„Dakotas lieta” jeb jautājumu vairāk nekā atbilžu

13.maijā apritēs tieši astoņi gadi kopš dienas, kad Ciemupes kafejnīcā „Dakota” policija aizturēja divus ogrēniešus – Artūru Robežnieku un Egilu Helmani. Aizturēšanas pamats – aizdomas par 6000 latu izspiešanu no Gunāra Kārkliņa, kuram piedraudēts ar viņu kompromitējošas filmas demonstrēšanu Ogres Televīzijā, kuras direktors bija Artūrs Robežnieks. Aizturēšanu veica Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes darbinieki, kuru ziņā bija arī pēc Gunāra Kārkliņa iesnieguma uzsāktā kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšana. Nevienam no aizturētajiem netika piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis. Pēc diviem gadiem pret Robežnieku un Helmani tika uzsākta kriminālvajāšana, sešus gadus lietu skatīja Ogres rajona tiesā.

Apsūdzība, kas pamatojās uz uzņēmēja un tobrīd arī Ogres novada domes deputāta Gunāra Kārkliņa liecībām, uzskata, ka Helmanis un Robežnieks bija darbojušies kā noziedzīga grupa, kas draudēja cietušajam, ka Ogres televīzijā tiks demonstrēta filma ar viņu kompromitējošiem materiāliem, kas pašvaldību priekšvēlēšanu periodā, kāds tobrīd bija, ievērojami samazinās Kārkliņa izredzes atkārtoti tapt ievēlētam domē. Filma netiktu rādīta, ja Gunārs Kārkliņš samaksātu 6000 latu. Cietušais to arī izdarījis, bet, tā kā viņš par šo faktu bija informējis tiesību aizsardzības iestādi, naudas nodošanas brīdī kafejnīcā „Dakota” Artūrs Robežnieks un Egils Helmanis tika aizturēti.

Ja nemaldos, lietas izskatīšanai Ogres rajona tiesā bija vajadzīgas 25 sēdes. Es kā klausītājs piedalījos vismaz 20 sēdēs, ļoti iespējams, ka tas bija vairāk, nekā apmeklēja cietušais Kārkliņš. Noklausoties gan cietušā, gan tiesājamo, gan daudzo liecinieku liecības, man par lietas apstākļiem radās savs viedoklis, kas pieļauj, ka lieta bija safabricēta.

Vai bija tāda kompromitējoša filma?

Kā izrādās, tādas Gunāru Kārkliņu kompromitējošas filmas nemaz nav un nebija arī toreiz. Viss, kas bija – Ogres žurnālista Jāņa Putniņa ideja, ka varētu samontēt filmu par politiskajām norisēm Ogres novadā. Tiesa, kā apgalvo pats Putniņš, filma tā arī palika tikai idejas līmenī, bet, ja viņš toreiz būtu ķēries pie darba, tad ne jau līdz tuvējām vēlēšanām to būtu pabeidzis. Vēl viens apstāklis, kas mani mulsina – kāpēc tāda pārliecība, ka filmu, ja tāda bija vai būs, var parādīt tikai tieši Ogres televīzijā, nevis jebkurā televīzijā vai, sliktākajā gadījumā, publiskot internetā? Ja jau Kārkliņš tā baidījās no šīs filmas, kāpēc viņš nemeklēja kontaktus tieši ar žurnālistu Putniņu?

Cietušais pats meklē „izspiedējus”, pats izveido no viņiem grupu?

Iespējams, šis ir vienīgais gadījums kriminālistikas vēsturē, kad nevis izspiedēji sameklēja cietušo, bet gan cietušais pats no sevis meklēja kontaktus ar tā dēvētajiem izspiedējiem. Nezinu, vai kādam ir noslēpums tas, ka Egils Helmanis un Gunārs Kārkliņš savulaik bija ne tikai ļoti labi draugi, bet arī kļuva par krusttēvu viens otra bērnam. Tad, kad arī Helmanis nolēma sākt darboties politikā, abu krusttēvu attiecības tik ļoti sabojājās, ka Kārkliņš pat esot, citiem dzirdot, izteicies, ka savu bijušo draugu iesēdināšot. Tomēr tas neizslēdz situāciju, kuru nenoliedz neviena no pusēm – tieši Gunārs Kārkliņš bija tas, kurš zvanīja Egilam Helmanim, lūdzot savest viņu kopā ar Ogres televīzijas vadītāju Artūru Robežnieku, jo viņš, redz, gribot par apaļu summiņu reklamēties televīzijā, cerot uzvarēt arī šajās vēlēšanās.

Vai Robežnieks un Helmanis izspieda naudu no Kārkliņa?

Nevienā no tiesas sēdēm es nedzirdēju, ka un kā tiesājamie būtu mēģinājuši izspiest naudu no cietušā Kārkliņa. Gluži pretēji – Ogres televīzija bija ieinteresēta pārdot savu raidlaiku deputāta kandidātam Kārkliņam. Speciāli šim gadījumam no kolēģiem Vidzemes televīzijā tika palūgts attiecīga līguma jaunākais paraugs.

Laikam jau uzmanības pievēršana tieši šim iespējamajam Ogres TV izdevīgajam darījumam liedza Robežniekam un Helmanim koncentrēt vajadzīgo uzmanību tam, ka telefonsarunu laikā Kārkliņš arvien biežāk pieminēja kādu kompromitējošu filmu, uzsvērdams, ka reklamēsies tikai tad, ja paralēli netiks rādīta šī kinolente. Kāpēc gan viņam to neapsolīt, ja tādas filmas nemaz nebija, kur nu vēl plāna to demonstrēt?

Interesants fakts atklājās par Kārkliņa un Helmaņa savstarpējām telefonsarunām. Izrādās, ka tajā periodā abi sazvanījušies gandrīz katru dienu, turklāt biežāk tieši Kārkliņš zvanījis Helmanim, nevis otrādi. Tātad – „cietušajam” bija lielāka vēlme kontaktēties ar savu „izspiedēju” nekā tam ar „cietušo”?

Vai bija Kārkliņu kompromitējoši materiāli?

Loģiski, ka jautājums par kompromitējošiem materiāliem, kas varētu celt neslavu un darīt negodu uzņēmējam un deputātam Kārkliņam, tika cilāts arī tiesas sēdēs. Vienīgais, ko varēja izdomāt G.Kārkliņš, bija sižets par zāli, kas vienā no viņa daudzajiem īpašumiem nebija laikus nopļauta. Es gan šaubos, vai ar šo videomateriālu Kārkliņu varētu īpaši sakompromitēt, jo tāds fakts tiešām bija, turklāt šis sižets jau pirms tam bija demonstrēts Ogres televīzijā.

Ja nemaldos, tieši šīs zāles dēļ toreiz amatu zaudēja visādā ziņā cienījamais Ogres novada pašvaldības policijas priekšnieks Māris Preimanis, un tas gan deputātam Kārkliņam godu nedara. Tiesā par to gan neviens pat neieminējās… Kad tiesnese Gunāram Kārkliņam tieši pajautāja, vai eksistē kādi viņu kompromitējoši materiāli, no kuriem varēja samontēt filmu, viņš atbildēja, ka nav gan. Tad no kā bija tā jābaidās?

Tiesājamie – pozitīvi, cietušais – …?

Interesanta šī lieta bija tādā ziņā, ka uz tiesas sēdēm tika aicināti daudzi netiešie liecinieki, kuri par iespējamo naudas izspiešanas faktu zināja tikai tik, cik izlasīja plašsaziņas līdzekļos, bet varēja raksturot apsūdzētos un arī cietušo.

Starp citu, atklājās daudz interesantu faktu. Ja par Helmani un par Robežnieku, kurš politikā ne ar vienu konkurēt negatavojās, krietni vairāk izskanēja labu faktu, tad ar cietušo Gunāru Kārkliņu tā nudien nebija. Visu, kas par viņu tur tika teikts, tagad grūti atcerēties, bet tas gan man palicis prātā, ka Kārkliņš bija specializējies konkurentus nomelnojošu kampaņu realizēšanā. Šim nolūkam viņam bija speciāls žurnālists no citurienes.

Kā klasiskāko piemēru var minēt kampaņu pret toreizējo Ogres novada domes deputātu Pēteri Dimantu. Safabricētais videomateriāls par Dimanta viesu māju tika demonstrēts vienā no Latvijas televīzijām, kā arī ievietots internetā. Tiesa, Dimants nav tas, kurš nerīkojas: viņa asās reakcijas dēļ žurnālists – nomelnojošās kampaņas veidotājs – zaudēja darbu televīzijā, turklāt arī Kārkliņš viņam par darbu neesot samaksājis solītos pāris tūkstošus.

Tas pats žurnālists, kurš šajā procesā ir liecinieka statusā, tiesas sēdē pastāstīja par Gunāra Kārkliņa ideju pirms vēlēšanām nakts laikā aplīmēt ogrēniešu automašīnas ar Egila Helmaņa priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, lai radītu nepatiku pret viņu. Žurnālists to noraidījis, bet tāda akcija pirms astoņiem gadiem tiešām notika, turklāt izmantojot tik spēcīgu līmi, ka policija pēc tam uzsāka kriminālprocesu par svešas mantas tīšu bojāšanu. Vainīgais gan netika notverts, un lieta jau izbeigta…

Noziegums vai nožēlojama provokācija?

Ogres televīzija bija ieinteresēta līguma noslēgšanā ar naudīgu klientu, vēlēšanas tuvojās, tāpēc par vienošanās datumu tika izvēlēts 2009.gada 13.maijs, bet vieta būtu bijusi TV birojs. Artūrs Robežnieks pat bija izdrukājis līguma paraugu, ar ko iepazīstināt topošo klientu. Nelaime tā, ka pēkšņi pēc Kārkliņa iniciatīvas tika mainīta tikšanās vieta, pārceļot to uz Ciemupi, uz kafejnīcu „Dakota”. Robežnieku šis jaunums pārsteidza ceļā, tāpēc viņš līgumu līdz nebija paņēmis. Viņš gan uz Ciemupi devās tikai tāpēc, lai vienotos par līguma detaļām, nevis iekasētu naudu. Kā tagad atklājās, mainīt tikšanās vietu Kārkliņam likuši policijas darbinieki, jo Ogres televīzijas ofisā viņi it kā nevarētu veikt operatīvās darbības.

Kārkliņš „Dakotā” ieradās, bruņojies ar sarunu ierakstīšanas iekārtu. Laikam jau tieši tāpēc viņš sarunas laikā vairāk pievērsās savai jau iemīļotajai tēmai par kompromitējošo filmu, nevis par reklāmu, kuras dēļ vispār notika šī tikšanās. Saņēmis kārtējo apstiprinājumu, ka filma netiks rādīta, Gunārs Kārkliņš pēkšņi piecēlies, nometis uz galda 6000 latu, bet pats izmeties no kafejnīcas. Viņa rīcības apstulbinātie Robežnieks un Helmanis vēl nepaspēja saprast, kas notiek, kad jau bija aizturēti…

Kāpēc tāds sods?

Tiesa Helmani un Robežnieku atzina par vainīgiem viņiem inkriminētajā noziegumā, bet sodīja nevis ar brīvības atņemšanu, bet ar naudas sodu simts valstī noteikto minimālo algu apmērā katru. Pieņemu, ka naudas sods tika piemērots, jo lietas iztiesāšanas termiņi tiešām neliekas saprātīgi. Tajā pašā laikā pārsteidz, ka arī prokurore, kura tiesas sēdes laikā pauda, ka par abu tiesājamo vainu ir pilnīgi pārliecināta, lūdza piemērot tikai brīvības atņemšanu vien uz pusotru gadu un turklāt nosacīti…

Kopumā šī lieta tiešām izskatās tāda, ka noteiktā situācijā jebkuru no mums var notiesāt arī bez vainas. Gan Helmanis, gan Robežnieks ir stingri nolēmuši viņiem nelabvēlīgo spriedumu pārsūdzēt nākamajā instancē. Jāpiebilst, ka tie vēl nebūt nebija visi jautājumi, uz kuriem šī tiesas procesa laikā loģiskas atbildes es tā arī nesagaidīju.

*Pēc lasītāju ierosinājuma pārpublicēts no Ogres Vēstis Visiem

Novērtē šo rakstu: