Es jau lieliski noorganizēju masku iepirkumus, bet tagad es pamācīšu, kā pareizi finansēt visu veselības nozari

Vairāk nekā 90% no veselības apdrošināšanas fondu budžetu apmēra Lietuvā un Igaunijā aprēķina ar formulu palīdzību. Šīs formulas ir noteiktas speciālos likumos, tieši sasaistot veselības aprūpes finansējumu ar valsts ekonomikas izaugsmi un inflāciju. Tas padara kaimiņvalstu veselības aprūpes budžetus prognozējamus un stabili augošus. Latvijā pēc līdzīga principa veidojas mazāk nekā 9% no veselības aprūpes budžeta, savukārt par atlikušo un lielāko daļu lemj politiķi, ik gadu sastādot un pieņemot valsts budžetu.

Vai esi pamanījis ka atšķirībā no veselības aprūpes nozares, ap mūsu valsts labklājības budžetu politiskais tirgus gandrīz vai nepastāv, neskatoties uz to, ka labklājības budžets ir trīs reizes lielāks par veselības budžetu? Izņēmumi mēdz būt tikai fundamentālu reformu gadījumā, piemēram, pensionēšanās vecuma izmaiņas.

Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc pabalstu un pensiju jautājums ne tuvu nav tik politizēts salīdzinājumā ar veselības finansējumu, ir fakts, ka labklājības budžetā tikai neliela daļa ir relatīvi brīvi nosakāma ikgadējā valsts budžeta pieņemšanas ietvaros. Labklājības nozares gadījumā politiķi pamatā lemj par nodokļu likmēm vai pabalstu apmēriem, nevis "piešķir finansējumu", kā tas ir veselības budžeta gadījumā. Lietuvas un Igaunijas veselības aprūpes finansēšanas modeļi darbojas pēc līdzīgiem principiem kā mūsu labklājības nozares piemērā.

Vēlos uzsvērt, ka, reformējot Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeli, ir lietderīgi mācīties arī pašiem no savas pieredzes, analizējot, kā pie mums darbojas citas, konkrētos aspektos veiksmīgākas, nozares. Taču, šādi rīkojoties, pats par sevi saprotams, ka vērtēti un pārņemti tiktu atsevišķi donora nozares elementi, pielāgojot tos uzlabojamai nozarei. Mums noteikti ir vērts iedvesmoties un mācīties no labākiem un veiksmīgākiem veselības aprūpes sistēmu modeļiem mūsu kaimiņvalstīs, taču mērķim nav jābūt pilnībā pāriet uz kādu no citas valsts modeļiem vai arī "obligātās apdrošināšanas" ieviešanai. Izkārtnes "apdrošināšana", kuru katrs saprot savā veidā, izslēgšana no šīs diskusijas palīdzētu mums fokusēties uz būtisko, piemēram, uz konkrētu faktoru ietekmi uz veselības aprūpes budžetu veidošanu gan Latvijā, gan citās valstīs.

Nav šaubu, ka Latvijā ir jāpalielina veselības aprūpes budžeta ieņēmumu prognozējamība un politiskā neatkarība. To ir iespējams panākt, sasaistot veselības budžetu ar kādu no makroekonomiskajiem rādītājiem. Amerikas Tirdzniecības palātas (AmCham) pērnā gada rosinājumā "Ilgtspējīgai, efektīvai un taisnīgai veselības aprūpes finansēšanai"¹ mēs piedāvājām veselības budžetu sasaistīt ar vidējo atalgojumu tautsaimniecībā, kas tuvinātu mūs Lietuvas un Igaunijas modeļiem.

Kaimiņvalstīs veselības aprūpes budžetu bāzi sastāda noteikts procents no iekasētajām sociālajām iemaksām, kuru apjoms ir tieši proporcionāls vidējam atalgojumam tautsaimniecībā un aug līdz ar to. Papildus tam tiek piešķirta valsts budžeta dotācija, kuru arī aprēķina "mehāniski", ņemot vērā vidējās pensijas (Igaunija) vai minimālās algas (Lietuva) līmeni. Arī šiem rādītājiem ir raksturīga stabila tendence augt.

