Daži naivi jautājumi saistībā ar uzbrukumu Leonīdam Jākobsonam

Pilnīgi un absolūti abstrahēšos no jebkādu versiju un viedokļu atstāstīšanas gan par to, kā saucas tas, ar ko līdz šim ir nodarbojies Jākobsona kungs, gan par to, kāpēc ar viņu gadījies tas, kas gadījies. Ir gadījies – tātad ir.

Taču šajās dienās man uzkrājusies vesela virkne jautājumu, kuri, iespējams, kriminālās sfēras profesionālim (tikpat labi no vienas kā otras „barikāžu” puses) vai kaismīgam detektīvu cienītājam var šķist panaivi.

Tomēr tādi nu man viņi ir uzkrājušies – un pieļauju, ka ne man vien. Un ka droši vien no sabiedrības informētības (un tātad arī uzticības savai policijai, saviem medijiem, saviem politiķiem) redzes viedokļa nebūtu slikti, ja kāds uz tiem arī mēģinātu atbildēt.

Vispirms jau es visu ko nesaprotu saistībā ar pašu uzbrukumu – izņemot to, ka acīmredzami Jākobsona kungam bijusi darīšana ar pārgalvīgākajiem un vienlaikus ekscentriskākajiem uzbrucējiem Rietumu puslodē.

Jo – vai jūs spējat iedomāties ļaundarus, kuri par prātīgāko vietu un laiku, kur salikt pa murmuli cilvēkam, izvēlas 1) gandrīz vai visdzīvākās galvaspilsētas ielas 2) centra daudzdzīvokļu māju 3) ar daļēji neslēdzamu kāpņu telpu 4) laikā jau ap darba laika beigām, kad dzīvokļos var būt ne tikai bērni un tantuki? Jākobsona kungam, pēc visa spriežot, uzbrukuši tieši tādi.

Tālāk – it kā nepietiktu ar ļaundaru lēmumu uzbrukumu sarīkot tieši vietā un laikā, kad tā izgāšanās ir visiespējamākā, kā nezin varētu izskaidrot viņu ietekmēšanas līdzekļu izvēli?

Ja jums būtu doma puspubliskā vietā kādu ātri un sāpīgi atskaldīt pamācīšanas vai iebaidīšanas nolūkos, vai tiešām jūs paļautos nevis uz pāris pagalēm vai beisbola nūjām, bet gan... gāzes baloniņu, kaut kādiem skaļiem šaujamlīdzekļiem, kuru troksni tad arī esot izdzirdējis kaimiņš, pašu rokām, kājām un vēl laikam arī kaut kādu eksotisku griežamierīci, par kuru ārste Jākobsona kungam esot teikusi – nazis tas nevarētu būt? Taču šie ekscentriskie ļaudis izdarījuši tieši šādu izvēli.

Bet tagad iedomājieties sevi pretējā lomā – un atkal pajautājiet paši sev: cik daudzi cilvēki, piedzīvojuši zvērīgu uzbrukumu un, pašu vārdiem izsakoties, „knapi dzīvi palikuši”, pirmām kārtām metīsies nekavējoties apziņot draudzīgos medijus, lai tie paspētu uzņemt vēsturiskus kadrus? Cilvēki, kuriem, atkal pašu vārdiem izsakoties, „izdevās piecelties, aizsedzu ar roku seju – vaigs nokarājās kā gaļas gabals, asinis plūda straumēm, - un metos uz ielas meklēt dēlu”?...

Tālāk – ar ko izskaidrojama visa šī briesmīgā putrošanās ap pašu piekaušanu? Ja salikt kopā visus tos priekšmetus, kurus savos stāstos pieminējis gan cietušais, gan dažāda līmeņa policijas virsnieki, sanāktu mazs arsenāls – gāzes pistole, traumatiskā pistole, gāzes baloniņš, eksotiskais griežamierocis... Kā to visu paspēt izmantot, lūdzu?

Tas pats – ar gūtajiem ievainojumiem. Sākumā runa par šāviena brūci. Pēc tam pats Jākobsona kungs par šaušanu nerunā, toties stāsta par astoņus centimetrus garu brūci. Tad atkal viņš pats – par vaigā izgrieztu „palielu taisnstūrveida laukumu”. Bet publiskotajā attēlā ar sašūto vaigu nekas par izgrieztu laukumu neliecina... Tad vēl - neesmu mediķis, bet... vai tiešām cilvēka vaigs ir tā vieta, no kuras iztek šāds apjoms arteriālu (spriežot pēc krāsas) asiņu, kādu mēs redzam fotogrāfijās?

Un arī versijas par pašu notikumu secību ir, maigi izsakoties, nedaudz pretrunīgas. „Viņi skrēja man virsū, iepūta acīs no gāzes baloniņa,” – viss esot noticis aši un knaši. Taču nē, tomēr ne – „pirms tam es dzirdēju, ka viņi runā krieviski”... Tad pa kuru laiku viņi runāja krieviski, ja reiz, tikko pamanīti, skrēja virsū, pūta un sita, un grieza? Sišanas laikā runājuši neesot... Sejas vispār neesot pamanījis – tas pirmkārt. Bet tomēr nē – bija „melnās brillēs”.

Un kas tie par pseidojokiem par bērna „palikšanu zem sitiena”? Lasām ziņu lentu: „Jākobsons aģentūrai LETA pauda sašutumu par policijas rīcību, stāstot, ka bērns bijis nozieguma aculiecinieks. Viņaprāt, tādējādi bērns tiek pakļauts riskam. Dēls patlaban netiekot laists skolā un sieva ar viņu patlaban slēpjoties.”

Bet lasām paša Jākobsona stāstīto portālam imhoclub.lv: „Kāpām augšup kopā ar dēlu, mēs spēlējāmies – es kāpu platiem soļiem, bet dēls centās mani panākt, tāpēc es biju priekšā. Kāpdams starp pirmo un otro stāvu, ieraudzīju, ka lejup nāk cilvēki kapucēs un melnās brillēs. Paskatījies uz viņiem, es sapratu, ka atnākuši „pie manis” un uzsaucu dēlam: „Bēdz!””

Tad – kurš ļaundaris īsti visai pasaulei pastāstīja par dēla klātbūtni uzbrukuma vietā? Un – ar kādu motivāciju?

Tad vēl: kas tie par cilvēkiem, kuriem viss ir skaidrs – viņi piekauti, lai iebiedētu, viņu ģimene ir briesmās, utt., utt. –, bet kuri vienlaikus paziņo, ka ar tiesībsargāšanas iestādēm nesadarbosies? Vai jebkurš cilvēks, kurš piedzīvojis reālu uzbrukumu, nespriedīs tā – lai tak tā policija par mani ņirgājas no rīta līdz vakaram, lai skatās kaut vai Lenijas Rīfenštāles filmas, lai slavē ne tikai Ušakovu, bet par visus trīs oligarhus, - ka tik viņi ir man blakus un, jo kuplākā skaitā, jo labāk? Tad ar ko šajā gadījumā skaidrojama šī attieksme?

Es vēl saprotu cietušo – stress, šoks... Bet policija – vai tiešām Ķuža kungam un Co. ir tik grūti tā vietā, lai krustu šķērsu runātu par pūliņiem un centieniem, un vēl visu ko, skaidri un gaiši pateikt to, kas pašiem uzbrucējiem jau lieliski zināms, - tā un tā, brūces liecina par to un to, noticis acīmredzot ir tas un tas? Un vēl - ka Jākobsona kungu uz visām četrām debespusēm palaiduši tāpēc un tāpēc? Nekādi izmeklēšanas noslēpumi tie acīmredzami nav...

Jā, un tad vēl pāris – nu jau nekrimināla rakstura, bet ne mazāk naivi jautājumi. Pirmkārt: vai publiskam politiķim, par kādu sevi laikam joprojām uzskata Nils Ušakovs, gluži vienkārši nevajadzētu saņemties kaut kādu elementāru godaprātu un publiski atvainoties – ja ne viņa pāridarītājam Jākobsonam, tad visiem tiem vēlētājiem, kuriem varētu būt bijis zināms pārsteigums, uzzinot, ka viņu ievēlētajam kundziņam cilvēka sagriešana ir smaidiņu objekts?

Un otrkārt – saistībā ar skaļajiem paziņojumiem uzreiz pēc aizvadītās ceturtdienas notikuma. Viena lieta – visādas Sandras Kalnietes, kas sākumā histēriski kliedz un brēc par piežmiegto preses brīvību, bet tikai pēc tam sāk domāt, par ko tad īsti kliedz. Viņām darbs tāds. Bet es lasu Latvijas Žurnālistu asociācijas – jā, jā, tās pašas, kurā tak sapulcējies mūsu valsts žurnālistikas zieds, - tās pašas dienas paziņojumu un nevaru neuzdot vēl kādus naivus jautājumus.

Redz, ja reiz šīs organizācijas ētikas kodeksā sarakstītas visādas skaistas lietas par objektivitāti, faktu noskaidrošanu, maldināšanas nepieļaušanu un visu ko tamlīdzīgu, ja reiz asociācijā sapulcējušies tik daudzi gudri, analītiski un par sabiedrības informēšanu norūpējušies ļaudis, kā tas nākas, ka šādā situācijā viņi bez kādas faktu noskaidrošanas, bez kādas aizskaitīšanas līdz desmit sāk kliegt par trauslo robežšķirtņu pārkāpšanu? Ka šādā situācijā viņiem momentā viss ir skaidrs – bez mazākajām šaubām un kritiskas izvērtēšanas?

Vai nesanāk tā, ka situācija „mūsējo sit, lai nu kāds viņš tur arī nebūtu” viņiem ir bijusi pietiekama, lai uzšķaudītu visiem cēlajiem deklarētajiem principiem? Un tādā gadījumā – kā es kā lasītājs vai skatītājs varu zināt, kādās situācijas vēl šiem ļaudīm ir pietiekami būtiskas, lai uz laiku aizmirstu sadeklarētos principus?...

Jā, tikai jupis zina, kurš uz visiem šiem naivajiem jautājumiem varēs un, kas svarīgāk, gribēs atbildēt.

Foto no kompromat.lv

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.

Novērtē šo rakstu: