Gaidām daudz, daudz, daudz naudas no Latvijas nodokļu maksātāju kabatas mūsu elektroauto iegādei!
Izīda Gerkena*06.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai arī netipiski, ka 2023. gadu sākam ar tehnisko valsts budžetu, redzot, cik lielu daļu no siltumnīcefektu veidojošo gāzu emisijām veido transports un cik tālu esam no Eiropas Savienības klimatneitralitātes mērķiem, manuprāt, šis ir iespēju laiks. Proti, valstij ir iespēja veikt fundamentālas izmaiņas grantu atbalstā elektromobilitātes veicināšanai Latvijā, sevišķi biznesa segmentā. Protams, ir skaidrs, ka mums apkārt vairākas krīzes, ar kurām jācīnās, taču jāņem vērā, ka, aizmirstot par klimata problēmām, tās soli pa solim kļūs par nenovēršamu kataklizmu.
Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pērn pausto transporta nozare rada gandrīz trešo daļu no kopējām Latvijas siltumnīcefekta gāzu emisijām, kur lielākais emisiju avots ir tieši autotransports. Ir skaidrs, ka transporta sektora dekarbonizācija nav sasniedzama ar vienu risinājumu. Vienlaikus zināms, ka nākotnē šī sektora radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums lielā mērā būs saistīts tieši ar elektrifikāciju.
Tikmēr, paraugoties uz Eiropas datiem, iezīmējas vēl skaudrāka situācija. Eiropas Vides aģentūras 2021. gada ziņojums par transporta ietekmi uz vidi Eiropas Savienības valstīs liecina, ka transportlīdzekļi ir atbildīgi par ceturto daļu siltumnīcefektu veidojošo gāzu emisiju, turklāt ceļu transports veido lielāko daļu šo izmešu – 72%.
No 2000. gada līdz 2019. gadam CO2 izmešu apjoms, ko veido pasažieru transportlīdzekļi, ir kāpis par 5,8%. Tātad, lai mēs kā bloka valsts tiektos uz ES kopējiem klimata mērķiem, ir steidzīgi jārod papildus risinājumi, kā veicināt pāreju uz “zaļu” mobilitāti kā paradumu, tā transportlīdzekļu pieejamības ziņā.
Latvijā privātpersonām pieejams valsts atbalsts elektroauto un hibrīdauto iegādei – VARAM atbalsta programmā kopējais pieejamais līdzfinansējums ir 10 000 000 eiro. Lai gan pašreizējie dati liecina, ka no pieejamā finansējuma iztērēti 2,5 miljoni eiro, patiesā aina atspoguļosies tikai pavasarī, jo jāņem vērā, ka daudzi pircēji jaunos spēkratus vēl gaida, bet līdzfinansējumu saņems tikai pēc spēkrata piegādes.
Pašlaik privātpersonu vidū interese par elektroauto ir augsta. Ikdienā novērojam, ka cilvēki ir informēti par valsts atbalsta pieejamību un, nosveroties par labu šāda transportlīdzekļa iegādei, arī izmanto to. Saprotams, ka visu uzreiz nevar vēlēties, taču, ja vienai sabiedrības daļai vismaz viens nozīmīgāks atbalsta mehānisms ir pieejams, tad biznesa sektors patlaban ir pabērna lomā.
Jāapzinās, ka uzņēmumu autoparki veido nozīmīgu skaitu transportlīdzekļu uz Latvijas ceļiem. Tikpat būtiski ņemt vērā, ka Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, uzņēmumi ir pietiekami motivēti, lai īstenotu savas ilgtspējas stratēģijas, kur visbiežāk galvenā loma ir tieši pārejai uz videi draudzīgu transportu. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka interese par elektroauto uzņēmumu vidū aug, ko sevišķi veicinājušas straujas degvielas cenu svārstības, zemas elektroauto uzturēšanas izmaksas, uzņēmumu investīcijas dažādu alternatīvu enerģijas avotu attīstībā, piemēram, saules paneļos u.tml.
Tieši tāpēc valstij ir “jānoķer” šī uzņēmēju motivācija īstajā brīdī, sniedzot arī savu artavu jaunu un ilgtspējīgu mobilitātes paradumu veidošanā. Diemžēl, nerodot finansiālus atbalsta mehānismus juridiskajam segmentam, palaižam garām Latvijas iespēju piedzīvot izrāvienu pārejā uz elektromobilitāti.
Ja paraugāmies uz kaimiņu pieredzi, Lietuvā valsts atbalsts ir pieejams arī uzņēmumiem, un izskanējis, ka to no 4000 eiro vienai automašīnai plānots palielināt līdz 6000 eiro. Papildus tam, Lietuva nupat ieviesusi 0% PVN likmi “zaļajam” transportam, kuru iegādāsies uzņēmumi, tā izveidojot Baltijā mērķtiecīgāko atbalsta programmu mobilitātes “zaļināšanai”, skaļus lozungus pārvēršot praktiskā darbībā.
Nevar noliegt, ka uzņēmumi iegādājas elektroauto, pat ja trūkst valsts atbalsta. Tomēr, ja šāds atbalsts būtu, mēs būtu ceļā uz videi draudzīgu pārvietošanos valstiskā līmenī. Lai to izdarītu, tādiem elektroauto ieguvumiem kā bezmaksas stāvvietām, ekspluatācijas nodokļa nepiemērošana, iespēja braukt pa sabiedriskā transporta joslām, samazināta uzņēmuma vieglo transportlīdzekļu nodokļa likme u.c. kopā ar valsts finansiālo atbalstu jābūt vismaz vienlīdz izdevīgiem ar iekšdedzes dzinēju auto izmaksām.
Aizvien esmu pārliecināta, ka Latvijai nepieciešams individuāls plāns, kā veicināt pāreju uz “zaļu” mobilitāti, lai 2035. gadā, kad ES tiks pārtraukta auto ar iekšdedzes dzinējiem tirdzniecība, mēs nekļūtu par nolietotu Rietumeiropas turīgo valstu spēkratu kapsētu. Taču, konstanti nestrādājot pie risinājumiem, tālāk par punktu, kurā esam šobrīd, netiksim.
Bažas rada arī tas, ka citu krīžu ēnā aizmirstam par klimatneitralitātes mērķiem – tie var šķist otršķirīgi, bet jāatceras, ka klimata pārmaiņas atrodas soli no neatgriezeniskas katastrofas. Tāpēc ceru, ka, valstsvīriem lemjot par 2023. gada budžetu, tajā parādīsies atbalsta instrumenti uzņēmumiem pārejai uz videi draudzīgu transportu, vienlaikus stiprinot arī Latvijas kā “zaļas” valsts konkurētspēju.
* Moller Auto uzņēmumu grupas izpilddirektore Baltijā
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
