Digitālā valūta un sazvērestību teorija

Nevienam nav noslēpums, ka Ķīnas Tautas Republikā ne pārāk sen tika ieviests digitālais juaņs, - it kā testē sistēmu, pielāgo, uzlabo utml., bet vai nav aizdomīgi, ka šajā valstī ir aizliegtas darbības ar bitcoin un citām līdzīgajām alternatīvajām valūtām, un, kā visiem labi zināms, Ķīnā par koruptīvām darbībām var izpelnīties arī nāvessodu. Kā digitālais juaņs ir saistīts ar viņu sociālo kredītu sistēmu, kur par niecīgākajiem pārkāpumiem tiek zaudēti kredītpunkti un pilsonis, ja ir īpaši palaidnīgs, var nonākt arī totālā izolācijā, sīkumos neiedziļināsimies. Fakts ir tāds, ka, lai pārvietotos no teritorijas A uz B, pilsoni pie vārtiem vai slūžām sagaida automātiska kontrole. Neskaidrību gadījumā pārvietošanās iespēja, varbūt arī nokļūšana no darba uz mājām tiek liegta.

Pieļauju, ka ikviens mūsdienu pilsonis, kurš ir saskāries ar digitālām lietām, vismaz vienu reizi varēs minēt kādu gadījumu, kad ne viņa vainas dēļ sistēma nav strādājusi un ir radītas neērtības, nu, kaut vai mūsu slavenais e-talons nepīkst sabiedriskajā transportā, bet nākamajā pieturā iekāpušajajiem kontroles darbiniekiem šis fakts absolūti neinteresē, un tiek pieprasīts samaksāt sodu. Par mūsu valsts pārvaldes digitālo rīku mūžīgo uzlabošanu un remontēšanu nemaz nerunāsim.

Tātad mūsdienu strādnieks un pilsonis pēc būtības jau dzīvo digitālā vidē, ir taču pienācis tik izslavētais 21. gadsimts un pat gandrīz ceturtdaļa nodzīvota, neraugoties uz draudošajiem mūžīgiem pasaules galiem, kas pandēmiju un karu fonā jau ir aizmirsti. Darba algu mēs saņemam uz bankas kartes, un darboties kontā ar savu naudu jau ir digitāla lieta. Ja esi īpaši grēcīgs pilsonis, tavs bankas konts var tikt bloķēts, un pat tad, kad esi labojies, ir jāveic zināmas birokrātiskas darbības, lai varētu tikt pie tiesībām rīkoties ar savu naudu. It kā jau likums paredz, ka galīgu bada nāvi vēlēt nepaklausīgajiem nedrīkstētu, jo tas būtu pretrunā ar cilvēktiesībām, bet cik nav pieminēta negodīga tiesu izpildītāju prakse utml.

Lai arī šķietami NFC funkcija ir ērtība, tur arī pastāv iespējas nozagt naudu no kartes: ejot uz banku un sūdzoties, būs grūtības pierādīt, ka neesi pircis alkoholu. Ir dzirdēti arī daudzi gadījumi, kad kāds izveicīgāks hakeris tiek pie tava bankas konta un kaut ko paspēj aizskaitīt prom uz kādu ļoti tālu valsti Āfrikā vai Dienvidāzijā, - parasti skandināvu bankas šos gadījumus izskata kādus 3 mēnešus. Varētu jau visu algu ieguldīt bitkoinos, bet arī nav tas drošākais, regulāri jāseko līdzi, kā tā vērtība staigā, zupu vārīt vai dīvānā sēdēt un komentēt soctīklos nebūs laika.

Secinājums - jau viss ir gana digitāls, kur nu vēl? Iespējams, tāpēc arī parastie masu mediji digitālās valūtas tēmu diži necilā. Sabiedrībā runā, ka digitālais maciņš tikšot stingri uzraudzīts – noteikts naudas daudzums konkrētām produktu grupām. Nevarēsi vairs nodzert vai noēst vairāk, nekā tev paredzēts, un sazin kā būs ar iekrāšanu pirkumiem, kuru vērtība pārsniedz viena mēneša algu. Varbūt kāda dāma vai kāds varavīkšņotāks - kas par kungu vairs nav saucams - sāks sūdzēties ka ir ierobežots parfimērijai veltītais budžets. Cilvēkiem, kuri atceras padomju laiku norietu, varbūt atmiņā uzausīs talonu sistēma, bet toreiz jau neviens nebija aizliedzis bartera sistēmu, atlika ciematā sameklēt kādu alkohola cienītāju un varēja attiecīgos talonus samainīt kaut vai pret cukuram paredzētajiem, lai konservēšanas sezona neietu zudumā. Kāda kļūs sadzīve, ja šobrīd šķietami konspiratīvas runas izvērsīsies skaudrā realitātē, varam tikai minēt, - šķiet, ka tik vienkārši tikt cauri kā talonu gadījumā nesanāks.

Izvirzīsim sazvērestības teoriju par to, kā radās digitālā nauda. Pirms kādiem gadiem desmit interneta vidē uzradās kāds Satoši Nakamato, kurš skaitās bitkoinu sistēmas izgudrotājs. Reālajā, fiziskajā dzīvē neviens viņu nav redzējis, darbojās viņš digitālajā, interneta vidē zem šī japāniskā pseidonīma. Parasti jau ir pieņemts ka diži izgudrotāji kļūst ja ne bagāti, tad vismaz slaveni un sabiedrībā atpazīstami, nu vismaz kādu laiku var pagozēties slavas saulītē, bet kas tad īsti ir šis Satoši Nakamato, un kam tas ir izdevīgi? Ļoti dīvaini mūsdienu kapitālistu pasaulē būtu, ka kāds kaut kam kaut ko ģeniālu un inovatīvu uzdāvinātu tāpat vien, paliekot anonīms, pat paldies neprasot. Šis fakts dod pamatu dažādām spekulācijām un, protams, arī sazvērestības teorijām. Persona, kas ir spējusi saglabāt savu anonimitāti, var būt kāds talantīgs hakeris, varbūt pat dzīvo tavā deviņstāvenē aiz sienas? Varbūt tika nogalināts par to, ka pārāk gudrs? Diez vai, - piemēram, ASV prata izmantot talantīgus nacistu prātus savā labā. Varbūt savervēts, bet varbūt tā bija vesela grupa ar programmētājiem, kas slēpās zem japāniska pseidonīma? Visi tak zina, ka japāņi ir gudri tehnoloģiju nozarē, daudz dīvaināk būtu, ja bitcoin radītu kāds Eritrejas vai Afganistānas pilsonis.

Kas tas bija vai nebija, mums nav lemts uzzināt, - atliek brīdis pieņēmumiem. Pieļaujam, ka zem Satoši Nakamato vārda slēpjas kāds, kam ieviest digitālo valūtu ir ilgtermiņa globāls plāns. It kā jau dabiski, ka cilvēki, jo īpaši jauni un aktīvi, domā dažādus alternatīvus veidus, kā būt ja ne gluži pret sistēmu, tad vismaz iespēju robežās ārpus tās. Jaunieši bīda peles, klabina tastatūras, visādi cenšas izdomāt alternatīvu valūtai, un te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm internetā parādās Satoši Nakamato ar gandrīz gatavu projektu. Nu līdz perfekcijai projekts sākotnēji bija patālu, bet kapēc gan entuziasma pārņemti un strādnieka dzīves nenomocīti jaunieši to nenoslīpētu un neuzlabotu? Apjomīgas globālas digitālās sistēmas nav mūsu e-veselība un viss pārējais, tur ir nepieciešams izķert kļūdas, optimizēt, testēt utml. 10 gadi kārtīgam projektam ir tīri optimāls attīstības laiks, it sevišķi, ja tas ir plānots kā globāls pasākums nevis piemājas dārziņa laistīšanas sistēma ar android atbalstošo vadību.

Izkonspirējām astoņus soļus, kuru laikā bitcoin projekts pārtop par digitālo valūtu:

1) Noteikt sabiedrības vēlmes, analizēt, kalkulēt potenciālos attīstības scenārijus. (Jaunatne un sabiedrība vēlas alternatīvu valūtai.)

2) Izstrādāt shēmu, uz kuras pamata sabiedrība šo vēlmi spēj realizēt. (Satoši Nakamato izgudro bitcoin.)

3) Iedot sabiedrībai shēmu, uz kuras principiem tai jāstrādā, lai attīstītu sistēmu līdz līmenim, lai kļūtu praktiski lietojama, - der vairāki varianti, optimālākais vēlāk tiks savākts. (Tauta par velti attīsta dažādus bitkoinu veidus, savstarpēji konkurē, tā tiek noteikts spēcīgākais.)

4) Panākt, lai shēmai seko maksimāli daudz indivīdu. (Bitkoins kļūst populārs, tauta taisa fermas, visi rok koinus, visiem patīk.)

5) Shēmas dekonstrukcijas pirmā fāze. (Tirgus tiek mākslīgi ietekmēts, daudzi zaudē naudu, citi ieiet azartā un cīnās līdz pēdējam.)

6) Shēmas perfektizācija. (Skatamies bitkoinistu kļūdas, analizējam, programmētāji turpina uzlabot sistēmu.)

7) Shēmas transformācija. (CBDC pakāpeniska starptautiska ieviešana.)

8) Testa shēmas iznīcināšana. (Bitkoini un visas citas alternatīvās valūtas tiek aizliegtas.)

Noslēguma fāzes diemžēl atgādina to, ka pēc revolūcijām tiek likvidēti to īstenotāji. Ja šī sazvērestības teorija izrādīsies taisnība, nāksies mileniāļus pasludināt par visvairāk pievilto paaudzi. Atliek tikai domāt, vai apsēstība mūsdienās ar visu digitālo pasauli patiesi ved pie labākas dzīves. Kādam jau ved, bet vai strādniekam un pilsonim parastajam, nu, vismaz vidēji aritmētiskajam? Iespējams, cīņas lauki arvien vairāk pārcelsies uz digitālo vidi, tā vismaz varētu teorētiski novērst karus un atjaunot vismaz daļu no humānisma, kas pēdējā desmitgadē grūst no visām pusēm. Iespējams, datorspēle Watch Dogs nav nemaz tik zinātniska fantastika.

Novērtē šo rakstu: