„Delnas” spilgtākie sasniegumi: kā Voikai neizdevās „uzvārīties” saistībā ar „Maximas” traģēdiju
PIETIEK29.11.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā kļuva zināms, ka Sabiedrība par atklātību – Delna gatavojoties veikt bēdīgi slavenā Skanstes "kapu tramvaja" līnijas projekta finansējuma izlietojuma uzraudzību, par to saņemot ES finansējumu 300 000 eiro apmērā. Turpinot publikāciju ciklu par Delnas līdzšinējiem spilgtākajiem sasniegumiem, šodien Pietiek atgādina – kā Delnas pārstāve Inese Voika, kas tagad Latvijas sabiedriskajā radio uzstājas kā „labas pārvaldības eksperte”, pirms trim gadiem sapinās melos par savu vēlmi „uzvārīties” saistībā ar Maximas traģēdiju.
Sākotnēji 2013. gada nogalē kļuva zināms, ka valdība pieņēmusi rīkojumu par Maximas traģēdijas izvērtēšanas "sabiedriskās" komisijas izveidošanu, uzdevumu noteikšanu un sastāva apstiprināšanu, pēc kā komisija ar Jāni Kažociņu priekšgalā jau nākamajā dienā devusies uz Valsts kanceleju apspriest savas finansiālās vajadzības.
Taču tad Voika, kad publiski bija uzstājusies kā viena no „sabiedriskās” komisijas veidotājiem, sociālajā tīklā Twitter nejauši izpļāpājās, ka valdība it kā pirmo lēmumu par komisiju esot pieņēmusi jau 26. novembrī.
Tā gan izrādījās puspatiesība, jo 26. novembrī valdība bija tikai izskatījusi informatīvo ziņojumu un uzdevusi Valsts kancelejai sagatavot izskatīšanai valdības 3.decembra sēdē Ministru kabineta rīkojuma projektu par "traģēdijas Rīgā, Priedaines ielā 20, apstākļu un seku izvērtēšanas sabiedrisko komisiju".
Taču, kā noskaidroja Pietiek, tobrīd Valda Dombrovska valdība vēl nemaz nebija nolēmusi imitēt "sabiedriskas" komisijas radīšanu un bija plānojusi veidot parastu starpministriju komisiju, kurā piedalītos arī Saeimas, Rīgas domes un arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
Valdības sēdes protokolā skaidri bija teikts: "Komisijas sastāvā iekļaut pārstāvjus no Ekonomikas ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Valsts kancelejas, sabiedriskā labuma biedrības Delna, kā arī pieaicināt citu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus."
Tāpat valdība bija arī nolēmusi, "ņemot vērā, ka resursu koncentrēšanai un efektīvam darbam būtu lietderīgi veidot vienu šādu sabiedrisko komisiju, Valsts kancelejai darbam komisijas sastāvā aicināt deleģēt pārstāvjus arī no Saeimas un Rīgas Domes."
Tāpat valdība sākotnēji citādi bija redzējusi arī vēlamo komisijas darbības rezultātu: "Rīkojumā paredzēt komisijas darbības organizācijas pamatprincipus, izvirzāmos uzdevumus, kā arī paredzēt, ka komisijas darbības rezultāti (secinājumi) tiek iesniegti traģēdijas izmeklēšanas procesa virzītājam."
Taču divas nedēļas vēlāk valdība pieņēma jau pavisam citādu rīkojumu - bija izsvītroti ne tikai ministriju, pašvaldības un Saeimas, bet arī jebkādu citu sabiedrisko organizāciju (izņemot Voikas Delnu) pārstāvji.
Tā vietā ar valdības rīkojumu tika izveidota komisija no četriem cilvēkiem, no kuriem tikai viens - Voika pārstāvēja kādu sabiedrisku organizāciju (kaut ļoti mazskaitlīgu - Delnā oficiāli ir 45 biedri), bet pārējie trīs – Baiba Rubesa, Jānis Kažociņš un Ināra Šteinerte - bija pielasīti, it kā balstoties uz sabiedrības aptauju.
Tad arī atklājās, ka Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanas "sabiedriskā" komisija uz Valsts kanceleju izteikt savas finansiālās vēlmes devusies jau nākamajā dienā pēc tās izveidošanas, kaut oficiāli pirmā komisijas sēde notikusi tikai dienu vēlāk, - to atklāja komisijas priekšsēdētāja Kažociņa un Valsts kancelejas sarakste.
No sarakstes izrietēja, ka jau 11. decembrī komisija Valsts kancelejā izvirzījusi savas vēlmes, uz ko saņēmusi šādu Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes atbildi: "Ministru prezidenta skatījumā - komisijas atalgojums 1000 ls „uz rokas”, kā to piedāvāja komisijas locekļi, ir pārskatāms un ir jāsamēro ar attiecīgo atlīdzības apmēru MP birojā, pielīdzinot komisijas vadītāja algu MP biroja vadītājas atalgojumam, bet komisijas locekļu atalgojumu - biroja padomnieku atalgojumam. Tas tieši tā ir izdarīts un redzams pievienotajā tāmē."
Savukārt pēc tam kļuva zināms, ka par naudu Voikas pārstāvētā komisija bija sākusi spriest vēl pirms pirmās oficiālās kopāsanākšanas: kā izrietēja no Kažociņa vēstules Nr. 1/1, kas adresēta virknei amatpersonu, uz pirmo sēdi komisija sanākusi tikai 12. decembrī - tātad dienu pēc "naudas apspriedes" Valsts kancelejā.
Šajā sēdē tad arī komisija pirmoreiz, kā bija atklājis Kažociņš, "uzklausīja atsevišķu traģēdijā bojāgājušo un cietušo pārstāvju sniegto informāciju par konstatēto saistībā ar valsts institūciju un nevalstisko organizāciju darbību, sniedzot atbalstu traģēdijā cietušajiem, un secināja, ka šajā darbā ir vairākas būtiskas nepilnības".
Kā jau informēts, Voika un pārējie komisijas locekļi finansējuma alkās bija arī ignorējuši Ministru kabineta rīkojuma nosacījumu, kas prasīja Tieslietu ministrijas saskaņojumu finanšu pieprasījumam.
Kažociņš sākotnēji no Valsts kancelejas un demisionējušā premjera Dombrovska bija vēlējies "izsist" vairāk nekā 2000 latu algu "uz papīra". Iespaidīga bijusi arī komisijas locekļu Voikas un Rubesas apetīte - viņas par savu nesavtīgo darbu no nodokļu maksātāju līdzekļiem bija vēlējušās saņemt vairāk nekā 1600 latu mēnešalgu, un nekādus iebildumus pret šādu atalgojumu nebija izteikusi arī ceturtā komisijas locekle, pensionētā tiesnese Ināra Šteinerte.
No Ministru kabineta sagatavotajiem dokumentiem bija zināms, ka Kažociņš iesniedzis Valsts kancelejā pieprasījumu par nepieciešamā finansējuma piešķiršanu 205 482 eiro apmērā.
Kā rādīja Kažociņa tāme, "sabiedriskās" komisijas locekļi uzskatīja, ka viņu atalgojumam būtu jābūt vairāk nekā pusei no kopējiem komisijas izdevumiem, - atlīdzībai Kažociņam, Voikai, Rubesai un Šteinertei tāmē bija paredzēti 104 186 eiro.
Tas nozīmē, ka mēnesī viens komisijas loceklis "atlīdzībā", kā šī summa nosaukta Kažociņa tāmē, saņemtu vidēji vairāk nekā 1220 latus pirms nodokļu nomaksas vai aptuveni 830 latu "uz rokas".
Kaut gan Voika pēc šo faktu atklāšanās publiski meloja, ka nekāda tāme vēl vispār neesot iesniegta un Kažociņš visu vainu mēģināja novelt uz Valsts kanceleju, demisionējušais premjers Dombrovskis pēc šo faktu nākšanas atklātībā atzina, ka patiesībā sākotnēji komisijas pieprasītās algas esot bijušas vēl būtiski lielākas.
Tikai pēc šo faktu nonākšanas atklātībā Voika atteicās no vietas komisijā, savā atlūguma vēstulē apgalvojot vienīgi to, ka esot kļūmīgi "atbalstījusi sasteigtu un nepārdomātu procesu" un "nepietiekami skaidri uzstājusi uz labas pārvaldības principu īstenošanu, paļaujoties laika un administratīvā procesa spiedienam".
Taču patiesība izrādījās pilnīgi cita - tas ir bijis nevis "laika" un nezināmu personu "administratīvais spiediens", bet gan pašas Voikas mērķtiecīgas un enerģiskas darbības, kuru rezultātā komisijabija tapusi šādā ātrumā un formā.
Valsts kancelejai Pietiek nosūtīja oficiālu informācijas pieprasījumu - kurš, kurā brīdī un kādā formā ierosināja un kurš, kurā brīdī un kādā formā pieņēma lēmumu atteikties no visiem sākotnēji uzskaitītajiem ministriju utml. pārstāvjiem.
"Sabiedriskās komisijas izveide Zolitūdes traģēdijas seku izvērtēšanai un likvidēšanai bija Sabiedrība par atklātību – Delna iniciatīva. Organizācija uzņēmās iniciatīvu arī par kandidātu piesaisti, sarunās noraidot valsts un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku dalību komisijas sastāvā, lai novērstu interešu konfliktu," - šādu oficiālu atbildi Pietiek sniedza Valsts kanceleja.
Savukārt uz precizējošu jautājumu, kuri konkrētie Delnas pārstāvji tad bijuši šie komisijas galīgā sastāva veidotāji un valsts iestāžu pārstāvju noraidītāji, Valsts kancelejas atbilde bija īsa: "Līdz šim komisijas saistībā sarunas notikušas tikai ar Inesi Voiku."
Par pieprasīto algu jautājumu Voika tikai pēc ilgstošas izlocīšanās un vainas uzvelšanas Valsts kancelejai atzina: "Par algām zinājām un tās apspriedām."
Savukārt par savu patieso lomu komisijas veidošanas steigā un tās galīgā sastāva noformēšanā Voika līdz pat savai aiziešanai no komisijas palika pie savas melīgās versijas – par komisijas veidošanu atbildīgais esot premjers Dombrovskis, bet ne jau nu viņa.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