No kaimiņiem tiešām ir ko pamācīties, ja gribam, lai veselības nozares finansējums augtu vismaz vienā ātrumā ar kopējo ekonomiku un būtu mazāk pakļauts norisēm politikā. Taču ir jāuzsver sekojošais: sasaiste ar vidējo atalgojumu tautsaimniecībā pati par sevi neparedz obligātu pāreju uz finansējumu tieši no sociālajām iemaksām un attiecīgi speciālā budžeta. Vairākas publikācijas norāda uz sociālajās iemaksās balstītu sistēmu grūtībām nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu veselībai.

Tas ir saistīts ar sabiedrību novecošanos, nepilna laika nodarbinātības formu izplatību un citiem faktoriem. Tiek novērots arī vispārējo (nesociālo) nodokļu īpatsvara pakāpenisks pieaugums veselības budžetā tajās valstīs, kuras vēsturiski veselību ir finansējušas no sociālajām iemaksām.²,³

Ja tomēr tiks pieņemts lēmums finansēt veselības aprūpi primāri no sociālajām iemaksām un to īpatsvars veselības budžetā pieaugs vairākkārt, teiksim, no šodienas 9% līdz 50%, būs nepieciešams arī atlikušo budžeta daļu, t.i. dotāciju no pamatbudžeta piesaistīt noteiktiem objektīviem rādītājiem, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā. Pretējā gadījumā mūsu veselības budžets prognozējamāks nekļūs, un sociālajās iemaksās balstīto sistēmu teorētiska priekšrocība – lielāka politiskā neatkarība – netiks realizēta.

Jebkurā scenārijā sociālā nodokļa nomaksas fakts nebūtu jānosaka kā nosacījums tiesībām saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Gan AmCham Latvijā, gan mūsu kolēģi Centrālajā un Austrumeiropā, gan arī faktiski visas starptautiskās organizācijas un vietējie eksperti iestājas par virzību uz universālu (visiem pieejamu) veselības aprūpi kā vispamatotāko no sabiedrības veselības un ekonomiskās attīstības viedokļa.

Katra atsevišķa indivīda veselība ir visas sabiedrības ieguvums, jo infekcijas ir daudz efektīvāk apkarojamas, ja nevienam netiek liegta piekļuve vakcīnām, diagnostikai un ārstēšanai. Jo daudz lētāk par akūtu insultu un infarktu pacientu aprūpi ir kompensēt asinsspiedienu un holesterīnu pazeminošus medikamentiem visiem, kam tie ir nepieciešami. Tāpat ir grūti iedomāties kopējo ieguvumu sabiedrības veselībai vai ekonomikai gadījumā, ja daļu sabiedrības izslēdz no valsts apmaksātajiem vēža skrīningiem. Šāda pieeja neatbrīvos resursus, nepalielinās finansējumu veselībai, nedz arī uzlabos pakalpojumu pieejamību apdrošinātajiem.

Ir leģitīmi domāt par veselības sistēmas izmantošanu kā instrumentu cīņā ar "aplokšņu algām" un ēnu ekonomiku kopumā, taču starp visām Austrumeiropas valstīm, kuras savulaik ir sasaistījušas tiesības uz valsts apmaksāto veselības aprūpi ar sociālā nodokļa nomaksu un kur 5-15% no iedzīvotājiem ilgstoši paliek bez veselības apdrošināšanas, grūti atrast valsti, kur ēnu ekonomikas īpatsvars būtu mazāks par Latvijas rādītāju⁴. Arī bezdarbs kā viens no ēnu ekonomikas noteicošiem faktoriem gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā ir vēsturiski zemākajā līmenī, kas norāda uz ierobežotu potenciālu "aplokšņu algu" saņēmēju legalizācijai caur veselības aprūpes finansēšanas reformu. [Eurostat]

Veselības aprūpes budžeta sasaiste ar vidējo atalgojumu nav vienīgais iespējamais ceļš. Ir apspriežami un atbalstāmi arī citi mehānismi. Piemēram, veselības finansējuma izteikšana procentos no IKP (jau šobrīd noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likumā, taču neadekvāti zemā 4% līmenī) vai procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem (norādīts 12% līmenis valdības deklarācijā, bet šobrīd ir 11%)¹⁰. Neatkarīgi no izvēlētā risinājuma, mērķis ir atteikties no absolūtos ciparos fiksētas budžeta bāzes, kuru politisku diskusiju ceļā katru gadu papildina, atbalstot vai neatbalstot konkrētus Veselības ministrijas piedāvātos prioritāros pasākumus.

