Finanšu ministrija noslepenojusi daļu protokolu par graujošo „kapitālo remontu”, atbilde rada aizdomas, ka Kariņš pieļāvis izmeklēšanas noslēpumu un klientu datu izpaušanu

Sākotnēji, saņemot oficiālu informācijas pieprasījumu par šiem protokoliem, Arvila Ašeradena (Vienotība) vadītā Finanšu ministrija izlikās, ka vispār nesaprotot, kāpēc gan šāda informācija sabiedrībai būtu būtiska. Lai sniegtu iestādes vadībai šādu skaidrību, tai tika nosūtīts šāds detalizēts skaidrojums:

„Esmu saņēmis Jūsu iestādes vēstuli Nr. 2.1-20/17/1 / 2660 no 04.09.2023. „Par Finanšu sektora attīstības padomes 2018., 2019., 2020., 2021, 2022. un 2023. gadu sēžu protokoliem”, kurā Jūsu iestādes darbiniece L. Kļaviņa izsaka lūgumu „skaidrāk definēt, kādam mērķim un kādā veidā pieprasītā ierobežotas pieejamības informācija tiks izmantota, lai izvērtētu informācijas pieprasījuma pamatotību, proti, vai pieprasītās informācijas izpaušana ir piemērota iesniedzēja izvēlētā mērķa sasniegšanai un kādas var būt iespējamās sekas tās izsniegšanas gadījumā, un lemtu par iesniedzēja pieprasīto informāciju”.

Informācijas atklātības likuma[1] 11. panta trešās daļas 2. teikums noteic, ka informācijas pieprasījums formulējams iespējami precīzi. Secīgi minētā panta ceturtās daļas 2. teikums paredz, ka, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota.

Savukārt atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta piektajai daļai iestāde var atteikties izpildīt informācijas pieprasījumu (izsniegt informāciju) tikai tad, ja tas nav noformēts atbilstoši iepriekš minēto tiesību normu noteikumiem.

Latvijas Republikas Satversmes[2] 100. panta 1. teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.

Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrā atzītajam vārda brīvība publiskajā aspektā ietver arī preses brīvību. Tādēļ minētajā pantā lietotais termins “vārda brīvība” ietver arī jēdzienu “preses brīvība”.^[3]

Turklāt preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma. Kā bieži ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums – ievērojot tās pienākumus un atbildību – tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām sabiedrību interesējošām tēmām. Ne tikai presei ir pienākums izplatīt informāciju, bet arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu būtisko „sargsuņa” lomu.[4]

Kā savā judikatūra atzinis Augstākās tiesas Senāts, tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Proti, caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība – pārskatāma.

Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Turklāt informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības šo informāciju izplatīt un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli.^[5]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vadlīnijās attiecība uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. panta, kas noteic izteiksmes (vārda) brīvību ir atzinusi, ka informācijai, datiem vai dokumentiem, kuriem tiek pieprasīta piekļuve, parasti ir jāatbilst sabiedrības interešu kritērijam, lai saskaņā ar Konvenciju būtu nepieciešams tos izpaust. Sabiedrības intereses konstatējamas jautājumos, kas ietekmē sabiedrību tādā mērā, ka tā var likumīgi par tiem interesēties, kas piesaista tās uzmanību vai kas to būtiski skar, jo īpaši tāpēc, ka tie ietekmē pilsoņu labklājību vai sabiedrības dzīvi.[6]

Tas attiecas arī uz jautājumiem, kas var izraisīt ievērojamu strīdu, kas skar svarīgu sociālo jautājumu vai problēmu, par kuru sabiedrība būtu ieinteresēta būt informēta.[7]

Latvijas Republikas 14. Saeimas izveidotā Parlamentārās izmeklēšanas komisija nolūkā stiprināt valsts uzraudzību veiktā finanšu sektora “kapitālā remonta” negatīvās ietekmes uz valsts finanšu un kapitāla tirgus sistēmu izvērtēšanai, kā arī iespējamas AS “PNB Banka” novešanas līdz maksātnespējai, AS “ABLV Bank” novešanas līdz piespiedu pašlikvidācijai un “Baltic International Bank SE” darbības apturēšanas apstākļu izmeklēšanai savā galaziņojumā (turpmāk – Galaziņojums) ir secinājusi: “Ņemot vērā Moneyval 2018.gada kritisko vērtējumu un to, ka valsts bija saņēmusi “sarkano kartīti” finanšu uzraudzības jomā, liela daļa pēc 2018.gada īstenotās reformas bija nepieciešamas. Virkne no tām īstenotas pārdomāti, tomēr virkne sasteigti, neizvērtējot visus ieguvumus vai zaudējumus valstij. Uzņēmējiem tika dots pārāk īss laiks, lai spētu izpildīt visas jaunās prasības un noteikumus, kurus valsts virzīja lielā steigā, cenšoties izvairīties no Moneyval “pelēkā saraksta”.”[8] Secīgi: “Pēc 2018. gada valsts politika noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanā vērsta uz būtiski lielāku kredītiestāžu darbības kontroli, kas stiprinājis kontroles iespējas, vienlaikus radījis sekas finanšu sektoram, kā arī ietekmējis arī citu likuma subjektu kontroli un sodīšanu.”[9]

Ņemot vērā, ka atbilstoši Finanšu sektora attīstības padomes nolikuma[10] 1. punktam Finanšu sektora attīstības padome ir koordinējošā institūcija, kuras darbības mērķis ir saskaņot un pilnveidot valsts institūciju un privātā sektora sadarbību finanšu sektora ilgtspējīgas attīstības veicināšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanā,

Galaziņojumā izdarītajos secinājumos konstatētās nepilnīgās reformas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas ir, tai skaitā Finanšu sektora attīstības padomē pieņemto lēmumu sekas.

Secīgi Finanšu sektora attīstības padomes sēžu protokolu saņemšana ir būtiska, lai man kā žurnālistam būtu iespējams sagatavotu pilnvērtīgu publikāciju par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz reformām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā nostiprinātas ikvienas personas tiesības uz izteiksmes (vārda) brīvību. Šo tiesību kontekstā Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi preses būtisko lomu demokrātiskā sabiedrībā un žurnālistu īpašo stāvokli tajā.

Preses pārstāvjiem piešķiramajām garantijām šajā ziņā ir īpaša nozīme, jo tieši plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska loma sabiedrības tiesību saņemt un izplatīt informāciju un idejas veicināšanā un sekmēšanā.[11] Tā: “Veids, kādā sabiedriskie “sargsuņi” veic savu darbību, var būtiski ietekmēt demokrātiskas sabiedrības pareizu darbību. Demokrātiskas sabiedrības interesēs ir ļaut presei pildīt tās būtisko sabiedriskā “sargsuņa” lomu, sniedzot informāciju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Ņemot vērā to, ka precīza informācija ir viņu profesionālās darbības instruments, personām un organizācijām, kas veic uzraudzības funkcijas, bieži būs nepieciešams iegūt piekļuvi informācijai, lai veiktu savu uzdevumu ziņot par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Šķēršļi, kas radīti, lai kavētu piekļuvi informācijai, var novest pie tā, ka plašsaziņas līdzekļos vai ar tiem saistītās jomās strādājošie vairs nevarēs efektīvi pildīt savu "sargsuņa" lomu, un to spēja sniegt precīzu un ticamu informāciju var tikt negatīvi ietekmēta.”[12]

Arī Augstākās tiesas Senāts savā judikatūrā ir atzinis, ka žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.^[13]

Tāpat atbilstoši Augstākās tiesas Senāta judikatūrā atzītajam: “Iestādei ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības zināt (un tātad žurnālistiem ir pamats pētīt), vai publiskie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs.”[14]

Ja žurnālisti iestādei prasa informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un norāda, ka tas nepieciešams žurnālistikas vajadzībām, iestādei ir pamats konstatēt informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi.[15] Līdz ar to: “Senāta ieskatā, nav atbalstāms, ka iestāde (un attiecīgi arī tiesa), lemjot par informācijas izsniegšanu, pieprasītu žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu. Tas nepamatoti liktu atklāt detaļas par topošo pētījumu un nepamatoti pakļautu iestādes vērtējumam to, vai un kāda informācija konkrētos apstākļos nepieciešama žurnālistikas vajadzībām, tādējādi radot preses brīvības apdraudējumu. Kā jau minēts, jebkurā gadījumā, vērtējot informācijas pieprasījuma pamatā esošo leģitīmo interesi, nepieciešams konstatēt informācijas pieprasījuma objektīvo nepieciešamību informācijas pamatā norādītajam mērķim. Tāpēc, ja informācija pieprasīta žurnālistikas vajadzībām un nepastāv pietiekami nopietns pamats apšaubīt, ka pieprasītā informācija (apjomā un formā, kādā tā pieprasīta) patiešām objektīvi varētu būt nepieciešama žurnālistikas vajadzībām, nebūtu pamatoti apšaubīt žurnālista leģitīmo interesi tikai tāpēc, ka informācijas pieprasījums izvērsti neatspoguļo topošās publikācijas vai pētījuma saturu.”[16]

Lai arī minētā tēze ir izteikta attiecība uz informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi saņemt informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu, tāda pati informācijas pieprasītāja (žurnālista) leģitīma interese ir konstatējama arī attiecībā uz tiesībām iegūt Finanšu sektora attīstības padomes sēžu protokolus, ievērojot, ka šajās sēdēs pieņemtie un protokolos atspoguļotie lēmumi bija pamats turpmākam Latvijas finanšu sektora “kursam” noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā, kas ietekmēja visu sabiedrību kā banku klientus.

Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas un Augstākās tiesas Senāta judikatūrā atzīto, jāsecina, ka, ja vien informācijas pieprasītājs ir norādījis mērķi, kādam viņam šī pieprasītā informācijas nepieciešama, iestāde nav tiesīga atteikt informācijas izsniegšanu. Tāpat iestāde. bez norādes par informācijas saņemšanas mērķi. nav tiesīga prasīt detalizētu informāciju par pieprasītās informācijas izmantošanu. Īpaši tas ir gadījumos, kad informāciju pieprasa žurnālists, kas izpilda medija kā sabiedrības “sargsuņa” funkciju, jo tādējādi nepamatoti tiek ierobežota vārda un no tā izrietošā preses brīvība, kas sevī ietver tiesības iegūt informāciju.

Ievērojot visu iepriekš minēto, pat nesniedzot detalizētu informāciju par plānotās publikācijas saturu, man kā žurnālistam pastāv leģitīma interese saņemt Finanšu sektora attīstības padomes 2018., 2019., 2020., 2021., 2022. un 2023. gada sēžu protokolus.”

Arvila Ašeradena vadītā Finanšu ministrija veselu mēnesi pārdomāja, kā atbildēt uz šiem argumentiem, līdz beidzot ir nolēmusi nodot sabiedrībai daļu no šiem protokoliem, vienlaikus noslēpjot, iespējams, būtiskāko to daļu:

„Finanšu ministrija ir saņēmusi Lato Lapsas (turpmāk – iesniedzējs) 2023. gada 18. septembra informācijas pieprasījumu, ar kuru lūgts iesniedzējam kā žurnālistam izsniegt Finanšu sektora attīstības padomes (turpmāk – Padome) 2018., 2019., 2020., 2021., 2022. un 2023. gada sēžu protokolus. Informācijas pieprasījums ir pamatots ar vairākām atsaucēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas un Senāta atziņām par vārda brīvību, tostarp par žurnālista leģitīmo interesi iegūt informāciju (arī ierobežotas pieejamības) žurnālistikas vajadzībām.

Iesniedzējs ir atsaucies uz Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā secināto, ka virkne no 2018. gada reformām īstenotas sasteigti un ka pēc 2018. gada valsts politika noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanā esot stiprinājusi kredītiestāžu darbības kontroles iespējas, vienlaikus radot sekas finanšu sektoram.

Pieprasījumā arī ir norādīts, ka protokolos atspoguļotie lēmumi bija pamats turpmākam Latvijas finanšu sektora “kursam” noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā, kas ietekmēja visu sabiedrību kā banku klientus, tāpēc ir konstatējama žurnālista leģitīma interese saņemt protokolus, lai sagatavotu pilnvērtīgu publikāciju par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz reformām.

Finanšu ministrija 2023. gada 20. septembrī iesniedzējam ir nosūtījusi starplēmumu Nr. 2.1‑20/17‑1/2848 “Par termiņa pagarināšanu”, ar kuru atbilstoši Informācijas atklātības likuma 14. panta pirmās daļas 3. punktam iesniedzējs informēts, ka ir nepieciešams papildus apstrādāt pieprasīto informāciju, līdz ar to atbilde iesniedzējam tiks sniegta 30 dienu laikā.

Finanšu ministrija informē iesniedzēju par Padomes 2018., 2019., 2020., 2021., 2022. un 2023. gada sēžu protokolu izsniegšanu, norādot turpmāk minētos secinājumus un apsvērumus.

[1] Informācijas atklātības likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

[2] Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka (Senāta 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S) 8. punkts).

[3] Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta pirmās daļas 3. punktam un Kredītiestāžu likuma 110.¹ panta pirmajai daļai informācija par kredītiestādi, tās klientu, kredītiestādes darbību un tās klienta darījumiem ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju un šādai informācijai ir ierobežotas pieejamības informācijas statuss arī tad, ja kredītiestādei vai tās klientam ierosināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija, vai kredītiestāde vai tās klients (juridiskā persona) ir likvidēts.

[4] Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā. Savukārt Kriminālprocesa likuma 396. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas līdz tā pabeigšanai izpaužamas tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Kriminālatbildība par pirmstiesas kriminālprocesā iegūtu ziņu izpaušanu bez izmeklētāja vai prokurora atļautas ir paredzēta Krimināllikuma 304. pantā. Saskaņā ar Finanšu ministrijai pieejamo informāciju Valsts policijā un Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijā noris kriminālprocesi saistībā ar AS “ABLV Bank”.

[5] Saskaņā ar likuma “Par valsts noslēpumu” 3. panta pirmo un sesto daļu par informāciju dienesta vajadzībām atzīstama tāda iestādes vadītāja noteikta informācija, kura saistīta ar iestādes funkciju izpildi, paredzēta iestādes pamatdarbības nodrošināšanai un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var apdraudēt valsts intereses, tai skaitā valsts drošību, nozares drošību vai iestādes drošību.

[6] Balstoties uz minēto, Finanšu ministrija informē, ka iesniedzēja pieprasītajiem protokoliem ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss vai protokols klasificēts kā “DIENESTA VAJADZĪBĀM”. Pie tam, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 1., 2., 3. punktu, Kredītiestāžu likuma 110.¹ pantu, Kriminālprocesa likuma 375., 396. pantu, likuma „Par valsts noslēpumu” 3. panta pirmo un sesto daļu, Finanšu ministrija norāda, ka protokolos iekļautā (iesniedzējam neizsniedzamā) informācijas izpaušana var radīt ievērojamus draudus finanšu sistēmas stabilitātei, apdraudēt kredītiestādes komercinformācijas aizsardzību un radīt šķēršļus kriminālprocesa pabeigšanai. Tādējādi iesniedzēja interese neatsver ierobežotas pieejamības informācijas (iesniedzējam neizsniegto vai aizklāto protokolu) izsniegšanu.

Līdz ar to Finanšu ministrija nevar izsniegt visus iesniedzēja pieprasītos Padomes 2018., 2019., 2020., 2021., 2022. un 2023. gada sēžu protokolus, jo pieprasītā informācija pārsniedz iesniedzēja kā žurnālista intereses apmierināšanai nepieciešamo informāciju un vairāku apsvērumu dēļ ir aizsargājama, un Finanšu ministrijai ir jānodrošina, lai ar iesniedzējam izsniegto informāciju plānotajai publikācijai netiktu kaitēts kriminālprocesa interesēm, valsts finanšu drošībai un finanšu sistēmas stabilitātei, kā arī kredītiestādes komercinformācijas aizsardzībai.

Vienlaikus Finanšu ministrija, ievērojot iesniedzēja kā žurnālista leģitīmo interesi iegūt informāciju (arī ierobežotas pieejamības) žurnālistikas vajadzībām, ir izvērtējusi Padomes 2018., 2019., 2020., 2021., 2022. un 2023. gada sēžu protokolos ietverto informāciju un secina, ka pieprasītā informācija izsniedzama daļēji.

Finanšu ministrija, ievērojot Ministru kabineta 2018. gada 4. septembra noteikumu Nr. 558 “Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība” 42. punktā norādīto, ka dokumenta izrakstu izstrādā, pārrakstot vai nokopējot dokumenta oriģināla daļu, kas satur nepieciešamo informāciju, šīs vēstules pielikumā pievieno šādu Finanšu sektora attīstības padomes sēžu protokolu izrakstus: 13.02.2018., 18.05.2018., 26.06.2018., 18.07.2018., 13.08.2018., 23.08.2018., 19.12.2018., 20.02.2019., 19.03.2019., 06.06.2019., 29.08.2019., 27.11.2020., 05.03.2021., 09.12.2021., 23.02.2023., 25.05.2023. Vienlaikus Finanšu ministrija, ņemot vērā informācijas pieprasījumā norādīto, ka informācijas pieprasījuma mērķis ir publikācijas sagatavošana, atgādina, ka atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai daļai informācijas saņēmējs, kurš pieprasījis ierobežotas pieejamības informāciju, ir atbildīgs par to, lai saņemtā informācija tiktu godprātīgi izmantota tikai un vienīgi tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta.

Informējam, ka, ņemot vērā Covid pandēmijas ierobežojumus 2022. gadā, Padomes sēdes notika attālināti, proti, elektroniski, izmantojot rakstisko procedūru saskaņā ar Finanšu sektora attīstības padomes nolikuma 7. punktu, un šādām sēdēm protokoli netiek gatavoti.”

Kā izriet no šīs Finanšu ministrijas atbildes, daļa informācijas sabiedrībai neesot atklājama tāpēc, ka Finanšu sektora attīstības padomes sēdēs esot izskatītas arī ziņas par kredītiestādēm, tās klientiem, kredītiestāžu darbību un to klientu darījumiem. Tāpat Finanšu ministrija apgalvo, ka Krišjāņa Kariņa vadītās Finanšu sektora attīstības padomes sēdēs esot izskatīti arī kriminālprocesu materiāli, kuri ir izmeklēšanas noslēpums.

Saskaņā ar Finanšu sektora attīstības padomes nolikumu tajā reizē ar ministru prezidentu, ģenerālprokuroru, kā arī ekonomikas, ārlietu, iekšlietu, finanšu un tieslietu ministriem, kā arī Latvijas Bankas prezidentu un Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieks darbojas arī virkne cilvēku, kas nav valsts amatpersonas. Šie cilvēki ir  Latvijas Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents, Latvijas Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas iestāžu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Fintech Latvija Asociācijas vadītājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents.

Nevienai no šīm sabiedriskajām organizācijām normatīvie akti nedod nekādas tiesības iepazīties ar banku klientu datiem un kriminālprocesu materiāliem. Tā kā Finanšu ministrija daļu protokolu atzinusi par slepeniem, tas apliecina, ka šajos padomes sēžu darba kārtības punktos apspriesta informācija, kura saskaņā ar normatīvajiem aktiem šādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem nav atklājama. Tas savukārt nozīmē, ka ar padomes priekšsēdētāja Krišjāņa Kariņa ziņu, iespējams, ir noticis noziedzīgs nodarījums, kas minēts Krimināllikuma pantā par neizpaužamu ziņu izpaušanu.

[1]        Informācijas atklātības likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 6. novembris, Nr. 334/335.

[2]        Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Pieņemts: 15.02.1922.

[3]        Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-05-01, 21. p. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2003-05-01_Spriedums.pdf [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[4]        Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-347/2010, 16. p. Ar atsauci uz: 2007. gada 12. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Nr. 16657/03 “A/S Diena un Ozoliņš pret Latviju”, 76. p. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/4682 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[5]        Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 8. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-194/2007, 14. p. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/4894 [aplūkots 2023. gadā 13. septembrī].

[6]        Council of Europe Guide on Article 10 of the European Convention on Human Rights: Freedom of expression. Updated on August 31st, 2022, p. 76.-77. lpp. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/guide_art_10_eng [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[7]        ECT 09.12.2021. spriedums lietā Rovshan Hajiyev pret Azerbaidžānu (iesniegumu Nr. 19925/12 un Nr.  47532/13), 47. p. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-213788 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī]

[8]        Latvijas Republikas 14. Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas nolūkā stiprināt valsts uzraudzību veiktā finanšu sektora “kapitālā remonta” negatīvās ietekmes uz valsts finanšu un kapitāla tirgus sistēmu izvērtēšanai, kā arī iespējamas AS “PNB Banka” novešanas līdz maksātnespējai, AS “ABLV Bank” novešanas līdz piespiedu pašlikvidācijai un “Baltic International Bank SE” darbības apturēšanas apstākļu izmeklēšanai galaziņojums, 9. secinājums.

[9]        Latvijas Republikas 14. Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas nolūkā stiprināt valsts uzraudzību veiktā finanšu sektora “kapitālā remonta” negatīvās ietekmes uz valsts finanšu un kapitāla tirgus sistēmu izvērtēšanai, kā arī iespējamas AS “PNB Banka” novešanas līdz maksātnespējai, AS “ABLV Bank” novešanas līdz piespiedu pašlikvidācijai un “Baltic International Bank SE” darbības apturēšanas apstākļu izmeklēšanai galaziņojums, 14. secinājums.

[10]       Finanšu sektora attīstības padomes nolikums: Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumi Nr. 233.

[11]       ECT 08.11.2016. spriedums lietā Magyar Helsinki Bizottság pret Ungāriju (iesnieguma Nr. 18030/11), 165., 167. p. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-167828%22]} [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[12]       ECT 08.11.2016. spriedums lietā Magyar Helsinki Bizottság pret Ungāriju (iesnieguma Nr. 18030/11), 165., 167. p. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-167828%22]} [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[13]       Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 18. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118). Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5791 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[14]       Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 18. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118), 13. p. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5791 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[15]       Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 18. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118), 13. p. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5791 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

[16]       Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 18. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118), 13. p. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5791 [aplūkots 2023. gada 13. septembrī].

Novērtē šo rakstu: