Dzīvnieku nogalināšanai jābūt pamatotai, tos nedrīkst „apsaimniekot” tikai tāpēc, ka ļoti gribas nogalināt
Vilnis Skuja, biologs18.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sarunās par medībām aizvien priekšplānā tiek izvirzīts dzīvnieciskais (gaļa, ēšana) un vegāni. Izklaides medību aizstāvji zina, ka dabā eksistē barības ķēdes un vienmēr mēģina „zinātniski” aizsegties ar tām. Tajā pašā laikā šie cilvēki neko negrib dzirdēt par citiem zinātnes atklājumiem, kas 21.gs. ir izmainījuši mūsu priekšstatu par dzīvnieku pasauli.
Dzīvniekiem piemīt emocijas, tie izjūt antipātijas vai gluži pretēji - empātiju, to ciešanas var būt ne tikai fiziskas, bet arī psihiskas. Dzīvnieki nav tikai skrejoši vai lidojoši gaļas gabali, kā te viens otrs mēģina iztēlot. Tiem ir personīgā un sociālā dzīve, savi ieradumi, trūkumi, tie spēj izjust ciešanas un pārdzīvo zaudējuma rūgtumu.
Es kā cilvēks, kurš ir daudz nogalinājis, jo esmu vecs mednieks, saprotu, ka ir grūti nogalināt dzīvnieku pēc tam, kad esi ieskatījies tam acīs, bet nogalināt ir vēl grūtāk, ja apzinies, ka tavs šāviens izdzēš unikālu būtni un visu viņas pasauli.
Laikam tāpēc medījot labāk ir aizmirst visu, kas skolā mācīts, un ticēt, ka, redz - burkāns arī ir dzīvs, un tāpēc kāda starpība, ko mēs kaujam - burkānu (auga daļu) vai, piemēram, kaķīti, suni, vilku vai meža cūku, kam atšķirībā no burkāna ir nervi un smadzenes, kuri spēj just, domāt, priecāties, baudīt un pārdzīvot.
Par tiem burkāniem es kādreiz dusmojos uz saviem kolēģiem - bioloģijas skolotājiem, kuri tik slikti mācījuši medniekus skolā, līdz sapratu, ka tā nav viņu vaina. Medniekiem šāda “aizmiršana” ir savas psihes aizsardzība, no vienas puses, un izmisīga vēlēšanās saglabāt savas tiesības nodarboties ar iemīļoto hobiju, kurš daudziem kļuvis par atkarību, no otras.
Esot nepareizi teikt, ka medībās dzīvniekus šaujot. Pareizi esot jāsaka, ka dzīvnieks tiek nomedīts, bet kā tas maina faktu, ka, dzīvnieku nomedījot, mēs to nogalinām?
Es vienmēr esmu atkārtojis, ka medības ir nepieciešamas kā dzīvnieku populāciju apsaimniekošanas instruments, bet ne visas populācijas ir jāapsaimnieko. Dzīvnieku nogalināšanai jābūt pamatotai. Tos nedrīkst „apsaimniekot” tikai tāpēc, ka ļoti gribas nogalināt.
Pārpublicēts no Twitter
Attēlā - Ventspils pilsētas izpilddirektors Aldis Ābele (ZZS).
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
