Iesaki rakstu: 
Katru vakaru mūs televīzijā uzrunā otreizējais „nācijas glābējs” Einārs Repše, pielīdzinot mūsdienu Latviju aizpagājušā gadsimta baronlaikiem. Tiesa, interesanti sanāk, ka „barons” Repše aicina cīnīties ar baroniem. Tas, manuprāt, būtu apmēram tā, ja zaglis kliegtu: „Ķeriet zagli!” E.Repše, protams ir pārliecināts, ka latvieši uzķersies uz kārtējās labējo makšķeres un iebalsos viņu Saeimā. Diemžēl tā var kļūt par realitāti, jo daudziem mūsu vēlētājiem ir ļoti īsa atmiņa.
Kas valda mūsu valstī?
Vai tautai vēl ir iespējas ietekmēt valstī notiekošos procesus?
Tuvojas kārtējās pašvaldību vēlēšanas, aiz kalniem nav arī Saeimas vēlēšanas. Politiskie strīdi nenorimst ne mūsu mājās, darbā, ne plašsaziņas līdzekļos, jo sevišķi internetā. Viedokļu spektrs ir ļoti plašs – no galēji kreisiem (sociālistiskiem) līdz galēji liberāliem, no galēji nacionāliem (latviešu un krievu) līdz internacionāliem uzskatiem.
Bet kas patiesībā valda Latvijā? Tās ir partiju kliķes, kuras vada daži pie lielas naudas tikuši cilvēki, bet pārējiem ir tikai statistu loma. Atsevišķos „buntavščikus” partiju spice ātri vien neitralizē, padarot tos tautas acīs par nenopietniem dīvaiņiem vai garīgi slimiem. Ne par kādu demokrātiju (tautas varu) mēs pašlaik nevaram runāt, jo vairāk nekā trešdaļas vēlētāju intereses Saeimā nav pārstāvētas.
Daudzi, kas ir balsojuši par kādu partiju, savu balsi ir atdevuši nevis par lielāko labumu, bet par mazāko ļaunumu (to darīt ieteica bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga). Rezultātā vēlētāji kārtējo reizi viļas savā izvēlē.
Tikai divus termiņus pēc kārtas
Kāda ir izvēle, lai cilvēki aktīvāk piedalītos vēlēšanās un neatkarīgi no partijām varētu izvirzīt savus deputātu kandidātus? Ne velti Satversmes tēvi vēlējās, lai Saeimā būtu pārstāvēti 100 deputāti - 100 personības, 100 viedokļu paudēji. To nodrošināja pirmskara Saeimas vēlēšanu likums, kurš pieļāva grozāmos sarakstus, kā arī iespēja kandidēt individuāliem pretendentiem vai to grupām un procentu barjeras neesamība. Pie tā arī mums vajadzētu atgriezties.
Taču Saeimā iekļuvušajām (gan pozīcijas, gan opozīcijas) partijām tas ir neizdevīgi, jo tad varbūt nākošajās vēlēšanās Saeimas krēslā nonāks kāds cienījamāks par viņiem. Galvenais partijnieku un viņu nozombēto vēlētāju pretarguments ir, ka tad Saeimā būšot tādas pat jukas, korupcija, balsu pirkšana kā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934.gada 15.maijā.
Lai to novērstu, var ieviest divus ļoti vienkāršus mehānismus.
Pirmkārt, par Saeimas deputātu viens cilvēks tāpat kā Valsts prezidents var būt tikai 2 termiņus pēc kārtas. Pēc tam vismaz viens sasaukums ir jāizlaiž, lai atkal varētu kandidēt uz šo amatu. Mūsu valstī daudzus amatus var ieņemt tikai divus termiņus pēc kārtas, piemēram, Valsts prezidenta, Valsts kontroliera, augstskolu rektoru, institūtu direktoru u.c..
Otrkārt, lai neieilgtu politiskie tirgi, Valsts prezidentam ir jādod tiesības Saeimu atlaist, ja deputāti nespēj viena mēneša laikā izveidot valdību.
Atcelt procentu barjeras!
Šādi grozījumi vēlēšanu likumā ļautu atjaunot patiesu demokrātiju. Vēlētāju intereses būtu pārstāvētas daudz plašāk. Iespējams, palielinātos arī vēlētāju aktivitāte.
Rezultātā varbūt tikai viens Saeimā ievēlēts pilsonis nākošajās vēlēšanās būs paplašinājis savu domubiedru pulku, teiksim, līdz jau 10 – 15 deputātiem.
Arī esošajām partijām šādas vēlēšanu likuma izmaiņas nāks par labu, jo partiju līderi būs spiesti rotēt savus politiski aktīvos biedrus. Nevarēs būt tāda situācija kā pašlaik, kad viens otrs jau piecreiz Saeimā sēdošais vairs nezina, cik maksā tramvaja biļete vai rupjmaizes klaips.
Internetā ir lasāmi arī viedokļi, ka procentu barjeru vajadzētu pacelt līdz pat 15%. Taču tas viennozīmīgi novestu pie tā, ka ne tikai lielākajās Latvijas pilsētās, bet arī Saeimā latvieši būtu mūžīgie opozicionāri. Tāpēc obligāti ir jāmaina arī Pašvaldību vēlēšanu likums, atceļot procentu barjeras un prasību būt partijniekam, lai kādreiz varētu nomainīt, piemēram, N.Ušakovu Rīgas mēra amatā.
Vienīgā iespēja – referendums!
Vai nedemokrātiski ievēlētā Saeima jebkad varētu nomainīt pašreizējo tās vēlēšanu likumu. Protams, ka nekad. Tāpēc vienīgā tautas iespēja panākt izmaiņas likumā ir referendums, ko mums, baidot ar „krievu lāci”, gandrīz ir atņēmusi valdošā koalīcija.
Pirmskara Latvijā pietika tikai ar 1000 notariāli apstiprinātiem parakstiem, lai ierosinātu referendumu. Bet, tā kā gandrīz katru vēlētāju Saeimā pārstāvēja kāds politiķis, tad neviens referendums netika ierosināts.
Pilnīgi nepamatoti tiek stāstīts, ka referendumi izmaksājot lielu naudu. Par to varot palielināt sociālo budžetu utt. Tā ir valdošo partiju vistīrākā demagoģija. Viens cilvēks, ieskaitot zīdaiņus, valstij mēnesī vidēji ienes 20 latu nodokļos. Vienam referendumam vajag tikai desmit santīmus no šīs summas. Vai tiešām kādam no Latvijas pilsoņiem būtu žēl ziedot šādu summu demokrātijai?!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
