda iespēja neradās, ja vien negribēja doties uz Poliju kā t. s. “zarobitčani” un strādāt fermās vai rūpnīcās par minimālo algu. Ekspremjere Jūlija Timošenko tika ieslodzīta acīmredzami politizētā tiesas procesā. Korupcijas, tiesu uzpirkšanas un vēlēšanu viltošanas līmenis kļuva leģendārs pat ārpus Ukrainas. “Konstitucionālā tiesa atsacījusi izskatīt sūdzības par Augstākās Radas ārkārtas vēlēšanu rezultātiem, jo vēlēšanu uzvarētāji ar tiesnešiem vēl nav norēķinājušies par iepriekšējo vēlēšanu apstiprināšanu,” no skatuves jokoja aktieris Grabovs, taču šoreiz skatītājiem smiekli nāca maz.

Valstī aktīvi virzījās rusifikācija. Pēc Reģionu partijas deputāta Koļesņikova iniciatīvas pieņēma likumu par “reģionālajām valodām” — ja kādā reģionā vismaz 10% no iedzīvotājiem izteica vēlmi, lai viņu mazākumtautības valodu atzītu par “reģionālo” un ļautu tajā kārtot vietējo lietvedību, tad pašvaldība drīkstēja pieņemt tādu lēmumu. Faktiski tas nozīmēja, ka krievu valoda daudzviet ieguva statusu, kas tuvojās otrās valsts valodas statusam. Turpretī Krimas tatāri paši atteicās prasīt šādu statusu savai valodai Krimā: “Mums jau tagad ir sava mūzika, sava literatūra, savi reģionālie mediji, savs telekanāls ATR mūsu valodā, tur likumu nevajag. Savukārt visu oficiālo saraksti, dokumentāciju un darījumu lietvedību mēs turpināsim veikt ukrainiski, kā līdz šim.”

Ārpolitika Janukoviča laikā bija prognozējama — slēdza līgumus un vienošanās ar Krieviju un Baltkrieviju, to prezidenti braukāja cits pie cita, plānoja “ciešāku integrāciju”. Ukraina pagarināja Krievijas tiesības lietot Melnās jūras flotes bāzi Sevastopolē līdz 2042. gadam, par to pretī iegūstot zemas gāzes cenas, izdevīgus noteikumus ukraiņu preču eksportam un citus labumus. Sabiedrības vairākums pret to izturējās mierīgi, jo tauta kopumā uzskatīja — labas attiecības starp kaimiņvalstīm ir taču pašsaprotamas un dabiskas.

Kamēr valsts varas struktūras korumpējās un degradējās, sabiedrības un ekonomikas aktīvā daļa darīja pretējo. Tautsaimniecībā sāka pieaugt IT, programmēšanas un augsto tehnoloģiju sektora nozīme. Atklāja ne vien naftas iegulas jūrā, bet arī slānekļa gāzes iegulas iekšzemē, ko nekavējoties sāka apgūt un izstrādāt gan valsts uzņēmumi, gan privātie konsorciji, mazinot valsts atkarību no Krievijas dabasgāzes. Ukrainas bankas vēra vaļā filiāles ārzemēs, lielie agroholdingi sasniedza jaunus ražas un pārtikas eksporta rekordus, metalurģija un metālapstrāde konkurēja pasaules tirgos, Antonova rūpnīcas kravas lidmašīnas AN-125 “Руслан” lidoja pa visu pasauli, atdzīvojās kosmisko tehnoloģiju sektors. Ukraina eksportēja visdažādākās preces, sākot ar kviešiem un akmeņoglēm, turpinot ar tēraudu un “PocketBook” e-grāmatu lasīšanas ierīcēm, un beidzot ar kravas lidmašīnām, bruņutehniku un kosmisko nesējraķešu dzinējiem.

Sabiedrība sāka pārveidoties ne pēc ienākumu līmeņa vai valodas lietojuma, bet drīzāk pēc izpratnes un vērtībām. No vienas puses, bija Ukrainas pilsoņi, kas darba vai ģimenes dēļ regulāri saskārās ar Eiropas Savienību un citām Rietumvalstīm — bija tur braukuši pastrādāt, pie radiem, biznesa darīšanās vai kā tūristi, taču bija guvuši priekšstatu par dzīvi sakārtotā, attīstītā, demokrātiskā sabiedrībā. Simttūkstoši strādāja globālajā IT sektorā, kvalificētie strādnieki jebkurā profesijā kļuva par vidusšķiru ar dzīvokļiem “jaunajos projektos” un brīvdienām Varšavā vai Milānā, ne Maskavā vai Sočos. No otras puses, sabiedrības vairākumu daudzviet veidoja Krievijas propagandas pseidomediju vidē dzīvojoši pilsoņi ar jūtami zemākiem ienākumiem, kuri bija sabiedriski pasīvi un nedomāja iebilst korupcijai, Janukoviča varai un beztiesiskumam, savukārt rusifikāciju aktīvi atbalstīja daudzi miljoni — un viņiem visiem bija balsstiesības, veidojot lielāko vēlētāju masas daļu. 2013. gada vidū vienīgā vieta, kur Ukrainas iestāšanos ES kā vērā ņemamu ideju varēja apspriest pilnā nopietnībā, bija “95. kvartāla” humora šovs. “Ja iestāsimies Eiropas Savienībā, mums vajadzēs meklēt jaunus noieta tirgus mūsu ražotajam šņabim. Ja būsim Krievijā, mēs tik daudz nespēsim pieražot! Ja stāsimies Eiropā, nāksies mācīties jaunas valodas. Ja būsim Krievijā, nāksies aizmirst pašiem savējo,” tā no skatuves rezumēja Volodimirs Zelenskis.

Novērtē šo rakstu: