Daži jautājumi Latvijas Afganistānas veterānu cēzaram - Gunāram Rusiņam
Pietiek lasītājs23.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar interviju, kuru jūs nesen sniedzāt par Andreja Mediņa militāro dienestu, es dažus jautājumus vēlos uzdot personīgi Jums.
Tā kā Jūs sniedzāt šo interviju kā «Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas» vadītājs, vispirms es vēlētos atgādināt dažas Jums ļoti labi zināmas detaļas par šo organizāciju.
Pirmkārt, Jūsu organizācija nav valsts iestāde, bet tikai privāta «brīvprātīgā personu apvienība». Jūsu asociācija nav ne valsts militārā iestāde, ne valsts izglītības iestāde, ne valsts arhīvs.
Jebkura informācija, kas pieder asociācijai, nav dokumentu arhīvs, bet ir tikai privāta bibliotēka, kuru Jūs ļoti pretenciozi saucat par «pilnu kartotēku». Neviens oficiālā valsts līmenī nekad nav apstiprinājis Jūsu bibliotēkā esošās informācijas pilnīgumu vai precīzumu.
Esmu pārliecināts, ka Jūs atceraties arī to, ka asociācijas bibliotēkas uzticamību un pilnīgumu valsts nekontrolē, un tāpēc asociācija neatkarīgi izlemj, kuru informāciju bibliotēkā glabāt un kuru ignorēt. Ne Aizsardzības ministrija, ne valsts arhīvi nav asociācijas vai Jūsu personīgi sniegtās informācijas pareizības garantētāji.
Savā intervijā 2020. gada 9. septembrī jūs teicāt, ka Andrejs Mediņš, runājot par savu dienestu Afganistānā, melojis. Tajā pašā laikā Jūs atsaucaties uz noslēpumainu «pilnu kartotēku par obligāto dienestu» kā avotu, kurā it kā nav informācijas par Andreja dienestu Afganistānā.
Kā Jūs pats jau esat apstiprinājis vēlāk, izrādījās, ka Jūsu it kā «pilnā kartotēka» nemaz nav pilnīga. Jūsu «pilnajā kartotēkā» nav pilnas informācijas par vismaz par vienu Latvijas karavīru, kurš bija Afganistānā – Andreju Mediņu.
Rezultātā, pēc Jūsu domām, izrādās, ka, lai apsūdzētu cilvēku melošanā, pietiek ar to, ka par viņa izteiktajiem vārdiem nav informācijas tikai vienā no miljoniem privāto bibliotēku pasaulē. Jūs to esat darījis attiecībā uz Andreju Mediņu. Jūs neatradāt apstiprinājumu viņa vārdiem savā asociācijas privātā bibliotēkā un nolēmāt, ka tas ir lielisks iemesls saukt Andreju Mediņu par meli.
Kā Jūs saprotat, Afganistānas kara notikumu privāto bibliotēku īpašnieku vidū nav tikai Jūsu asociācija vien. Man personīgi arī ir šāda bibliotēka. Un, ja Jums ir tiesības apšaubīt Andreja vārdus, atsaucoties uz Jūsu bibliotēku, tad ar Jūsu atļauju es vēlos šaubīties par Jūsu paša vārdiem, atsaucoties uz personīgo bibliotēku, kas ir man.
1. Savā intervijā 2019. gada 6. aprīlī Jūs sakāt, ka «tie puiši, kas ir sūtīti uz Afganistānu, neviens jau labprātīgi uz turieni nedevās». Savā Afganistānas kara notikumu bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka absolūti ikviens puisis no Latvijas būtu devies cīņā uz Afganistānu piespiedu kārtā. Lai pierādītu, ka neesat melis, es lūdzu sniegt saites uz katra Latvijas karavīra, kurš apmeklējis Afganistānu, personiskajiem paziņojumiem, kuros katrs no viņiem apliecina, ka viņš karā Afganistānā devies pret savu gribu.
2. Savā intervijā no 2019. gada 16. februāra Jūs sakāt, ka, «manuprāt, tas ir viens no padomju sistēmas lielākajiem noziegumiem, ka uz Afganistānu tika aizsūtīti cilvēki, kuri ne fiziski, ne psiholoģiski nebija gatavi šīm ekstremālajām situācijām». Savā Afganistānas kara notikumu bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka absolūti katrs no Latvijas uz Afganistānu nosūtītais karavīrs nebūtu ne fiziski ne psiholoģiski gatavs karam. Lai pierādītu, ka neesat melis, es lūdzu sniegt saites uz katra Latvijas karavīra, kurš apmeklējis Afganistānu, medicīnisko dokumentāciju, kurā valsts veselības sistēmas darbinieki apstiprina Jūsu vārdus. Ja Jūs informāciju par katra Latvijas karavīra fizisko un psiholoģisko sagatavotību ņēmāt ne no medicīniskajām izziņām, tad es lūdzu sniegt to informāciju, uz kuru Jūs atsaucāties, sniedzot šo paziņojumu.
3. Savā intervijā no 2019. gada 16. februāra Jūs sakāt, ka «tas medālis, kas apliecinātu, kur te bija, karavīriem internacionālistiem no pateicīgās padomju tautas, nu nebija nekādas pateicīgās afgāņu tautas». Tā kā Jūs ļoti noslēpumaini raksturojat šo medaļu, vispirms es lūdzu precizēt, par kādu medaļu Jūs runājat. Otrkārt, savā Afganistānas kara notikumu bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka absolūti visi tā laika Afganistānas iedzīvotāji būtu jutuši nicinājumu pret kādu no padomju armijas medaļām. Lai pierādītu, ka neesat melis, lūdzu, norādiet saites uz katra toreizējā Afganistānas pilsoņa personīgajiem paziņojumiem, kuros viņi atzīst, ka viņiem patiešām nav bijis gods piederēt noslēpumainajai medaļai, par kuru Jūs runājat.
4. Savā intervijā no 2019. gada 16. februāra Jūs sakāt, ka «uzskatu, ka tiem cilvēkiem, kuri ir izgājuši Afganistānas, ir jāpalīdz medicīnas jomā un lai viņš varētu sociāli pielāgoties». Sava personīgajā Afganistānas kara notikumu bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka absolūti visiem Latvijas karavīriem pēc atgriešanās no Afganistānā būtu nepieciešama medicīniskā un sociāla palīdzība. Lai pierādītu, ka neesat melis, lūdzu sniegt saites uz katra Latvijas karavīra, kurš apmeklējis Afganistānu personīgajiem paziņojumiem, kur viņi atzīst, ka absolūti katram no viņiem patiešām bija nepieciešama jūsu pieminētā palīdzība. Ja, runājot par medicīnisko un sociālo palīdzību, Jūs atsaucāties nevis uz absolūti katra karavīra izteikumiem, bet gan uz viņu medicīnisko dokumentāciju, tad, lūdzu, sniedziet saites uz to.
5. Savā intervijā no 2019. gada 16. februāra Jūs sakāt, ka «nav pareizi, ka puiši, kas ir izgājuši Afganistānas karu, tiek pielīdzināti darba invalīdiem». Savā personīgajā Afganistānas kara notikumu bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka absolūti visi no turienes atgriezušies karavīri būtu pielīdzināti invalīdiem. Lai pierādītu, ka neesat melis, es lūdzu sniegt saites uz katra Latvijas karavīra, kurš apmeklējis Afganistānu, medicīnisko dokumentāciju, kurā valsts veselības aprūpes sistēmas darbinieki apstiprina absolūti katra no viņiem invaliditāti.
6. Savā intervijā no 2019. gada 16. februāra jūs sakāt, ka «savulaik, kad Latvija atguva neatkarību, es piedalījos Baltijas ceļā un citur». Sava personīgajā Latvijas 90. gadu sākumā vēstures bibliotēkā neatradu informāciju par to, ka Jūs piedalījāties Baltijas ceļā. Lai pierādītu, ka neesat melis, es lūdzu iesniegt fotoattēlu vai videoklipu, kas apstiprina, ka Baltijas ceļu tiešām esat apmeklējis.
Noslēgumā, Rusiņa kungs, es vēlos citēt Jūsu vārdus par Andreja Mediņa paziņojumu attiecībā uz viņa dienestu Afganistānā: «Protams, ka viņš (Andrejs Mediņš) var pierādīt pretējo ar saviem dokumentiem – kara biļeti un apliecību, citi arī blefoja savā laikā, kad Latvija atguva neatkarību, ka viņi protestējot sakāra savas kara biļetes uz stabiem. Ļoti daudzi tādi teiku stāstītāji ir, bet beigās, kad viņu izved uz tīriem ūdeņiem, atklājas, ka viņš nekur nav bijis.»
Cienījamais Rusiņa kungs, esat tik laipns un arī pats, lūdzu, ar dokumentiem pierādiet, ka neesat viens no tiem, kuru ir nepieciešams izvest uz tīriem ūdeņiem. Lūdzu, ar dokumentiem pierādiet, ka neesat viens no tiem, kas blefo un stāsta pasaciņas.
Afganistānas veterānu asociācija – Mediņš melo par dienestu
Rusiņa kunga intervija no 6.aprīļa, 2019. gadā
Rusiņa kunga intervija no 16. februāra 2019. gadā
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
