Civilizētā barbarisma lūkojums. Demogrāfijas ekonomiskie verdikti

Demogrāfiskā pāreja ar smīnu liek cilvēkiem atmest viņu tipisko banālo patmīlību par prāta visvarenību jaunu zināšanu ieguvē. Cilvēkiem beidzot ir jāsamierinās ar ārējo apstākļu lomu jaunu zināšanu ieguvē. Cilvēki par kaut ko sāk „pareizi teikt” verdiktu formā (lat.vere dictum), pateicoties ne tikai prāta radošajai iniciatīvai, bet arī ārējiem apstākļiem.

Cilvēku intelektuālo verdiktu kolekcija papildinās reizē ar dzīves materiāla papildināšanos. Jaunam dzīves materiālam operatīvi pa pēdām seko jaunas zināšanas. Jauns dzīves materiāls ir arī demogrāfiskā pāreja (1960-2050), konkretizējot jaunas zināšanas par cilvēces kopskaita objektīvo iejaukšanos Homo sapiens esamībā.

Ļoti svarīga ir jaunā atziņa par cilvēces demogrāfisko vienotību. Zinātnieki tagad pret planētas iedzīvotājiem izturas kā pret vienotu sistēmu. Šajā sistēmā valda pašorganizācija. Cilvēki paši regulē savu dzimstību.

Zinātne ilgu laiku neatzina tamlīdzīgu pieeju. Zinātne noliedza cilvēces vienotību. Atsevišķi zinātnieki atzina tikai planētas iedzīvotāju summu. Bet viņi neatzina šo summu kā dinamiskas globālās sistēmas rādītāju. Turpretī tagad ne tikai zinātne, bet arī zinātkārā sabiedrība ir lietas kursā par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita. Pie tam nevis no sava ciema, pilsētas un valsts iedzīvotāju skaita, bet gan no visas planētas iedzīvotāju skaita. Planētas iedzīvotāju kontingents funkcionē kā vienota sistēma un atsaucās uz katru sistēmas elementu – katru cilvēku.

Tāpat ļoti svarīga ir jaunā atziņa par dzimstības saistību ar dažādiem resursiem. Demogrāfiskā pāreja ir aplaimojusi ar paradoksālu secinājumu. Proti, dzimstība nekad nav bijusi atkarīga no pārtikas resursiem. Demogrāfisko tempu diktē cilvēces garīgās īpašības.

Tagad ir izprasts, ka planētas iedzīvotāju skaita izmaiņas nosaka nevis ārējie apstākļi (piem., Tomasa Maltusa akcentētie pārtikas resursi), bet gan garīgie demogrāfiskie apstākļi. Dzimstība ir atkarīga no cilvēku gribas un populācijas pašorganizācijas psiholoģiskās motivācijas.

Teiksim, mūsdienās „baltie” psiholoģiski apzinās savu neglābjamo nākotni. Tāpēc viņi atmet ar roku bērnu dzemdēšanai. Labi ir zināms, ka eiropeīdu zemēs neko nelīdz valsts (tātad – ārējās) sociālās programmas bērnu dzemdēšanai. Nekas būtiski nemainās. Rase turpina novecot un izmirt. Nevis resursi (enerģētiskie, ekoloģiskie, izejvielu, finansiālie) limitē cilvēces attīstību, bet gan cilvēces garīgā daba. Saprotams, arī latviešu dzimstību regulē latviešu garīgā daba. Tā organiski sasaucās ar cilvēces (rases) garīgās dabas noslieksmēm.

Cienījamā līmenī ir demogrāfiskā bumeranga izpratne. Par demogrāfisko bumerangu vēlos metaforiski apzīmēt tās parādības, kuras ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tādu parādību skaits jau tagad ir liels. Turpmāk tas palielināsies (plašāk skat. grāmatā „Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām”). Varam konstatēt parādību vienu daļu. Citas parādības atklāsies vēlāk. Teiksim, ap 2050.gadu.

Interesants, bet reizē neērts ir jautājums par iedzīvotāju cilvēcisko kvalitāti. Demogrāfiskās pārejas kontekstā nav viegli spriest par ģenētiskajām sekām. Nav viegli spriest par garīgo degradāciju. Vēl smagāk ir spriest par ģenētisko degradāciju, kā arī rasu, etnosu, atsevišķu cilvēku ģenētiskās dažādības pieaugumu. Ja demogrāfiskās pārejas laikā dominē cilvēku kvantitāte, tad pēc demogrāfiskās pārejas, kad iestāsies vispārēja stabilitāte, priekšplānā izvirzīsies cilvēku kvalitāte.

Noteikti kardināli izmainīsies sociuma vērtību sistēma. Būs jauna attieksme pret veselības aizsardzību, izglītību, zinātni, apkārtējo vidi, mākslu, darbu, ģimeni, sabiedrību, tautu, nāciju, valsti. Arī pret cilvēku un viņa eksistenciālo kompleksu – humānismu, apgaismību, audzināšanu, izglītošanu, ideoloģiju, reliģisko ticību, morāles kodeksu, cilvēktiesībām.

Vārdu sakot, sāksies cilvēces evolūcijas jauns etaps. Kultūras vietā var izveidoties postkultūra. Par to intelektuāļu mini subkultūrā ir negaidīta vienprātība. Postkultūras autori būs jauns superorganisms. Tas sastāvēs no jauna tipa hominīdiem – postcilvēkiem. Viņi miermīlīgi dzīvos paralēli ar cilvēkiem. Protams, ja nesāksies abu tipu konfrontācija. Postcilvēku straujā ģenēze tādā zemē kā Latvija liecina par konfrontācijas neiespējamību. Postcilvēku „pasionaritāte” jau tagad ir ievērojami lielāka nekā cilvēku pasionaritāte. Cilvēki nav spējīgi pretoties postcilvēkiem nevienā dzīves segmentā. Par kaut kādu konfrontāciju nevar būt runa. Nākotne pieder postcilvēkiem. Ne tikai Latvijā. Postcilvēki pārvaldīs plašas teritorijas.

Drūms ir jautājums par nabadzības palielināšanos. XXI gs. otrajā pusē uz planētas var izveidoties atsevišķa „Nabagu civilizācija”. Tajā var ietilpt kādi 8-10 miljardi cilvēku. „Nabagu civilizācijas” ienīstākais ienaidnieks būs cilvēku globālā elite. Tai būs izdevies nepieļaut postcilvēku kundzību un savās rokās saglabāt Zemes bagātības. „Nabagu civilizācijā” ietilps postcilvēku pārvaldītās teritorijas. Tās būs teritorijas bez mākslas, zinātnes, īstas izglītības, rūpnieciskās ražošanas. Jau tagad latviešiem nav jākomentē, ko tas nozīmē. Viņi jau dzīvo tādā teritorijā.

Demogrāfiskā pāreja stimulē neparastus jautājumus par ekonomiku. Tas ir loģiski, ja, pieņemsim, kāds latvietis vēlas dzirdēt atbildi uz aktuāliem jautājumiem. Domājams, aktuāli ir šādi jautājumi.

Vai Latvijas ekonomiskajā atpalicībā vainojama ir ļoti sliktā demogrāfiskā situācija? Vai Latvija ir „balto” valstu ekonomiskajā arjergardā niecīgās dzimstības dēļ? Vai Latvijā turpmāk ir iespējams ekonomiskais progress? Vai Latvija kūņosies „nabagu civilizācijā” jeb tā izķepurosies no ekonomiskā un cita veida pagrimuma? Vai iespējams palielināt ekonomisko labklājību bez dzimstības palielināšanas? Vai demogrāfija ir vainīga dziļajā plaisā starp bagātajiem latviešiem un nabadzīgajiem latviešiem?

Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, acīmredzot nepietiek tikai ar elementāri loģisko pamatojumu: (1) ja samazinās tautas apjoms, tad automātiski samazinās arī tautas ekonomikas apjoms; (2) ja tauta izmirst, tad saasinās eksistenciālā cīņa, kas izraisa bagāto un nabadzīgo polarizāciju. Lieti noderētu ekonomistu kompetentais viedoklis. Taču, gaidot atbildes no zinātniekiem, obligāti nākas ņemt vērā vairākus apbēdinoši impozantus momentus ekonomistu sētā.

Pirmkārt, ekonomikas analītikā vienmēr ir valdījusi kaut kāda fatāla vienpusība. Ekonomikas zinātne ilgu laiku neņēma vērā ekonomisko procesu kontekstu – cilvēku un tautu mentalitāti, sociālās un psiholoģiskās tendences. Ekonomikas zinātne uz ekonomiku nekad nav lūkojusies no kultūras viedokļa. Tikai 1999. gadā Harvardas universitātē notika ekonomistu simpozijs ar unikālu nosaukumu „Culture Matters: How Values Shape Human Progress”.

Ekonomikas zinātne ir veiksmīgi izvairījusies no starpdisciplinārās pieejas. Ekonomikas zinātne ir paklausīgi ievērojusi Ādama Smita postulātu: izkļūt no barbarisma un nonākt pārpilnībā var tad, ja nav karš, pārāk smagi nodokļi un eksistē mērena tiesību sistēma. Pārējais nokārtosies pats no sevis.

Savukārt ASV mūsdienu ekonomisti priekšroku dod citiem postulātiem. Viņi sludina, ka ekonomiskā augšupeja ir iespējama vienīgi demokrātiskā iekārtā. Tajā ievēro cilvēku tiesības, valsts iejaukšanās biznesā ir minimāla, realizē liberālu finansu politiku, pastāv tirdzniecības brīvība. Amerikāņu pārliecībā ekonomisko panākumu galvenais nosacījums ir ekonomiskā brīvība.

Amerikāņu ekonomistu pārliecību nav koriģējusi bijušo sociālisma zemju groteskā pieredze. Piemēram, Latvija „demokrātiskajā iekārtā” nonāca nesalīdzināmi sliktākā ekonomiskajā stāvoklī nekā „totalitārisma iekārtā”.  XX gs. nogalē Latvijā daudzi „politiķi” ne tikai naivi domāja, bet arī demagoģiski uzrunāja viegli ietekmējamo latviešu tautu. Viņuprāt pēc sociālisma sabrukuma kapitālismā viss nokārtosies pats no sevis, un latvieši dzīvos tikpat bagāti kā rietumeiropieši un amerikāņi.

Otrkārt, ekonomikas analītikā nekad nav izmantots demogrāfiskais aspekts. Rietumu ekonomistu spožākais profesionālais sasniegums demogrāfiskajā aspektā ir smieklīgā tēze „Ekonomiskā attīstība ir visefektīvākā kontracepcija”.

Tātad dzimstības samazināšanā ekonomiskā attīstība ir ievērojami noderīgāka nekā prezervatīvi, tabletes un citi pretapaugļošanās līdzekļi. Viss esot ļoti vienkārši. Ja ir augsta ekonomiskā labklājība, tad ir zema dzimstība. Lai samazinātu dzimstību, jākāpina ekonomiskā labklājība.

Saprotams, tēze nav izturējusi laika eksāmenu. Tēze neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Ja tēze būtu pareiza, tad latviešiem aizvadītajos 25 gados bērni dzimtu aumaļām. Ekonomiskās kroplības labvēlīgi atsauktos uz vietējo demogrāfiju.

Demogrāfijas ekonomisko verdiktu atzīšana ir tik tikko sākusies. Ekonomika tikai nupat ir sākusi par sevi kaut ko „pareizi teikt”, respektējot demogrāfisko situāciju.

Pagaidām tas notiek samērā dīvainā formā. Piemēram, ekonomisti bēdājās, ka planētas tirgus ir kļuvis par šauru. Uz planētas preču un pakalpojumu pircēju skaits neatbilst ražošanas jaudām. Tāpēc vairs nav iespējams gūt patīkamu peļņu. Planētas tirgus ir izsmēlis savas iespējas, un tas ir šodienas globālās ekonomiskās krīzes galvenais iemesls.

Ekonomikas speciālisti ekonomisko procesu analīzē parasti atklāti nelieto demogrāfijas jēdzienu, kaut gan patiesībā analītisko materiālu izkārto saskaņā ar demogrāfiskajām reālijām. Tā vien liekas, ka pastāv nesaprotamas bailes no demogrāfijas.

Starp citu, ne tikai ekonomisti izvairās no atklātas sarunas par demogrāfiju. Tas pats ir vērojams politikā, mediju darbībā. Ja kāds Rietumu politiķis TV pārraidē sāk norādīt uz demogrāfisko pāreju, tad citi pārraides dalībnieki un žurnālisti teikto tūlīt cenšas pārvērst jokā. Tāda aina nav retums. Ģeniālā Sergeja Kurginjana analītiski stratēģiskajā darbībā arī nav demogrāfiskais komponents.

Parīzē barona H. Dž. Rotšilda celtajā Château de la Muette mājo gudra un ļoti vajadzīga institūcija – “Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija” (OECD). To amerikāņi dibināja 1948.gadā. Pirmajā laikā tās galvenā funkcija bija uzraudzīt slavenā “Māršala plāna” miljonu izlietošu Eiropas pēckara sakopšanai. Miljonus iztērēja, taču organizāciju nelikvidēja. Organizāciju pārveidoja par pasaules bagātāko valstu slēgtu elitāro klubu. Nebūt katrs var kļūt šī kluba biedrs. Par savu godīgi sagrauto un “prihvatizēto” ekonomiku pašpārliecinātā LR jau 90.gadu vidū vēlējās iekļūt klubā. Saņēma laipni vēsu atteikumu. No PSRS bijušajām republikām pirmā klubā iekļuva Igaunija 2010.gadā. Ar LR 2013.gada maijā ir sāktas sarunas par uzņemšanu klubā.

Gudrā un ļoti vajadzīgā institūcija gatavo dažādus referātus, pārskatus, analītiskos ziņojumus. Pirms neilga laika sagatavoja ziņojumu “Policy Challenges for the Next 50 Years”. Ziņojuma autori ir apkopojuši planētas ekonomikas prognozi līdz gadsimta vidum.

Tas ir apsveicami. Gadsimta vidū noslēgsies demogrāfiskā pāreja. Ļoti vēlams zināt, kas cilvēci gaida demogrāfiskās pārejas turpmākajos gados un noslēgumā. Vēl vēlamāk zināt par demogrāfiskās pārejas ietekmi uz ekonomiku.

Diemžēl demogrāfiskais aspekts minētajā ziņojumā ir atstāts bez ievērības. Jēdziens “demogrāfija” nav sastopams “Keywords” uzskaitījumā. Atslēgas vārdi ir “vides apdraudētība”, “imigrācija”, “fiskālā konsolidācija”, “globālā ekonomika”, “klimata izmaiņas”, bet nav “demogrāfija”, “demogrāfiskā pāreja”, “demogrāfiskais determinims” un citi jēdzieni, bez kuriem runāt par mūsdienu cilvēci ir vienpusīgi.

Taču ziņojuma ekonomiskie aprēķini pilnā mērā saskan ar demogrāfiskās pārejas loģiku. Prognozēta ekonomiskās attīstības lejupslīde Rietumu valstīs un ekonomiskās attīstības augsta līmeņa saglabāšanās jaunattīstības valstīs. Piemēram, Rietumeiropā un ASV šajā desmitgadē ekonomika pieaugs vidēji par 1,19% gadā, bet 50.gados vairs tikai par 0,54% gadā. Savukārt jaunattīstības valstīs arī pakāpeniski samazināsies ekonomiskā attīstība. Tā noslīdēs zem 10% gadā.

Minētie aprēķini atbilst demogrāfiskās pārejas garam. Taču ziņojumā tas tieši netiek paskaidrots. Neapšaubāmi Rietumu iedzīvotāju skaits turpmākajos 50 gados samazināsies. Tāpēc nav gaidāma ekonomiskā augšupeja. Turpretī jaunattīstības valstīs dzimstība saglabāsies augstā līmenī, kaut gan pakāpeniski noplaks pēc kulminācijas gadsimtu mijā. Tāpēc jaunattīstības valstīs (Ķīnā, Indijā, Brazīlijā u.c.) arī ekonomiskā virzība vairs nebūs tik strauja kā līdz šim.

Ekonomisti (arī politologi u.c.) ir iemīļojuši jēdzienu “jaunattīstības valstis”. Speciālistu risinājumos jaunattīstība figurē savdabīgi. Tā vien liekas, ja jaunattīstība ir kaut kāds autonoms pats par sevi burbuļojošs fenomens. Tas it kā ir radies pats no sevis un kustās saskaņā ar paša fiksēto trajektoriju.

Patiesībā jaunattīstība ir demogrāfiskās sekas. Ekonomistu un citu speciālistu apdziedātā jaunattīstība faktiski sākās tikai tad, ja kādā valstī ir dzimstības relatīvi straujš kāpums un nepieciešamība nodrošināt eksistenci arvien kuplākajam iedzīvotāju skaitam. Reāli aiz visas izslavētās jaunattīstības stāv dzimstības iepriecinošie skaitļi un valsts galvas sāpes pavalstnieku apgādē. Redzot dzimstības pieaugumu, valsts vara ir spiesta plašāk izvērst ekonomiku. Sākās tas, ko gudri vīri nokrīstī par jaunattīstību, bet publika slavē kā valsts varas milzīgu panākumu. Nekādi valsts varas panākumi nebūtu, ja demogrāfija būtu saglabājusies agrākajā līmenī.

Arī Rietumu attīstītās valstis vēsturiski vēl nesen bija jaunattīstības valstis. Tas bija eiropeīdu demogrāfiskās pārejas laikmetā no XVIII gs.beigām līdz XX gs.sākumam. “Baltajiem” tolaik bija ļoti liela dzimstība. Lai visus pabarotu un apģērbtu, pirms apmēram 250 gadiem sākās grandiozs ekonomiskais progress. Tā inovatīvā bāze bija tas, ko dēvē par zinātniski tehnisko revolūciju (ZTR).

Diemžēl ekonomiskais progress un ZTR morāli samaitāja kādu daļu ražošanas līdzekļu īpašnieku. Vispirms samaitāja Rietumos un pēc tam arī “nerietumos”. Speciālajā literatūrā ir sastopama pārsteidzoša informācija. 1000.-1820.g. vispasaules nacionālais kopprodukts uz planētas vienu iedzīvotāju pieauga par 0,04% gadā. Pēc 1820.gada sākās anormāls pieaugums. Preces sāka ražot nevis, lai apgādātu cilvēkus, bet lai gūtu pašmērķīgu peļņu. Pie kā tas ir novedis Latvijā visuzskatāmāk ir redzams tirgos un tirgiem līdzīgos tirdzniecības centros, kuri ir „piestūķēti” ar preču kalniem.

Protams, nedrīkst vainot tikai alkātīgos biznesmeņus. Vislielākā atbildība par anormālo ražošanu ir jāuzņemās ļaužu masām. Ja nebūtu ļaužu masu bezprāts, tad biznesmeņi vieni paši neko nevarētu panākt patērēšanas izkropļošanā. Ļaušu masu fanātiskā atbrīvošanās no reliģiskā un ideoloģiskā aizlieguma nodoties izvirtīgām dzīves baudām (šo procesu var saukt par masu hēdonisko emancipāciju) uzkarsēja plebeju iracionālās patērēšanas un izklaides ambīcijas.

Cilvēka materiālajām vajadzībām noteikti ir bioenerģētiskā robeža. Turpretī garīgās vajadzības ir neierobežotas. Tas neattiecas uz tām garīgajām vajadzībām, kurām ir nepieciešama masīva materiālā infrastruktūra.

To visu Rietumu cilvēki ļoti labi saprata apmēram līdz XIX gadsimtam. Pašlaik to vairs nesaprot cilvēku lielākā daļa. “Zelta miljardā” to vairs nesaprot ne tikai plebeji, bet arī cēlā inteliģence. Nespēja atšķirt materiālās un garīgās vajadzības ir postcilvēku tipiska īpašība.

Šķebīgs ir ZTR liktenis. Pateicoties ZTR uz planētas ir šausmīgs bezdarbs. “Krāsaino” rasu demogrāfiskajā pārejā bezdarbs iezvana antropoloģisko katastrofu. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka bez ZTR neviens nespētu eksistenciāli apgādāt cilvēces miljardus.

Jau ir aizmirsta kādreiz skaļā ludītu kustība. Tā radās Anglijā un kulmināciju sasniedza 1811.-1816.gadā. Ludīti (luddites) postīja manufaktūrās uzstādītās jaunās mašīnas. To dēļ no darba atlaida daudzus strādniekus. Anglijas proletariātam tas nepatika. Kustības nosaukums atvasināts no toreiz visagresīvākā ZTR ienaidnieka tautā iesauktā “karaļa Luda”.

Mūsdienu ludīti ir t.s. jaunās normālās (“new normal”) attīstības fani. Rietumos ir uzradušies jocīgi tipi. Viņi aicina no ekonomikas anormālās attīstības atgriezties normālā attīstībā. Lēna attīstība esot visoptimālākā attīstība – norma cilvēku esamībai.

Saprotams, „baltajiem” tagad ir viegli prātuļot par „new normal” attīstību un smeldzoši ilgoties pēc tradicionālās sabiedrības, kurā nebija pārprodukcija. „Baltajiem” tagad bērni dzimst tādā pašā apjomā un tempā kā tradicionālajā sabiedrībā. T.s. jaunā normālā attīstība neder citām rasēm. Tām lielā dzimstība liek izvēlēties anormālo attīstību. Ar ko tas noslēgsies, nav zināms. Iespējams, noslēgsies tāpat kā „baltajiem” – ar jocīgu tipu aicinājumu atgriezties normālā attīstībā.

Īstenībā Rietumos normālo attīstību vienmēr atcerējās sabiedrības zināms slānis. Šis slānis vienmēr respektēja normālas attīstības kārtību. 2010.gada beigās barons Bendžamins Rotšilds teica, ka viņu dinastija necieta pasaules krīzē 2008.-2010.gadā. Necieta tāpēc, ka „neieguldīja naudu ārprātīgos darījumos”. Vēl barons paskaidroja, ka Rotšildu dinastijas „klienti zina, ka mēs nespekulēsim ar viņu naudu”.

Novērtē šo rakstu: