Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā dažu pēdējo dienu notikumus saistībā ar tūristu vīzu (ne)izsniegšanu Krievijas pilsoņiem un “labo” krievu opozīcijas mediju, piemēram, telekanāla “Doždj”, kurš ir radis patvērumu Latvijā, izvērsto informācijas kampaņu par to, ka visus krievus nevar mērīt ar vienu mērauklu, jo pie visa, proti, pie kara Ukrainā ir vainīgs tikai un vienīgi Putins, ne tauta, vēlos padalīties ar Bučas iedzīvotāja Jurija Romaņenko komentāru par “labajiem krieviem”.
Kad mēs dzīvojām Bučā, tad vasarā katru rītu līdz ar dzestro gaisa plūsmu mūs sasniedza gaiļu skaļās rīta dziesmas un suņu rejas, bet vakaros mēs iemigām, klausoties sienāžu čīgāšanā. Katru dienu mēs devāmies pastaigās pa parku, tās kļuva par mūsu ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Vismaz stundu, vai pat divas man bija ekskluzīva iespēja pabūt vienatnē pašam ar savām domām un dabu. Mēs tur viens otru labi pazinām, bijām ļoti tuvi, kas nebūtu iespējams lielpilsētā, kaut arī dzīvojām Kijevas piepilsētā.
Tieši tas, ka atradāmies viens no otra izstieptas rokas attālumā, tas, ka rīta skrējiena laikā varēji izbaudīt tasīti kafijas kopā ar pilsētas mēru, justies jebkurā kafejnīcā kā mājās, vāļāties kafejnīcas dīvāniņos vai zālītē pie F1, malkot svaigi spiestu augļu sulu zem koku lapotnēm parkā, atstāt savu meitiņu Aelitu pie kaimiņos dzīvojošās tantiņas vai, ne par ko neuztraucoties, palaist savu bērnu uz skolu ar taksi, jo taksometra vadītājs bija bijis pie mums jau desmitiem reižu, padarīja dzīvi Bučā ļoti siltu.
Un tas viss tika iznīcināts vienā mirklī, “pateicoties” nesaprātīgai tautai, kas ir kā traka uz visādiem stulbiem primitīviem lozungiem, piemēram, “varam atkārtot”, “jūs (ukraiņi) neeksistējat”, “pie visa ir vainīgi Rietumi”. Šie mežoņi atpērās pie mums, paši nezinot, kāda velna pēc. Viņi d@rsa mūsu kāpņutelpā un savas p@kaļas noslaucīja ar bērnu mantām, kuras tie atrada mūsu dzīvokļos. Viņi šāva nost nelaimīgos Bučas iedzīvotājus, kuri vēl nekādi nespēja aptvert notiekošo un vienkārši turpināja doties savās ikdienas gaitās pa sev ierastajām ielām, lai sagādātu zāles un pārtiku sev un saviem tuviniekiem.
Un tagad, braukājot pa Bučas ielām, tu katru reizi aizdomājies, “Lūk, Vokzaļnās un Jablunskas ielu krustojums, šeit uz stūra gulēja velosipēdista līķis tumši zilā virsjakā pie sarautu vadu mudžekļa, bet tur tālāk, pie nākamā krustojuma stāvēja divas sašautas automašīnas. Bet šeit Juļa un Ivanka ar palagu vilka mirstošo Sašu uz slimnīcu. Un, lūk, arī baznīca pie kuras mēs dzīvojām, tā tagad ir kļuvusi par kapsētu.”
Un tagad, dzirdot “Eiropas pareizo krievu” vaimanas, par to, ka “Putins ir varas uzurpators, bet [Krievijas] tauta nav vainīga”, es gribu pateikt, ka mēs (ukraiņi) ļoti labi saprotam, ka jūs (krievi) visi esat kolektīvi atbildīgi/vainīgi. Kad jūs savācaties kopā, jūs uzvedaties kā destruktīvs dzīvnieku bars, iznīcinot visu savā ceļā. Katrs atsevišķi jūs esat tik ļoti jauki un mīļi cilvēki, bet visi kopā jūs esat neprātīga orda. Ja vien jums atļauj savākties kopā gluži kā dzīvsudrabam, jūs sākat indēt visu sev apkārt esošo.
Tāpēc ir arī pienācis šis brīdis, kad pasaules civilizācijai ir apnicis krāmēties ar s@diem, ko rada Krievija. Tāpēc no jums visi sāk norobežoties. Bet, protams, jūs kā tarakāni turpināsiet līst iekšā visās spraugās, vaimanājot un draudot, ka “mēs apiesim šeit un izlīdīsim cauri šeit, un vispār pamēģiniet mums kaut ko pierādīt”. Protams, ka šie ierobežojumi ir tikai pagaidu pasākums.
Mūsdienu Krievija būtībā ir tā glupā blondā krievu meitene ar bizītēm, kas skraidīja pa Vīnes ielām un nerroja ukrainietes ar savām vaimanām par Hersonu, lai pēc tam vakarā ar sapampušu seju sūdzētos visai pasaulei, ka viņu kāds ir nobloķējis booking.com.
Liedzot krieviem pieeju civilizācijai, pasaule, vēršoties pret glupām asinskārām krievu jaunkundzēm un visiem pārējiem “pareizajiem krieviem”, vēlas nodot svarīgu vēsti Krievijai: “Jūs mums esat jau piegriezušies, tieciet galā ar saviem uzurpatoriem un problēmām kā gribat. Mums jūsu nav žēl.”
Avoti:
https://www.youtube.com/watch?v=PhJpn0p511I&t=309s
https://opinions.glavred.info/horoshie-russkie-my-ustali-razbiratsya-v-sortah-govna-10399856.html
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
