Iesaki rakstu: 
Tālajā 1990.gadā mēs ar sajūsmu uzņēmām Augstākās Padomes balsojumu un priecājāmies par atgūto brīvību. Kas ir noticis pa šiem 29 gadiem? Vai varētu būt, ka brīvība mums ir tikai uz papīra?
Es mūsu valsti salīdzinātu ar daudzdzīvokļu māju, kuru 1990.gadā mēs atguvām savā īpašumā dzīvošanai piemērotā stāvoklī, bez parādiem un pilnīgi apdzīvotu.
Īstas demokrātijas garā mēs katrus 4 gadus ievēlējām sava nama pārvaldniekus, kuri, nejautājot mums atļauju, naski ierīkojās mājas augšējos stāvos. Mēs pilnībā paļāvāmies uz savu ievēlēto pārvaldnieku solījumiem un godaprātu, bet situācija ar mūsu māju šo 29 gadu laikā ir izvērtusies gauži traģiska.
Paši īsti nesaprotam, kā tas sanāca, bet mūsu ievēlētie mājas pārvaldnieki ieguva pilnīgu rīcības brīvību ar mūsu māju, it kā viņi būtu īpašnieki, bet mēs tikai īrnieki. Mēs cītīgi maksājam īres maksu par savu īpašumu, bet pārvaldnieki mājas augšējā stāvā negausīgi dzīro par mājas pārvaldīšanai paredzētajiem līdzekļiem, mājas faktisko īpašnieku intereses pilnībā ignorējot.
Ir pagājuši 29 gadi, un mūsu māja, kas pirms 29 gadiem bija dzīvošanai derīga, ir novesta grausta stāvoklī, pustukša, vairums mājas faktisko īpašnieku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, pensionāri, invalīdi, ģimenes ar bērniem ir piespiesti pārvākties uz pagrabu, bet tie, kas vēl ir palikuši, knapi var savilkt galus, un ir tikai laika jautājums, kad arī šie atlikušie būs spiesti izvākties un meklēt mājas citur, jo mūsu brīvības mājas pārvaldnieks rūpējas, lai rēķini par ūdeni, gāzi, elektrību kļūtu nesamaksājami un vienam pēc otra tiek atslēgti ikdienā nepieciešamie pakalpojumi.
Vienīgie, kuriem mūsu brīvības mājā vēl ar vien ir labi, ir augšējo stāvu iemītnieki, kuri ir iedomājušies, ka, kamēr vien kāds par viņiem balsos, tikmēr viņu dzīrēm nebūs gala.
Esmu ievērojis, ka neatkarīgi no tā, ko mēs ievēlam par savas mājas pārvaldniekiem, lai ko šie cilvēki solītu pirms ievēlēšanas, pēc vēlēšanām visi solījumi ir aizmirsti, un dzīres augšējos stāvos turpinās, rēķini aug, bet mājas apakšējie stāvi neapturami iet postā, starpsienas brūk, pārsegumi pūst, un nav vairs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad mūsu brīvības mājas apakšējie stāvi sabruks.
Tie augšējo stāvu iemītnieki vēl nav sapratuši, ka, sabrūkot apakšējiem stāviem, sabruks arī viss nams, tai skaitā augšējie stāvi.
Kamēr mūsu brīvības māja nav sabrukusi pilnīgi, mums beidzot ir jāatgādina saviem ieceltajiem mājas pārvaldniekiem, ka mēs esam mājas īpašnieki un tikai mēs būsim tie, kas noteiks kārtību mūsu mājā. Mūsu iesāktā mājas pārvaldīšanas sistēma ir jāmaina, un beidzot jāsāk prasīt atbildība no tiem, kuru nolaidīgas vai noziedzīgas rīcības dēļ mūsu māja ir pustukša un mūsu vecie, slimie cilvēki, ģimenes ar bērniem, cilvēki ar invaliditāti ir spiesti dzīvot necilvēcīgos apstākļos.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
