Es pavēstīšu kaut ko, kas daudziem (un arī Vējonim) varbūt būs jaunums - Latvijā jau tagad nedzimst nepilsoņi
Aleksis Zoldners11.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai nebūtu nekādu pārpratumu, vispirms vēlos uzsvērt - Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, es neuzskatu ne par bīstamu, ne par valsts pamatus graujošu, ne ko tamlīdzīgu. Manis pēc tādu likumu var pieņemt. Tomēr es šo ideju uzskatu par garlaicīgu (bez izdomas) un nedaudz kaitinošu (amerikāņi teiktu “cringy”).
Jā, tas skan labi - Latvijā vairs nedzims nepilsoņi. Bet es pavēstīšu kaut ko, kas daudziem varbūt būs jaunums - Latvijā jau tagad nedzimst nepilsoņi. OK, labi, labi, daži dzimst, daži desmiti gadā - 0,02% no visiem jaundzimušajiem. Jā, pēc noapaļošanas mēs iegūstam tieši 0% gadā - tik daudz nepilsoņu piedzimst Latvijā. 0% - atcerieties to.
Dažiem ir jautājums - bet kā tas ir iespējams, ka vispār vēl kāds nepilsonis Latvijā var piedzimt? Kāpēc Latvijas valsts tik nepareizi rīkojas? Atbilde - Latvijas valsts nerada nepilsoņus. Lai divu nepilsoņu vecāku atvase kļūtu par pilsoni, šādu vēlmi vienkārši vajag izteikt vienam no viņa nepilsoņu vecākiem. Jā, vienam, nevis abiem. Un, jā, vienkārši vajag izteikt vēlmi, nevis kārtot sarežģītas juridiskas procedūras.
Faktiski vajag atķeksēt sadaļu “jā, gribu, lai mans jaundzimušais būtu pilsonis”. Un jaundzimušais kļūst par pilsoni. Viss. Tātad jaundzimušos nepilsoņus rada viņu vecāki, nevis Latvijas valsts. Turklāt tas nav tā - neiesvētīji savu bērnu pilsoņa kārtā pirmajā dienā, tad viss ir nokavēts. Nē, līdz bērns sasniedz 15 gadu vecumu, viens no viņa vecākiem var uzrakstīt iesniegumu, un bērns, wait for it… kļūst par pilsoni! Tieši tik vienkārši.
Vēlreiz atkārtojot, ka manis pēc var arī ieviest automātisku pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņu bērniem (pat, ja viņu vecāki to nevēlas), ir argumenti, lai šādu ieceri neatbalstītu. Padomājiet - ja bērna vecāki pat nav gatavi ievilkt vienu ķeksīti anketā, lai viņu bērns kļūtu par pilsoni, tad par ko īsti tas liecina? Visticamāk, tas liecina par principiālu nostāju pret Latvijas valsti. Līdz ar to rodas jautājums - cik nākotnē valstij lojāls valstij būs šo cilvēku pēcnācējs, ja augs ģimenē, kurā valda tik nelabvēlīga nostāja pret Latviju?
Jā, piekrītu, bērni, protams, ne vienmēr izaug par savu vecāku atspulgu. Mēs varam pieņemt, ka šodienas jaundzimušais nepilsonis var arī izaugt par jaunieti, kurš Latviju vērtē pozitīvi. Bet arī šādā gadījumā man ir labas ziņas! Pēc 15 gadu sasniegšanas jaunietis drīkst kļūt par pilsoni pēc paša vēlēšanās. Un tas nav grūti. Viņam tikai vajag apliecināt latviešu valodas prasmes, kas atbilst vidusskolas centralizēto eksāmeni D līmenim (tas tiešām nav pārāk augsts līmenis). Ā, un sava fotogrāfija arī jāiesniedz. 3x4 formātā. Apakšā pievienoju linku ar vietām, kur Latvijā var tādu iegūt - izrādās, ja labi pameklē, tad visu mūsu valstī var atrast.
Citiem vārdiem, “automātiskā pilsonības piešķiršana jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem” neviena dzīvē neko nemainīs, un, pat ja to pasniegs kā kaut kādu grandiozu mega dāvanu Latvijas mazākumtautībām valsts simtgadē, visiem par to būs vienalga, nekādas starpetniskās attiecības tas neuzlabos, to savā ikdienā neviens nepamanīs.
Tad kāpēc šāda iniciatīva radusies? Es pateikšu, kāpēc tā ir radusies. Tā ir radusies, jo valsts politiskajā vadībā visi jau īstenībā saprot, ka nepilsoņu institūta radīšana bija pareizs risinājums; visi saprot, ka jau pašlaik mums viss šajā jomā ir juridiski pareizi sakārtots; visi saprot, ka nekādus nepilsoņus Latvijas valsts neražo (atcerieties - 0%), bet tomēr vienlaikus dažus urda kaut kāda neliela vainas izjūta par kaut kādām 91. gada “nodevībām” vai “uzmešanām”, vai “solījumu laušanām”, vai ko tur mūsu valstij nepārtraukti atgādina tās kritiķi un pretinieki, kuri būtu vēlējušies pilsonības nulles variantu pēc Latvijas de facto neatkarības atgūšanas (vai, kuriem ir izdevīga kopienu sašķeltība).
Tāpēc Latvijas politiķi (un liela daļa vainas izjūtas mocītu latviešu) grib izrādīt šādu “pretimnākšanu”, lai paši justos labāk, kaut gan pašiem mazākumtautību pārstāvjiem par šo pretimnākšanu būs vienalga (īstenībā jau šis “žests” pēc būtības pat ierobežos nepilsoņu izvēles iespējas noteikt sava bērna nākotni, nevis piešķirs kaut kādas jaunas tiesības).
Lūk, tāpēc ir nedaudz (tikai nedaudz) kaitinoši un ļoti (tiešām ļoti, ļoti) garlaicīgi šos procesus novērot. Taču jābeidz ņemties un vienkārši jāpasaka - nepilsoņi, viss jums ir nodrošināts, reģistrējiet savus bērnus pilsonībā, kļūstiet par pilsoņiem paši, viss ir, nāciet, iesaistieties, celsim valsti kopā. Politiķiem un viņiem ausīs čukstošajiem ekspertiem būtu jāsniedz tieši šāds mesidžs, nevis ar kārtējiem “žestiem” un “dāvanām” jālej ūdens uz mīta par “91. gada nodevību” dzirnavām.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
