Iesaki rakstu: 
Ik rītu pa ceļam uz darbu sanāk doties garām kāda lielveikala skatlogam, kurā nemainīgi stalti stāv manekeni, tērpti visnotaļ glītos uzvalkos. Tam īpaši nepievērsu uzmanību līdz brīdim, kad ievēroju – uzvalkus nomainījušas džinsu bikses un džemperi. Tomēr manekeni tie paši vecie. Nemainīgi stalti. Novērojis pārmaiņu, neviļus iedomājos manekenu līdzību ar konkrētu politiķu tipu, kas tāpat kā drēbes maina arī uzskatus, retoriku, ideoloģiju un nemainīgi stingri aizstāv pašreiz pausto. Un nav nozīmes, ka šodien sacītais nesakrīt ar vakar teikto. Jo svarīgi ir izpatikt cilvēkam, lai pārdotu sevi. Tieši tā rīkojas “Progresīvie” un viņu līderis Kaspars Briškens.
Vēl aizvien norit koalīcijas veidošanas sarunas, kuru mērķis ir ievilkt tajā “Progresīvos”. Nav saprotams, kādēļ tik ļoti tiek lobēta partija, kuras premjera amata kandidātam ir apšaubāma politiskā reputācija? Potenciālais premjers ir visas partijas spogulis. Ko viņā var ieraudzīt, ja neskaita “debašu klubos” apgūtu retorisko akrobātiku?
Iespējams, Briškena vārds līdz šim lielākoties izskanējis “airBaltic” vadības kritikas kontekstā. Proti, no 2012. līdz 2020. gadam viņš bija uzņēmuma valdes padomes priekšsēdētāja vietnieks. Tieši šajā laikā notikuši vairāki skandāli par uzņēmuma reputāciju, par ko atbildīga padome.
Piemēram, 2013. gadā Briškens kā Satiksmes ministrijas pārstāvis tika atsaukts no padomes, jo nepienācīgā līmenī kontrolēja uzņēmuma darbu, kas rezultējās tādas “airBaltic” reklāmas kampaņas izstrādē, kurā popularizēja padomju armijas svētku dienu 23. februārī (sauktu arī par “vīriešu dienu”), uz šī pamata samazinot biļešu cenu. Vai patiesi vērts nopelnīt Jūdas grašus, reklamējot savas tautas slepkavotāju un izvarotāju armijas dienu?
2016.gadā tika atklāts, ka uzņēmuma padome pieļāva aviokompānijai iegādātās “Bombardier” lidmašīnas nomāt, pārmaksājot 20-30% ar apšaubāmu līgumu un starpniekfirmu palīdzību.
2015. gadā valdība atzina, ka Briškens nespēj adekvāti kontrolēt “airBaltic” valdes darbību, jo padome lobē valdes intereses, tādējādi panākot simtu miljonu eiro ieguldījumus no valsts budžeta. To apliecināja kopīgi ģimeniski ārzemju izbraucieni ar uzņēmuma valdes locekļiem. Tā vietā, lai sniegtu kādu skaidrojumu un mazinātu korupcijas ēnu, Briškens neatbildēja žurnālistiem ne uz zvaniem, ne īsziņām. Vai tā izpaužas “Progresīvo” mājaslapā rakstītais, ka partija nestrādā ar šauru interešu lobiju naudu, pārstāv politiku bez slēptām ietekmēm un piedāvā taisnīgu nākotni?
Tomēr lielākais skandāls bija 2015. gadā padomes apstiprinātais uzņēmuma plāns piesaistīt ar Krievijas varas struktūrām saistītu investoru un Krievijā bāzēta militārās rūpniecības uzņēmuma ražotās lidmašīnas “Sukhoi”. Tikai valdības iejaukšanās apturēja šo procesu.
Neraugoties uz iepriekšminēto, Briškens tik un tā izvirzīts par “Progresīvo” premjera amata kandidātu, uzsverot profesionālo pieredzi. Koalīcijā nav vajadzīgs kārtējais politikānis, pār kura godīgumu krīt smaga aizdomu ēna! Un tas attiecas uz visu “Progresīvo” darbību.
Ja salīdzina to retoriku pirms un pēc vēlēšanām, atsevišķos punktos tā ir diametrāli pretēja. Piemēram, pēc vēlēšanām premjera amata kandidātu diskusijās Briškens uzstāja uz “Progresīvo” nemainīgo atbalstu valsts aizsardzības dienesta ieviešanai, lai gan partija jau 2020.g. cīnījās pret valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās un šobrīd iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu, atsevišķiem partijas līderiem to kritizējot daudz skarbāk.
Antoņina Ņenaševa ir bijusī “Saskaņas” jaunatnes organizācijas vadītāja, bija palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš savulaik mēģināja attīstīt ekociematus ar nosaukumiem “CCCP” un “Putinka”. Vaicāta, ko par to uzskata, atbild, ka neatceroties, jo bijis ļoti sen.
Savulaik partijas programmā bija punkts par balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem, bet arī tas netraucē šo visu noliegt un šodien apgalvot, ka “vienmēr esam bijuši Latvijas patrioti”. Jā, arī Urbanovičs tā teicis.
Kādēļ “Progresīvie” saka vienu, lai tiktu koalīcijā, bet vienlaikus „Twitter” konservatīvi domājošus cilvēkus dēvē par “nacīšiem, homofobiem, putinistiem” tikai par to, ka viņi atzīst divus dzimumus un nacionālu valsti? Vai bez dzimummaiņas fantāzijām, neomarksisma, naudas izsaimniekošanas, divvalodības stumšanas, Valsts aizsardzības dienesta kritizēšanas un pilsonības dāvāšanas visiem, kas pie rokas, tie spēj piedāvāt arī ko citu?
Tā ir odze mūsu istabā. Turklāt problēma neaprobežojas tikai ar viņiem, bet attiecas uz visām potenciālās koalīcijas partijām, kas varētu lobēt odzes uzņemšanu bariņā. Tam nav attaisnojuma un diskreditēs visus, kas to pieļaus.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
