Iesaki rakstu: 
To, ka “kaut kas nav kārtībā”, šķiet, sācis just pat visbiezādainākais LR iedzīvotājs. “Valsts” jaunizceptie likumi un noteikumi arvien vairāk un vairāk atgādina sankcijas, bet citos gadījumos tie ir klaji vērsti pret Latvijas tautas vitālajām interesēm un dzīvotspēju. Kas noticis? Kādēļ mēs vairs nespējam ietekmēt politiskos, ekonomiskos, kultūras un izglītības procesus savā zemē?!
Kādēļ mēs pamazām zaudējam tiesības uz savu bērnu audzināšanu, tiesības uz saviem uzskatiem un to paušanu, un pat tiesības uz savu ķermeņu privātumu?! Kādēļ mēs pamazām zaudējam galvenās cilvēka pamattiesības? Vai Latvija ir okupēta? Pēc oficiālās okupācijas definīcijas – gan jā, gan - nē, proti:
Okupācija (latīņu: occupatio) nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (vardarbīgu, militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Okupācijas juridiskais skaidrojums tika noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā. Saskaņā ar konvencijas 42. pantu teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota
Vai mūsu zemē ir svešs karaspēks? Ir. Vai vardarbība/karadarbība bija? Nebija. Tātad, strikti ņemot, termins “okupācija” Latvijai īsti piemērojams tomēr nebūtu. Bet brīvības/pašnoteikšanās tomēr nav. Kas tad ir? Kā apzīmēt to nožēlojamo stāvokli, kad savā zemē esam kļuvuši no saimniekiem par slaucamajām govīm? Lūkojam tālāk.
Aneksija. Ceturtās Ženēvas konvencijas (GCIV) 47. pantā jēdziens „aneksija” saistīts ar jēdzienu „okupācija”. Proti, šis pants aizliedz okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām. To nedrīkst darīt arī, mainot okupētās vai anektētās teritorijas pārvaldes institūcijas.
Ahā – jau siltāk. Bet, kā redzam, starptautiskie likumi AIZLIEDZ “okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām”.
Bet – atņem. Tātad vai nu tā nav aneksija, vai nu okupanti pārkāpj Ceturtās Ženēvas konvencijas 47.pantu. Rokam tālāk.
Hunta. Hunta (spāņu: junta - "sanāksme", "komiteja", "apvienība", "kolēģija") ir militāru vai politisku personu grupa, kas pēc valsts apvērsuma pārņēmusi savās rokās politisku varu
Ahā – vēl siltāk. Bet tomēr īsti neataino LR situāciju. Varbūt tā ir terminu un valodu problēma – lai kā mēs vēlētos visu “smuki” strukturēt un salikt pa “kastītēm”, dzīvē tas nav iespējams. Piemēram, par pamatkrāsām tiek uzskatītas tikai trīs, bet tās jaucot, var iegūt bezgalīgi lielu citu krāsu/toņu skaitu.
Šķiet, ka minētie termini vislabāk ilustrē situāciju Latvijā, bet – nepilnīgi.
Blakus “okupācijai”, “aneksijai” un “huntai”, manuprāt, varētu Vikipēdijā ielikt vārdiņu “apčakarēšana”. Lokālā un globālā. Acīmredzami, ka šis vārdiņš radies no “čakarēt”, kuram vārdnīca Tēzaurs dod šādus skaidrojumus:
čakarēt 2. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, transitīvs
Locīšana
2.Rakņāt (parasti, ko meklējot).
4.Bojāt; traumēt; darīt pāri.
5.Izdarīt dzimumaktu.
Lūk, manis piedāvātā politiskās un ekonomiskās “apčakarēšanas” definīcija un jēgas skaidrojums.
Apčakarēšana (latv. no vārda čakarēt. Viltīga, slepena, nekaunīga politiskās un ekonomiskās varas sagrābšana noziedzīgā grupā savtīgos nolūkos, izmantojot tautas labticību, naivumu, lētticību, padevību un apziņas atavismu par valsti kā sociāli atbildīgu institūciju. Apčakarēšanā aktīvi tiek izmantoti tādi tautai dārgi un svēti simboli un atribūti kā himna, karogs u.c.; tā (apčakarēšana) parasti notiek valsts valodā, lai gan (kā LR gadījumā) var tikt iesūtīti arī speciāli apmācīti aģenti no citām valstīm. Apčakarētāji lieliski pārzina tautas mentalitāti un vājās vietas un prasmīgi ar tām manipulē. Apčakarēšanas rezultātā noziedzīgajai grupai pāriet ne tikai vara, bet arī tautas īpašumi. “Valsts” pilnīgi atsakās no sociālajām funkcijām un atbildības par iedzīvotāju labklājību. Prioritāras kļūst varturu personiskās, kā arī ārējo spēku intereses. Apčakarēšana ietver un apvieno okupācijas, aneksijas un huntas apvērsuma saturu, bet ir ievērojami plašāks jēdziens. Spilgts apčakarēšanas un tās rezultātu piemērs ir Austrumeiropas pundurvalsts Latvija, kura trīsdesmit gados zaudējusi gandrīz pusi no saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem un kļuvusi par visstraujāk izmirstošo valsti pasaulē.
Un nu – raksta otrā daļa. Ko darīt?
Laika rats neapturami griežas, un tuvojas kārtējā čakarēšana, piedodiet, – vēlēšanas. Aktivizējusies vesela plejāde visdažādāko vargribju. Citu motīvi ir tīri un naivi kā zīdaiņa asara. Citi ir rūdīti blēži, kuri, apseglojuši tautas neapmierinātības balto zirgu un piesaistījuši dažus “patiesības cīnītājus” un “gaismas bruņiniekus”, tagad lepni grib uzjāt LR politiskajā Olimpā. Var izdoties – tautas atmiņa ir īsa kā vistai. Vissmieklīgākā ir ideja, ka tie, kuri spītīgi nevēlas piedalīties vēlēšanu farsā un atdot savas cilvēka pilnvaras uz turpm;akajiem četriem gadiem kādiem apšaubāmiem cilvēciņiem, tiek uzskatīti par “režīma atbalstītājiem” un “labu pārmaiņu pretiniekiem”. Apmēram tā, ka, ja es atsakos piedalīties kādā orģijā vai dzīrēs ar bēdīgām beigām, vai laupīšanā, es esmu līdzatbildīgs par to, ka tagad to dalībniekiem jācieš. Sak, ja tu būtu piedalījies, varbūt būtu viss beidzies labāk...
Katrs lasītājs, ceru, jau sen ir sapratis, ka ar esošo vēlēšanu likumu un politisko situāciju ar vēlēšanām pozitīvas pārmaiņas panākt nevar. Vēl vairāk: VĒLĒŠANAS IR OKUPĀCIJAS REŽĪMA RĪKOTS PASĀKUMS, UN PIEDALĪŠANĀS TAJĀ IR ŠĪ REŽĪMA ATBALSTĪŠANA UN LEĢITIMITĀTES PIEŠĶIRŠANA TAM.
Jūs, cienījamie vēlētāji, patīk jums tas vai ne, bet būsiet morāli atbildīgi par visām tām cūcībām, kuras sastrādās ar jūsu atbalstu notikušajās vēlēšanās ievēlētie deputāti! Un tam nebūs pilnīgi nekādas nozīmes, ka “es par viņiem nevēlēju”, es vēlēju par citiem. Vēlēšanu sistēma ir tā uzbūvēta, ka pie varas būs tie, kam “jābūt”. Un, vispār – nav svarīgi, kas un par ko vēl; svarīgi, kas balsis skaita...
Ir cilvēki, kuriem pietiek vienreiz uzkāpt uz grābekļa. Otrreiz viņš nekāps. Bet ir cilvēki, kuriem tas kļuvis par hobiju. Lai gan...varbūt grābeklis vienkārši viņiem jau atsitis smadzenes?...
Manā skatījumā tikai totāla, masveidīga, demonstratīva neuzticības izteikšana režīmam un tā rīkotajiem pasākumiem - ignorējot un boikotējot tos – potenciāli var nest Latvijā pozitīvas pārmaiņas un mainīt pārliecinošo virzību no tautas izzušanas pagātnes dūmakā uz dzīvību un cerību. Dziļāk raugoties, viņiem (režīmam) vajag tikai tavu parakstu. Biļetens tāpat tiks iemests URNĀ, kas, saprotams, ir vienkārši miskaste...
P.S. Šis ir mans viedoklis, un tas nenozīmē, ka es nerespektēju citus. Zinu, ka arī starp maniem draugiem ir gaiši cilvēki, kuri ir citādās domās šajā jautājumā. Vai tie ir ideālistiski maldi vai aprēķins, tas lai paliek katra paša ziņā – starp viņu un Dievu. Es neesmu soģis un dvēselē nevienam nelienu. Bet savu balsi nevienam neatdošu...
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