Tieši šis budžeta veidošanas princips nozarei liek primāri fokusēties uz finansēm, respektīvi, budžetu un līgumu izpildi. Tas ir iemesls bieži vien haotiskai pakalpojumu kvotu pārdalīšanai gada beigās. Sabiedrības veselības mērķi tālu pārsniedz viena budžeta cikla garumu, līdz ar to paliekot ārpus nozares vadītāju atbildības un kontroles. Nespēja plānot pat dažus mēnešus uz priekšu apgrūtina un palēnina jaunu veselības aprūpes programmu ieviešanu vai mērogošanu brīdī, kad beidzot tiek piešķirts tām nepieciešamais finansējums.

Visbeidzot, varbūt pats svarīgākais – pirms tiek uzsāktas būtiskas veselības finansēšanas reformas un veiktas tehniskās pārbīdes starp budžeta programmām, aicinām iniciatorus izveidot un prezentēt sabiedrībai veselības budžeta prognozes modeli dažiem gadiem uz priekšu – skaidru ceļu ne tikai uz stabilāku un politiski neatkarīgāku, bet arī uz ievērojami lielāku veselības budžetu!

AmCham aicina virzīties uz veselības finansējumu, kurš atbilstu ES vidējam līmenim – 8% no IKP. Šobrīd Latvijā tas nesasniedz pat 4%.⁵ Iepriekšējās valdības pieņemtās Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.-2027. gadam 2027. gadā paredz attiecīgo rādītāju kāpināt līdz 6% – līmenim, kuru Lietuva un Igaunija ir sasniegušas jau šobrīd. Tas ir kritiskais minimums, uz kuru Latvijai jātiecas, bet pie kura nedrīkst apstāties. Arī mums Latvijā, ņemot piemēru no mūsu kaimiņiem un citām attīstītajām valstīm, pret ieguldījumiem veselības aprūpē jāsāk attiekties kā pret investīcijām, nevis izdevumiem.

Aicinu visus interesentus iepazīties ar AmCham pērn publicēto rosinājumu "Ilgtspējīgai, efektīvai un taisnīgai veselības aprūpes finansēšanai Latvijā", kuru prezentējām 13. Saeimas deputātiem un veselības nozares vadībai. Rakstā, ko tikko izlasījāt, akcentēju dažus priekšlikumus nozares finansējuma piesaistes un nodokļu reformas kontekstā, taču publikācija satur arī rekomendācijas efektīvākai līdzekļu izlietošanai veselības nozarē.

1 AmCham viedokļa ziņojums "Ilgtspējīgai, efektīvai un taisnīgai veselības aprūpes finansēšanai", 2022. https://www.amcham.lv/data/Advocacy/viedokla-zinojums-2022.pdf

2 Prognožu centrs "Veselības aprūpes nākotne Igaunijā. Attīstības scenāriji līdz 2035. gadam", 2020. gads (The Future of Healthcare in Estonia. Scenarios up to 2035", 2020): https://arenguseire.ee/wp-content/uploads/2021/06/2020_the_ future_healthcare_in_estonia_summary.pdf

3 Economist Impact un AmCham EU "At a turning point: Healthcare systems in Central and Eastern Europe", 2022: http://www.amchameu.eu/sites/default/files/publications/files/at_a_turning_point_healthcare_systems_in_central_and_eastern_europe_0.pdf

4 Friedrich Schneider, Taxation of the Informal Economy in the EU, 2022: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2022/734007/IPOL_STU(2022)734007_EN.pdf

5 Finanšu ministrijas Izdevumu politikas virzienu un izdevumu atbilstoši funkcionālajām un ekonomiskajām kategorijām kopsavilkums, 2023) https://www.fm.gov.lv/lv/media/13948/download?attachment

* Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā veselības darba grupas līdzvadītājs, „Progresīvo” partijas pārstāvis

Novērtē šo rakstu: