Cilvēki un suņi jeb Es tikai daru savu darbu

Es pats, atklāti sakot, uzskatu, ka visi cilvēki tomēr ir cilvēki. Ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Ja labo īpašību ir vairāk vai arī ja tās ir godājamākas, mēs sakām – tas ir labs cilvēks. Ja sliktās ņem virsroku vai arī tās ir nejaukākas, mēs sakām – slikts cilvēks. Bet pēdējā laikā, vērojot un diemžēl arī saskaroties ar šodienas Latvijas (un arī pasaules, protams) realitāti, es esmu sācis šaubīties. Šaubīties par to, vai visi cilvēki tiešām ir cilvēki. Un lūk, kādēļ.

Samazinoties Latvijas iedzīvotāju, īpaši – saucamo “ekonomiski aktīvo” cilvēku jeb, vergturu valodā runājot - “darbaspēka” skaitam, kā arī izsīkstot zagšanas, privatizācijas un cita veida slēptās un ne visai slēptās laupīšanas un krāpšanas iespējām, Latvijā valdošā politmafija ķeras pie visām iespējām saglabāt un palielināt savus ienākumus. Tiem, kā zināms, visi līdzekļi labi. Aug iekasēto sodu, akcīzes, NĪN un citu viegli administrējamu nodokļu apjoms. Un šķiet, ka Latvijas iedzīvotāji pie tā ir pieraduši un ar politiķu nekaunību un negausību nevienu pilsoni pārsteigt vairs nevar. Arī mani ne.

Bet ir kaut kas, kam es tomēr nebiju gatavs. Un tas ir – cik daudz cilvēku ir gatavi pakalpot un sadarboties ar viszemākās morāles cilvēkiem.

Šie “mežonīgā kapitālisma” laiki Latvijā, neskaitot daudzas citas savdabības, ir raksturīgi ar to, ka “izvelk” gaismā cilvēku visatbaidošākās un pretīgākās īpašības. Filosofiski raugoties, varbūt tas arī nav tik slikti – nonākt apstākļos, kuri parāda, kas cilvēkā snaudis, bet nu “iznāk ārā”. Bet, raugoties praktiski un saskaroties ar to ikdienā, pārņem riebums un nu nemaz vairs negribas šeit dzīvot. Es runāju par to, ka daudzi cilvēki ir kļuvuši par suņiem.

Iespējams, ka daudzi suņumīļi man pārmetīs, ka es kaut kādu bezmorāles un bezrakstura politiķi vai viņa līdzzinātāju esmu salīdzinājis ar sunīti. Un pārmetums būs vietā - tiešām lielākajai daļai Latvijas suņu ir cēlāks, godīgāks un uzticamāks raksturs, nekā lielākajai daļai Latvijas valstsvīru. Sunītim var pat iemācīt nezagt no galda kārdinoši smaržojošu desas luņķi. Iemācīt Latvijas politiķus atturēties no zagšanas vai vismaz savas Jūdas algas paaugstināšanas uz Latvijas posta ainas fona, šķiet, nav iespējams. Un arī par pederastiju starp suņiem nav dzirdēts... Arī kanibālisms suņiem ir svešs atšķirībā no daudziem latviešiem, kuri labprāt “noēd” citus latviešus. Bet ne par to ir šis stāsts.

Stāsts ir par kādu īpašību, kura ir noderīga un dara godu sunim, bet piemītoša cilvēkam, to ārkārtīgi apkauno. Un tā ir – akla pavēļu pildīšana. Pildīšana par spīti sirdsapziņai, godam, cilvēcīgumam un taisnīgumam. Kalpošana jebkuram saimniekam, kurš to baro. Savtīga politisko un pat reliģisko uzskatu maiņa, pielāgojoties “valdošajam vējam”. Vienā vārdā – konjuNktūrisms.

Par tiem, kuri jau pārdesmit gadus sekmīgi vada Latviju uz nebūtību, es nemaz nerunāju. Tie sen jau aprijuši savu sirdsapziņu un godu. Paskat, kā spīd viņu treknie, nekaunīgie ģīmji, cik glumas un lokanas ir viņu mēles, valsts televīzijā muldot par visu un nepasakot neko. Tikpat tekoši daudzi no viņiem nemaz ne tik senā pagātnē no tribīnēm teica runas komunistiskās partijas sanāksmēs, komitejās un kongresos. Šī “šlaka”, šķiet, cilvēku sabiedrībai ir zudusi. Viņiem nav morāles. Viņi uzpeldēs augšā pie jebkura režīma. Un es nedomāju, ka uzpeldēs tādēļ, ka tauki peld. Arī s..i peld...

Šādi cilvēki ir un ir bijuši visos laikos un visās zemēs. Un dažreiz viņi kļūst ārkārtīgi bīstami. Piemēram, vēsturē zināms Kambodžas fenomens, kad pie varas nāca sarkanie khmeri. Viņi šokēja visu pasauli ar savām zvērībām un nežēlību pret savas valsts pilsoņiem. Daudzās skolās ierīkoja improvizētus cietumus – spīdzinātavas. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka daudzi iepriekš sabiedrībā cienījami cilvēki – pedagogi, ārsti un citi visai humānu profesiju pārstāvji, pēkšņi mainoties režīmam un apstākļiem, pārvērtās par bendēm, transformējās, kļuva par režīma pakalpiņiem un labprātīgi iesaistījās cilvēku mocīšanā, pazemošanā un nogalināšanā. Beidzoties sarkano khmeru valdīšanas laikam, viņi atgriezās normālā dzīvē, tā teikt – “transformējās atpakaļ” un atkal kļuva par cienījamiem pilsoņiem. Protams, tikai tur, kur par viņu “varoņdarbiem” cilvēki nezināja.

Bieži vien iztapība valdošajam režīmam ir vieglākais ceļš, kā “peldēt pa virsu”. Tiesa, tas prasa zināmu prostituēšanās potenciālu, bet vienlaikus nodrošina arī varu un visu, kas ar to saistās – naudu, sociālo stāvokli utt.. Starp citu, es nedomāju, ka pederastu invāzija Latvijas un arī citu valstu politiskajās aprindās ir nejauša parādība. Es drīzāk sliecos domāt, ka tā simbolizē, iemieso politisko aprindu cilvēku bezprincipialitāti, gļēvumu, pērkamību un amoralitāti. Garīgais maucīgums materializējies un kļuvis visiem redzams. Interesanti, ka daži ministri degradējušies jau tik tālu, ka ar to (degradāciju) lepojas. Bet, padomājiet – AR KO lepojas? Varat iztēloties dabā?!...

Ja var ticēt vēsturei, tad valdošo aprindu degradācija bieži ir apsteigusi tautas sabojāšanos, un tas, ka zivs pūst no galvas, ir loģiski. Ja tā, tad par to nevajadzētu sevišķi uztraukties.

Mani uztrauc kas cits. Un tas ir – milzīgais cilvēku skaits, kuri ir gatavi pildīt dienesta suņu funkciju, proti, riet, kad saimnieks liek, un kost, kad saimnieks pavēl. Kā minēju iepriekš, sunim tas piestāv. Bet... reizē arī norāda uz to, ka suns ir tikai dzīvnieks. Šo dzīvnieku var iedresēt palīdzēt ķert noziedzniekus un vajadzības gadījumā tiem kost, bet var arī iedresēt būt par krietnu palīgu koncentrācijas nometnes uzraugam un likt saplosīt pilnīgi nevainīgu cilvēku. Suns kalpo tam, kas viņu baro. Neatkarīgi no tā, vai saimnieks ir labs vai ļauns. Tāda ir suņa daba.

Un nu esam nonākuši pie tā, kas mani pamudināja “ķerties pie spalvas”. Aizvien biežāk es saskaros ar cilvēkiem, kuriem ir suņa daba. Pakalpiņu daba.

Vieni no spilgtākajiem šīs cilvēku–suņu kategorijas pārstāvjim ir tiesu izpildītāji. Atzīstot to, ka jābūt kādiem mehānismiem, lai realizētu tiesas spriedumus, es pilnīgi neatzīstu, ka, piedzenot kādam pienākošos līdzekļus, piedzinējs iedzīvojas jeb pat kļūst par miljonāru. Cilvēkam–sunim neinteresē tādas vispārcilvēciskas vērtības kā taisnīgums, godīgums, līdzjūtība, empātija. Iespējams, viņš nemaz nezina, ka tādas eksistē. Jo viņa šaurā pasaulīte ir – NAUDA. Un – jo vairāk, jo labāk. Diemžēl (tā gan ir cita tēma) visi plašsaziņas līdzekļi 24 stundas 7 dienas nedēļā kultivē mītu, ka nauda ir svarīgākā lieta dzīvē. Bet mediji klusē par to, ka, lai rastos viens miljonārs, daudziem ir jākļūst nabagiem. Klusē par to, ka starp bagātajiem vairums ir parazīti. Piemēram, tāds tiesu izpildītājs–miljonārs neko sabiedrībai nav devis. Viņš nav strādājis. Viss, ko viņš ir izdarījis, – kādam atņēmis. Un viss. Bet – viņš to darījis leģitīmi, t.i. – pildot kāda rīkojumu. Par to viņš tiek dāsni atalgots.

Cilvēki–suņi ir neatņemama cilvēku paverdzināšanas sistēmas sastāvdaļa. Jo: NETAISNĪBAS SPĒKS IR CILVĒKI, KURI PILDA JEBKURU RĪKOJUMU “NO AUGŠAS” PRETĒJI SIRDSAPZIŅAI, VESELAJAM SAPRĀTAM UN CILVĒCĪBAI. TIKAI PATEICOTIES ŠĀDIEM CILVĒKIEM, ŠAURAI NOZIEDZĪGU PERSONU GRUPAI VAI PAT ATSEVIŠĶAI PERSONAI KĻŪST IESPĒJAMS REALIZĒT SAVUS NODOMUS.

Bez šādiem cilvēkiem–izpildītājiem tirāni, maniaki un citi sociopāti būtu bezspēcīgi. Vispār jebkura ļauna vara būtu bezspēcīga, jo murgainās, ļaunās idejas nebūtu, kas iemieso. Ir vajadzīgi izpildītāji. Daudz izpildītāju.

Ļoti pamācošs ir hitleriskās Vācijas piemērs. Paši vācieši to piemin nelabprāt, bet visiem zināms, ka bija laiks, kad, aizbildinoties ar pavēli “no augšas”, masveidā tika darītas cūcības. Milzīgos mērogos.

Bāc! – un tu iešauj kādam pakausī lodi. Viņš nokrīt, noraustās un nomirst.

– Nākamais! Bāc! Nākamais! Bāc!

Bet vēlāk tu saki: “Es jau neko! Es tikai pildīju pavēli!...

Ak, kā man tas atgādina mūsdienās tik bieži dzirdēto:

– Es tikai daru savu darbu! Nekā personīga! Jeb: “Tāds ir likums!”

Un tas, ka tā saucamo “likumu” pagājušonakt izdomājuši morāli deģenerāti savās interesēs, tevi pilnīgi neinteresē. Jo... viņi maksā tev algu. Un neviens suns nekož rokā, kura viņu baro. Pat, ja tā ir nelieša vai slepkavas roka. Sunim tas neinteresē. Tas, kurš viņu baro, ir viņa SAIMNIEKS...

Šāda pozīcija cilvēkam godu nedara. Bet tādā diemžēl atrodas liela daļa Latvijas ierēdņu, policistu, tiesnešu, skolotāju, žurnālistu un citu cilvēku. Par samaksu viņi ir gatavi uz visu...

– Bāc! Un tu... Nē, nē, tu nešauj. Nav vajadzības. Tu realizē kārtējo reformu, optimizāciju, nodokļu piedziņu, OCTA cenu celšanu utt., utt., kuru dēļ simti un simti cilvēku Latvijai zudīs. Uz visiem laikiem. Citi pakārsies. Citi nodzersies. Citi aizbrauks. Citi nepiedzims... Tevis dēļ...

Bet varbūt tu neesi ierēdnis, bet gan policists, un tev ir steks.

– Bāc! Un tu iezvel kādam mītiņa “Pret korupciju!” aktīvistam.

Bet varbūt tu esi karavīrs? Tikai... vai tu dari to, kas karavīram pieklājas? Vai tu sargā Tēvzemi no iebrucējiem?

– Fas! Un tu jau šauj cilvēkus Afganistānā vai Irākā. Šauj cilvēkus, kurus tu nekad neesi iepriekš sastapis, kuri nekad neko sliktu tev nav nodarījuši...

Fas!... Un tu jau pildi jebkuru rīkojumu. Jebkuru. Jo saimnieks tev maksā...

Bet vēlāk tu saki:

– Ak, ko es tādu izdarīju?! Es tikai darīju savu darbu/pildīju rīkojumu/pieturējos pie MK noteikumiem/pildīju pilsoņa pienākumu/atstrādāju savu algu... Vau, vau, vau!

Būtu pavisam bēdīgi, ja es nezinātu, ka Latvijā tomēr vēl ir krietni un godīgi cilvēki. Cilvēki, kuri domā, seko līdzi tam, kas notiek apkārt un ar atbildību attiecas pret to, ko dara paši. Kuros vēl ir saglabājies atavisms, kuru sauc par sirdsapziņu. Jā, varbūt viņu nav daudz. Jā, varbūt viņus spundē cietumos, izsmej vai izmet no darba. Dažreiz viņi aiziet paši. Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri ir atstājuši visai siltas vietiņas tādēļ, ka nav spējuši pildīt netaisnīgus rīkojumus. Krietni cilvēki ir! Un tas, neskatoties uz dziļo morāles krīzi, uztur cerību, ka viss vēl nav zaudēts.

Bet pašlaik... Kā ironija nāk prātā populāra frāze: “Cilvēks – tas skan lepni!”

Vai tiešām?...

Novērtē šo rakstu: