Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

“Lampa” nesniedz gaismu. “Lampa” faktiski sniedz tikai šaušalīgu tumsu – degradējošu un deģenerējošu, debilizējošu un demoralizējošu tumsu. “Lampa” amputē cilvēciskumu. “Lampa” jauniešus ietekmē tā, ka zūd pozitīvās tikumiskās īpašības un zūd intelekta autoritāte. “Lampa” aktivizē postcilvēka instinktu. Tas nozīmē, ka tiek aktivizēta velme būt “modernam”, “laikmetīgam”, kas mūsdienās reāli ir bezdomīga piesliešanās postmodernismam, homoseksuālismam, genderismam, dažāda veida plurālismam, šarlatānismam pasaules izpratnē un zināšanās par cilvēku, sabiedrību, ģimeni, materiālo pasauli.

Jaunās paaudzes kropļošana notiek visaugstākajā valstiskajā līmenī. “Lampu” apmeklēja Kariņš un Levits. Tātad apmeklēja indivīdi, kuri nekādi neasociējas ar gaismu. Viens ir slavens ar absurdajiem “583 darāmajiem darbiem”. Otrs ir slavens kā “pravietis”, “nācijas tēvs”, Satversmes pieķēzītājs (“preambulas tēvs”). Abi strikti apliecina postcilvēka identitāti. Latvijā tagad visaugstākā vara ir izteiktam postcilvēkam ar viņa "583 darāmajiem darbiem" un ļoti aprobežotam un ļoti nekaunīgam ebrejam.

Vai varēja būt savādāk? Nevarēja! "Baltajā" rasē vispamatīgāk ir debilizējusies inteliģence un īpaši politiskā inteliģence – politiskās varas kadri.

Debilizējusies ir arī profesūra, kura ir galvenā postmodernisma, neoliberālisma, homoseksuālisma, genderisma utt. teorētiskā propagandētāja. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par vietējo akadēmisko šarlatānu vāvuļošanu “Lampas” izdarībās.

“Lampā” vāvuļoja Klāvs Sedlenieks. Šis Rīgas Stradiņa universitātes kadrs ir viens no Latvijas lielākajiem šarlatāniem. Viņš “estētisko” perversiju citadelē “Satori” rakstīja: "Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. Kopš 18. un 19. gadsimta, kad ideja par nacionālu valsti, nāciju, tautu, tautas garu un tautas kultūru tika izveidota un noslīpēta, ir mainījusies gan pasaule, gan arī redzējums uz visām minētajām parādībām.[..]

18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki.

Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930. gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei." Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šarlatāns izplatīja savu šarlatānismu "Lampā" un ģimenes institūtu pakļāva šarlatāniskai destrukcijai: "Mēs vairs nevaram operēt ar vienu rāmi, kas tieši ir ģimene. Jo tās prakses ir ļoti dažādās. Piemēram, viena vecāka ģimene ir jau kaut kas pavisam ļoti tradicionāls.”

Protams, Cēsīs jaunatni skoloja tikai šarlatāni. Arī Artis Svece – vēl viens RSU kadrs. Šis kungs ir šausmīgs murgotājs. Esmu viņa murgojumu piedzīvojis, diemžēl savlaicīgi nezinot dotā "filosofa" spējas. Vienā manis organizētā konferencē Lielupē Zinību namā nācās viņa uzstāšanos pārtraukt, jo murgojumu nevarēja tulki pārtulkot ne angļu valodā, ne krievu valodā. Savā ziņā tas ir unikāls gadījums. Citus piemērus nezinu.

Cēsīs “filosofs” Artis Svece izdalīja šādu kolosālu aplamību: “Viltus ziņas ir iespējamas tādēļ, ka sabiedrība netic ne valsts pārvaldei, ne ekspertiem.” Citētie vārdi par viltus ziņu izcelsmi ir pilnīga aplamība. Sabiedrības neticība ir sekas, bet nevis cēlonis viltus ziņu iespējamībai. Bet viss ir pareizi: šarlatānisma neiztrūkstošas pazīmes ir loģikas deficīts un nespēja atšķirt sekas no cēloņa.

Cēsīs nebija kauns jaunatnei atrādīties Indriķim Muižniekam pēc morāli apkaunojošās atkārtotās iesēšanās LU rektora krēslā. Viņš pārgudri izteicās par “bioloģiski ģenētisko kodēšanu” kā nākotnes perspektīvu.

Būtu jau labi, ja ar kodēšanu pie mums varētu izskaust pseidointelektuālismu, šarlatānismu, glamūrīgu vāvuļošanu un, kodējot pašu Muižnieku un viņam līdzīgos, mazināt amoralitāti. Taču pagrimuma līmenis jau ir sasniedzis tādu bezcerīguma pakāpi, ka ne visai gribas ticēt kodēšanas panākumiem. Postcilvēku ēra jau ir uzņēmusi lielu ātrumu. Ja latviešiem būtu elite, īsta inteliģence, īsti profesori, īsta valdība, tad tādas "Lampas", tādi "Delfi" un tādi šarlatāni nevarētu putrot jauniešu smadzenes, graujot cilvēciskās vērtības un normāliem cilvēkiem dzīvi Latvijā padarot nepanesamu un apkaunojošu. Taču latviešiem ir lemts veģetēt bez elites, īstas inteliģences, īstiem profesoriem, īstas valdības.

Šodienas latviešu kultūru arvien apjomīgāk bīda kadri ar oligofrēnijas diagnozi. Par laimi arvien biežāk skan objektīvs vērtējums šodienas dzīvei – “absurds”. Tāds vērtējums Rīgas medijos vairākkārt izskanēja arī 28.-29. jūnijā. Latvieši jau otro reizi ir nonākuši līdz “absurdam”. 34. gada 15.maijā bija radikāla vēršanās pret pirmo “absurdu”. Vai vēsture atkārtosies un sagaidāma tāda paša formāta vēršanās pret otro “absurdu”? Nav ticams! Toreiz nebija latviešiem masveidā ļoti tīkamās zagšanas iespējas; toreiz LR bija suverēna valsts, bet nevis konfederācijas dalībvalsts. Tagad latviešu miljonam “absurds” silda sirdis, un latviešiem valsts suverenitāte nav vajadzīga. Toreiz latviešu miljonu vadīja inteliģence, kuru nebija kauns dēvēt par eliti. Tagad latviešu miljonu stumj uz elli Levita fani un “583 darāmo darbu” bezsmadzeņu postcilvēki. Vēsture nevar atkārtoties!

Novērtē šo rakstu: