Iesaki rakstu: 
Domburšovs nāca ar mielēm par mūsu veselības aprūpi. Jānis Domburs, kā allaž izcili pievilcīgs, šarmants un žurnālistiski nekaunīgs, īpaši spēlējoties ar „aizliegtajiem paņēmieniem” – izvelkot un uz galda noliekot ortozi. Veselības ministrijas puiši kā bāra bērni, bez māmiņas Ingrīdas Circenes atsūtīti nopēršanai.
Māris Taube – izcils psihiatrijas profesors (kā ierēdnis – Nacionālā veselības dienesta direktors) - kā skolas puika ielikts kaktā, spiests taisnoties par naudiņas dalīšanu. Renārs Putniņš – Stradiņa slimnīcas neiroķirurgs, iecelts par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru, atstāts par ministrijas galveno politisko amatpersonu un neapmācīts, ka nevajag smagi slima bērna mātei uzmākties ar stāstiem par sava bērna veselības stāvokli. Tiesa, vēlāk Domburšova gaisotnē pilnībā apklusa un radīja par sevi labu iespaidu, vadoties pēc principa „klusēšana ir zelts”. Bet pēc tam – visgudri latviešu interneta delfisti un tviteristi, kas visus gatavi noliet ar dubļiem, kas ne tikai nedzird to, ko profesors saka, bet pat nav mēģinājuši klausīties.
Tēma – labdarība veselībai - būtiska ir ne tikai Latvijā, bet pat bagātās valstīs. Naudas veselības aprūpei nepietiek nekur, pat valstīs, kur budžets spēj tam izdalīt desmitkārt vairāk vidēji uz vienu iedzīvotāju. Sabiedrības veselības globālās attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā. Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars.
Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu. Proti, neatkarīgi no tā, cik čakli cilvēks maksā nodokļus, savas dzīves pagarināšanai viņš pretendē uz visu nodokļu maksātāju naudu. Jebkurš resurss – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda -, kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti.
Nesen Latvijas iedzīvotāji ziedoja naudu – 120 tūkstošus kādai meitenei ar plaušu artēriju hipertenziju, lai viņai Austrijā varētu pārstādīt plaušas. Šādu naudas summu varētu ieguldīt citu cilvēku ārstēšanā, piemēram, savlaicīgi diagnosticēt 50 cilvēkiem vēzi, paspēt viņus izoperēt. Jautājums patiesībā nav par to, vajadzēja vai nevajadzēja pārstādīt šai meitenei plaušas. Jautājums ir – šo pašu operāciju varēja veikt par ievērojami mazāku summu Tartu vai Grodņā, bet vēl lētāk būtu atvest vienu profesoru no Vīnes, otru no Tartu, un veikt transplantāciju pie profesora Romāna Lāča vai Pētera Stradiņa tepat Rīgā.
Problēma – Latvijā Veselības ministrijā nevienam nav lāga nojausmas par medicīnas attīstību. Esmu kardioloģe, bet strādāju ar sirds slimniekiem rehabilitācijas periodā. Tādēļ visvairāk satrauc tieši šajā jomā notiekošais. Visdažādākās labdarības institūcijas vāc naudu, ziedojumus bērnu rehabilitācijai, ko parasti veic „unikāli speciālisti” Vācijā, Dānijā vai Ukrainā. Nelaime tā – būtu šī nauda mūsu sistēmā, par to tepat Vaivaros vai Traumatoloģijas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā varētu izdarīt daudz vairāk un daudz kvalitatīvāk.
Vai Jūs esat pamanījuši, ka nekad neviens labdarības pasākums neatskaitās par iepriekšējo gadu „panākumiem”? Es saprotu, ka iepriekšminētie delfisti un tviteristi jau šobrīd klaudzina klaviatūras, mani kritizējot. Tomēr būtu pateicīga, ja šo rakstu Jūs izlasītu līdz galam.
Lielā mērā veselības labdarība nav Veselības, bet Labklājības ministrijas joma. Pasaules Veselības organizācija jau sen definējusi, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai vesela sirds vai vesela kāja. Latvijas šībrīža traģēdija – mēs neskatāmies uz cilvēku vai pacientu kopumā, bet tikai uz vienu orgānu, vienu sistēmu. Vēl trakāk – mēs medicīnā vispār nepamanām pacientu kā tādu, bet runājam tikai par naudas trūkumu vai loģistikas aktivitātēm – no kurienes uz kurieni pacientu nosūtīt.
Savulaik Veselības ministrijas nebija, bet lielajā labklājības sistēmā veselībai bija pabērna loma. Pašlaik veselībai ir pabērna loma visā Latvijas ekonomikā kopumā. Atdaloties no labklājības, pilnībā pazuda sasaite, kas sociālajai sfērai varētu likt rūpēties par cilvēka veselību. Smalkos vārdos to mēdz saukt par „sociālo determinanci”.
Pārticis cilvēks jebkurā pasaules valstī vidēji dzīvo ilgāk par nabago. Cilvēks ar augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī dzīvo ilgāk par nemācīto. Sportiskais jebkurā pasaules valstī dzīvo vidēji ilgāk par resno un mazkustīgo. Veselība nav tikai Veselības ministrijas uzdevums – tā ir visas valsts problēma.
Atgriezīšos pie Domburšova. Sāpīgākais šajā sarunā bija atziņa, ka visi sarunas dalībnieki bija gatavi izdalīt konkrētas lielas summas no kopējās nodokļu maksātāju naudas atsevišķu cilvēku ārstēšanai, bet neviens pat neieminējās, ka budžetā vajadzētu nodalīt arī konkrētas ailes visu iedzīvotāju veselības izglītošanai, veselīga dzīvesveida implementēšanai, primārai palīdzībai un rehabilitācijai pēc slimības – salīdzinoši lētiem pasākumiem, kas ļautu mūsu iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli uzlabot un ļaut Latvijas iedzīvotājiem dzīvot tikpat garu un kvalitatīvu mūžu kā skandināviem.
* kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
