Brīvības kategorija latviskajā identitātē

Brīvība ir fundamentāla filosofiskā kategorija jebkurā cilvēku dzīves sfērā. Tomēr necentos uzsvērt kādu brīvības aspektu. Necentos nodalīt atsevišķi politisko brīvību, ekonomisko brīvību, māksliniecisko brīvību, ideoloģisko brīvību, akadēmisko brīvību, reliģisko brīvību, vārda brīvību, sirdsapziņas brīvību, uzskatu brīvību.

Interesēja vienīgi brīvības fundamentālisms. Tā drīkst dēvēt maksimāli sakāpinātu brīvības izpratni. Brīvības fundamentālisms liecina, ka cilvēkiem nav nekā svarīgāka, nozīmīgāka, dārgāka, svētāka par brīvību. Maksimāli sakāpinātā brīvības izpratne kulmināciju sasniedz brīvības fundamentālismā. Tādējādi redzespunkts faktiski bija šāds: „Vai zinātne latviskajā identitātē ir konstatējusi brīvības fundamentālismu?”

Jau „perestroikas” gados sākās intensīva latviskuma noskaidrošana. Tēma „Latviskā identitāte” neizzuda pēc LR atjaunošanas. Šo tēmu joprojām savtīgi izmanīgi bīda, piemēram, tāda līmeņa zinātniece un tāda līmeņa politiķe kā J.Kursīte-Pakule.

Pēcpadomju gados vietējie zinātnes kadri sabiedrību nepārtraukti ir iepriecinājuši ar kādu jaunu pētījumu par latvisko identitāti. Tēmu finansiāli dāsni vienmēr ir atbalstījusi valdošā kliķe. Tas jau no 90.gadu sākuma bija ideoloģiski izdevīgi, jo kaislības ap latvisko identitāti novērsa sabiedrības uzmanību no „prihvatizācijas” un krimināli oligarhiskās iekārtas ar noziegumu brīvību kā galveno instrumentu LR varenajā celtniecības darbā. Droši var teikt, ka 90.gados latviešu filistri bija vairāk nodarbināti ar latvisko identitāti nekā ar sociālistiskā kopīpašuma elementāri godīgu apsaimniekošanu.

Latviskās identitātes noskaidrošana vienmēr ir bijusi ideoloģiski izdevīga ne tikai valdošajai kliķei, bet arī t.s. humanitārajai inteliģencei – zinātnes kadriem ZA institūtos un augstskolās. Enerģiski pievēršoties latviskās identitātes noskaidrošanai, humanitārā inteliģence guva lielisku iespēju graciozi demonstrēt patriotiski gailējošo kalpošanu tautai. Katram latvietim bija jāatzīst, ka humanitārā inteliģence ir dedzīgi atsaukusies uz tautas galveno rūpi – latviskumu.

Reizē ar valstiskuma ārējā formāta maiņu, saprotams, automātiski nemainījās latviešu humanitārās inteliģences profesionālā un pilsoniskā kvalitāte. Nemainījās arī misijas apziņa. Humanitārā inteliģence pēcpadomju laikā tāpat kā padomju laikā turpināja apzinīgi kalpot pastāvošajai politiskajai varai. Tā vietā, lai kategoriski vērstos pret LKP/VDK varas reālo saglabāšanos LR un tikpat kategoriski vērstos pret nacionāli noziedzīgo „prihvatizāciju”, humanitārā inteliģence sāka aizgrābti čubināties ap nebūt akūtāko valstisko, sociālo, politisko, ideoloģisko, nacionālo, zinātnisko problēmu pēc PSRS sabrukuma. Tika izveidota provinciāli globāla un akadēmiski pašlepna valsts superprogramma „Letonika”. Tajā kopā ar citām karstām tēmām iekļāva arī latviskās identitātes karsto tēmu.

Pēc apmēram 30 gadus smagā un samērā labi atalgotā garīgā darba tautai pašlaik ir pieejami grandiozi rezultāti. Tie būtu nozīmīgi un noderīgi, ja latviskās identitātes analītiķiem* būtu izdevies neapjukt un teorētiski adekvāti orientēties dažādu identitāšu un smalku izteikumu zinātniskajā placdarmā. Lai neapjuktu un orientētos tādās identitātēs kā tautas identitāte, etniskā identitāte, nacionālā identitāte, sociālā identitāte, latviskā identitāte, pilsoniskā identitāte kopsakarā ar tādiem smalkiem izteikumiem kā etniskā mentalitāte, tautas mentalitāte, latviskā mentalitāte, nacionālā mentalitāte, latviskā pašapziņa, tautas pašapziņa, nacionālā pašapziņa, nepieciešama ir galva ar labām smadzenēm, kuras pie tam ir uzlādētas ar vispusīgām un pamatīgām zināšanām. Tas pats ir nepieciešams, lai pareizi lietotu jēdzienus „tauta”, „nācija”, „kultūra”, „identitāte”, „etnoss”, „mentalitāte”. Identitāšu un jēdzienu neprecīzais lietojums ir pārvērties šarlatāniskā haosā un turklāt ne reti arhaiski pagāniskā iesaiņojumā.

Taču pats muļķīgākais ir, lūk, kas. Nav saprasts un tāpēc nav ņemts vērā, ka latviskās identitātes noskaidrošanai ir jābūt noteiktas specifikas noskaidrošanai – unikālu elementu noskaidrošanai. Respektīvi, jānoskaidro, ar ko latviskā identitāte specifiski atšķiras no citu tautu identitātes. Ja netiek noskaidrota specifika, tad visa šī skaistā latviskās identitātes noskaidrošana ir tukša, bezjēdzīga, pseidozinātniska, pseidointelektuāla ākstība. Tās vienīgā vērtība ir Lielajai Bandai izdevīgā sabiedriskās domas dezorientācija.

Humanitārajai inteliģencei noteikti ir jāturpina valstiski, sociāli, politiski, ideoloģiski, nacionāli, zinātniski ļoti svarīgās problēmas pētniecība. Joprojām nav saprotams, kas ir latviskā identitāte. Tāpat nav saprotams, kas tajā ietilpst un kas tajā neietilpst. Tā vien liekas, ka līdz šim latviskās identitātes definēšana pamatā ir bijusi atkarīga no attiecīgā autora (visbiežāk – autores) emocionālā noskaņojuma, saskaņas ģimenes guļamistabā, etnogrāfiski sadzīviskās gaumes, kā arī, saprotams, no prāta, loģiskās domāšanas un zināšanu apjoma.

Grūti ir pateikt, ko dod, piemēram, šāda definīcija: „Latviskā identitāte ir ideju, vērtību un kultūras modeļu simbolu kopums (!?), ar kura palīdzību (!?) tiek veidota, uzturēta un izteikta cilvēka etniskā piederība latviešu tautai, un šīs tautas kolektīvā patības (!?) apziņa. Latviskās identitātes pastāvēšanas priekšnoteikumi ir valoda, kultūra, tautas vēsture, folklora, tradīcijas, nācijas (!?) simboli”.

To var teikt par jebkuru identitāti – igaunisko, lībisko, polisko, krievisko. Definīcijā neatspoguļojas latviskās identitātes specifika.

Latviskās identitātes specifiku nav iespējams uzzināt ar manierīgi izplūdušu metodoloģisko pieeju: „Galvenās tēmas un aspekti iepriekš veiktajos pētījumos par latvisko identitāti: viedokļu (!?) un dzīves veida atšķirības dažādās etniskās kopienās (!?); emociju (!?) un tautas mentalitātes loma identitātes saglabāšanā; iespējas pastāvēt multikulturālā vidē, nepazaudējot (!?) savu etnisko identitāti; sociālie procesi un to ietekme jauniešu kopās; integrācijas iespējas un problēmas, etniskās piederības aktualitāte (!?); viedoklis (!?) par ārvalstīs dzīvojošo latviešu piederību Latvijai; daudzveidīgās un mainīgās sociālās identitātes, sociālie stereotipi un to ietekme; paaudžu un dzimtas (!?) loma indivīda attīstībā; etniskās identitātes saglabāšanas un nodošanas (!?) iespējas; valodas nozīme u.c.”

Terminoloģiskais un metodoloģiskais haoss nevar nodrošināt saprātīgus secinājumus: „Secinājumi: Identitāte veidojas socializācijas procesā, kas noris visa mūža garumā, jo persona pilnveidojas, kad indivīds un tauta atrodas mijiedarbības procesā, kurā apgūst sabiedrībā akceptētas normas, vērtības. Tautas un etniskā identitāte atklājas saistībā ar attiecīgo zemi, valodu un tās kultūru. [..] Dziesmu un deju svētki, Latvijas daba un Baltijas jūra, latvju dainas, rudzu maize, saulgriežu svētki, sarkanbaltsarkanais (!?) karogs, LR valsts himna, Brīvības piemineklis – tie ir visspilgtākie vizuālie tēli un simboli, ar kuriem teju vai katram [..] saistās latviskā identitāte un arī Latvija. Daudzi [..] ļoti lepojas, ka ir latvieši, tomēr ir arī tādi, kuriem latviskā identitāte neko nenozīmē. Tāpat dažādo paaudžu uzskati par latvisko identitāti pamatvērtībās, kā, piemēram, dainas, tautas tērps, gadskārtu ieražas, būtiski neatšķiras, tikai interese par šiem simboliem katrā paaudzē kļūst aizvien mazāka. Identitātes saglabāšana un uzturēšana svarīga jebkurā laikā, jo mēs esam tauta, kuru paši nevēlamies pazudināt (!?). Latviešu tautas tradīcijas, valoda un kultūra ir jāuztur, tās palīdz identificēt latviešu tautu starp pārējām pasaules valstu tautām.”

Publikācijās par latvisko identitāti nākas tikties ar smieklīgu nostāju. Atbildot uz jautājumu, kas ir latviskās identitātes „spilgtākais raksturojums”, viena pašapmierināta „kultūrsocioloģe” paziņo: „Plašāk pētītas un aprakstītas divas latviešu identitātes. Proti, Daces Bulas pētījums Latvieši kā dziedātājtauta un mans – Latvieši kā zemnieku tauta. Manuprāt, pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām.”

Tekstos par latvisko identitāti brīvības kategorija neeksistē. Nav sastapts neviens darbs par attieksmi pret brīvību latviskās identitātes sakarā. Tāpat nav sastapts neviens darbs, kurā latviskās identitātes sakarā vispār būtu izlasāms vārds „brīvība”. Zinātne klusē. Tātad zinātnei nav bijis iegansta pat iepīkstēties par brīvības kategoriju.

Bet tas neliecina, ka tāds iegansts neuzpeldēs rīt vai parīt. Pēc II Pasaules kara mūsu humanitārā inteliģence sastāv no papagaiļiem. Viņi nevar lepoties ar konceptuālo oriģinalitāti un konceptuālās oriģinalitātes daudzveidību. Visi principā atkārto vienu un to pašu. Atkārto to, ko kādreiz kāds pateica pirmais. Tā kā pirms apmēram 30 gadiem kāds pateica, ka latviskās identitātes centrā ir latviešu valoda, tad šī aplamā tēze tiek atkārtota līdz šobaltdienai, it kā citas tautas izturētos vienaldzīgi pret savu valodu. Ja, teiksim, masu auditorijā populārā jābūtības filosofe Maija Kūle pateiks, ka latviskās identitātes centrā ir jābūtības dimensija, tad šo dumjību turpmākos 30 gadus atkārtos humanitārās inteliģences papagaiļi. Ja Maija Kūle pateiks, ka latviskās identitātes centrā ir brīvības kategorija, tad turpmākos 30 gadus to svēti apzvērēs visi rakstošie viņas kolēģi.

Katrā gadījumā nav pamata uztraukumam. Vienīgi garīgi nevesels cilvēks sāks noliegt latviešu tikšanos ar brīvības kategoriju. Neapšaubāmi, latvieši ir tikušies ar tādiem brīvības veidiem kā politiskā brīvība, ekonomiskā brīvība, mākslinieciskā brīvība, ideoloģiskā brīvība, akadēmiskā brīvība, reliģiskā brīvība, vārda brīvība, sirdsapziņas brīvība, uzskatu brīvība. Latvieši tāpat kā  pārējie Zemes iedzīvotāji teicami zina, kas ir brīvība un kāda ir brīvības loma cilvēku dzīvē. Latviešu garīgajā pasaulē noteikti ir sastopama brīvības kategorija. Cita lieta, vai attieksme pret brīvību ir uzplaukusi brīvības fundamentālismā, kad latviešu dzīvē (latviskajā identitātē) nav nekā svarīgāka, nozīmīgāka, dārgāka, svētāka par brīvību.

Zinātnes klusēšana tomēr par kaut ko liecina. Zinātnes nespēja latviskās identitātes sakarā fiksēt brīvības vērtību tautas garīgajā satvarā palīdz objektīvi izprast, piemēram, novirzes latviešu attieksmē pret tādu politiskās brīvības atzaru kā valstiskā neatkarība. Valstiskā neatkarība tradicionāli ir brīvības fundamentālisma izpausme, tautai vēloties bez jebkādām nolaidēm būt pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Šajā ziņā latviešu vēsturiskajā pieredzē ir būtiskas novirzes.

Vēsturiskā pieredze nav valsts noslēpums, kurai ir jāizlūdzas „pielaide”. Šī pieredze liecina, ka latviešu izturēšanos pret valstisko neatkarību nenosaka brīvības fundamentālisms. Latvieši ciena un augstu vērtē valstisko neatkarību, taču līdz šim brīvības kategorija nekad nav bijusi svarīgākā, nozīmīgākā, dārgākā, svētākā, pieņemot lēmumu aizstāvēt jeb neaizstāvēt valstisko neatkarību. Ja latviešu politiskās brīvības izpratne būtu uzplaukusi brīvības fundamentālismā, tad kardināli savādāki būtu bijuši vēsturiskie notikumi 1940.gada vasarā, 2003.gada 20.septembra referendumā nebūtu 67%, nebūtu 2017.gada 16.marta apkaunojošā „ratifikācija” Saeimā, kad „Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju” un ASV bruņotie spēki LR sāk uzturēties saskaņā ar okupācijas starptautiski akceptētajiem kritērijiem.

Atkal ir jāmierina: katrā gadījumā nav pamata uztraukumam. Brīvības fundamentālisma deficītu nevar uzskatīt par latviskās identitātes unikāli specifisku izpausmi. Rietumu zinātne ir lietas kursā, ka daudzu tautu garīgajā satvarā attieksme pret brīvību nav pakāpusies līdz brīvības fundamentālisma virsotnei. Arī citu tautu priekšstatos brīvības fundamentālisms nav izšķirošais faktors jautājumā par valstisko neatkarību. Tā tas ir tautām, kuru liktenī brīvība nekad nav bijusi pašvērtība, bet gan tikai līdzeklis citu vērtību iegūšanai. Latviešiem tas spilgti izpaužas visjaunākajā vēsturiskajā pieredzē. Gan referendumu, gan okupācijas karaspēka ielaišanu latvieši saista nevis ar politisko brīvību, bet gan ar drošības iegūšanu, baidoties no Krievijas iebrukuma Latvijā. Tādējādi var teikt, ka latviskajā identitātē ir konstatējams nevis brīvības fundamentālisms, bet drošības fundamentālisms.

Brīvības fundamentālisms var uzplaukt, dzīvojot brīvībā, bet nevis dzīvojot verdzībā, dzimtbūšanas apstākļos, kādas impērijas sastāvā, ģeopolitisko kungu uzraudzībā un konfederācijas diktatūrā. Brīvības fundamentālisma uzplaukumam ir nepieciešami tādi dzīves apstākļi, kas ļautu individuāli un kolektīvi apzināt brīvības auru. Lai cilvēki izturētos pret brīvību kā dzīves visaugstāko vērtību, nepieciešams praktiski atrasties tādā morāli tikumiskajā atmosfērā, kurā ir plaši sastopams viedoklis, ka brīvība ir svarīgāka par labklājību, progresu, attīstību, drošību. Latviešiem nav bijusi laime dzīvot tādā atmosfērā. Tāpēc nav jābrīnās par latviešu klasisko manevrēšanu, sākot no devīzes „Brīva Latvija brīvā Krievijā” un beidzot ar kaut ko līdzīgu devīzei „Brīva Latvija brīvā Eiropā”, jābūtības filosofei kvēli papildinot „Es stāvu un krītu par Eiropas Savienību”.

Devīze „Brīva Latvija” vēl nav bijusi. Devīze „Brīva Latvija” vienmēr ir ar kaut ko atrunāta, papildināta, attaisnota, pamatota. Ideālas politiskās brīvības prasība tāpēc var būt tautas attīstības mērķis.

*Patiesībā – analītiķēm, jo ar latvisko identitāti visvairāk aizraujas mūsu dārgās dāmas. Tiesa, viņām pa kājām reiz ir pamaisījies viens mēnessērdzīgs vīrietis, pilnīgi sajaucot gaisu latviskās identitātes aplokā, jo latviskumu skaidro ar tādiem vārdiem kā „zatlerisms”, „ulmanisms”, „bāreņu tauta”, „neļaut nodzerties”, „likt pie darba”, bet terminoloģisko raibumu papildina ar savu lolojumu „latviskā kultūrapziņa”. 

Novērtē šo rakstu: