Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Pastāvīgajiem lasītājiem Norvik/PNBaizvēršanās ir veca, pārgremota tēma, jo šādu notikumu attīstību bez šaubu ēnas paredzējām jau pirms krietna laiciņa. Plašākai publikai bija adresēts mans feļetons Rīgas Apriņķa avīzē, bet tur rakstam atvēlētais apjoms un tēmas iztirzājums vieglajā valodā uzliek ierobežojumus, tālabad šeit centīšos dažas no tēzēm izvērst un piepušķot.

Pirmām kārtām par pašu PNB.

Skaistums nāk no iekšām

Sen gaidītais PNB auditētais gada pārskats parakstīts 16. jūlijā, auditori savu slēdzienu pievienojuši nākamajā dienā, un tas publicēts mājas lapā nedēļu vēlāk, bet “Informācijas atklāšanas paziņojums par 2018. gadu” – 19. jūlijā. Kādēļ viss sakustējies tieši šajos datumos, ir klārs: ikurāt nedēļu agrāk, 11. jūlijā, ECB (PNB kopš pavasara atrodas tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā) bargi paziņoja par PNB kapitāla nepietiekamību un prasīja to novērst visdrīzākajā, pieņemu, ka mēneša, laikā. Audita publicēšanu tālāk vilkt vairs nebija iespējams, lai cik draņķīgi arī tie cipari izskatītos.

Kā jau bija sagaidāms, pašas bankas uzmanīgi safrizētie skaitļi (bankai uzzīmēta peļņa miljons ar astīti, piemēram) rādīja to pašu bildi, ko jau pasen zīmēja apstākļu pazinēji un komentētāji. Bet bija arī detaļas, kas man bija paslīdējušas garām un sagādāja gan pa kādai jaunai atziņai, gan vienkārši sirsnīga prieka brīžus.

Tā šajā dokumentā ir skaidri un gaiši pateikts, kas tad īsti ir “PNB”. Norvik pārzīmološana jau no paša sākuma man šķitās mistikas apdvesta ņemšanās, un, ko šis jaunais saīsinājums nozīmē, nekādi nebiju uzķēris. Kā zināms, arī vārds “norvik” neko pārāk konkrētu nenozīmēja, bet bija vismaz kāds mājiens Ziemeļeiropas virzienā. Te nu citēšu PNB 2018. gada pārskata 4. lpp:

“2017. gada beigās vadības komanda pieņēma lēmumu mainīt Bankas zīmolu 2018. gada sākumā. Tomēr, ņemot vērā satricinājumus, kas bija saistīti ar “ABLV Bank” skandālu 2018. februārī, regulatīvo izmaiņu neskaidrību 2018. gada maijā, un vispārējās vēlēšanas 2018. gada oktobrī, Banka nolēma pāriet uz zīmolu AS “PNB Banka” 2018. gada novembrī. Trim burtiem “P”, “N” un “B” nav nekādas īpašas nozīmes …”

Beidzot! Sakarā ar “ABLV Bank” skandālu! Zīmols mainīts uz trīsburtu kombināciju sakarā ar AB LV skandālu un Saeimas vēlēšanām! Bezgala loģiski un pat daiļi! Starp citu, pārskata ievadā kā bankas grūtību pasaulsvarīgākie faktori ir minēti Brexit (divas reizes) un AB LV (arī divas reizes). Tas vienmēr labi, ja pašu uzņēmuma nelaimēm ir skaidri redzami ārēji iemesli, vai ne?

Bet oficiālā dokumentā paustā atziņa, ka par jauno zīmolu paņemtajiem burtiem “nav nekādas īpašas nozīmes” ir jautrākais, ko jelkad esmu lasījis auditētos gada pārskatos.

Lasītāju ērtībai un putrošanās novēršanai iespraudīšu te mazu tabuliņu, ko ikkatris viens lai turpina savām vajadzībām:

Attiecībā uz tālāk aprakstīto pašas PNB darbošanos publicitātes jomā varbūt būs vietā atgādināt pārīti saīsinājumu no padarmijas krājumiem:

Kopsapulce, permanenta kā Trocka revolūcija

No maziem burtiem rakstītas piezīmes pārskata 16. lpp izriet vēl kāda detaļa: akcionāru kopsapulce notiek permanenti, netiek pabeigta, bet tiek tikai pārtraukta un turpinās vienā gabalā. Kā apstākļu pazinējs varu teikt: tā ir pilnīgi droša krīzes pazīme. Formāli akcionāru kopsapulces sasaukšanai ir specifiska procedūra un termiņi. Bet krīzes apstākļos tos ievērot nav iespējams, tādēļ pēc visām likuma prasībām sasauktā kopsapulcē izsludina pārtraukumus, un darbu var atsākt, kad vien vajag. Un šādās reizēs to vajag daudz un bieži.

Šādā turpināšanas reizē, ap to pašu laiku, kad Guseļņikova kgs paziņoja par bankas akciju kontrolpaketes pārdošanu, sapulce lemj par jaunu padomes sastāvu. Tāda esot ievēlēta sešu locekļu sastāvā, bet darbu ar 1. jūliju uzsāk tikai četri, un ne priekšsēdētājs, ne vietnieks nav ievēlēti. Starp citu, gada pārskatu parakstījis bijušais NATO genseks un bijušais Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens, bet tikai kā padomes loceklis.

Kā jau minēju, ECB 11. jūlijā iesniedz ultimātu, kurā pieprasīja PNB atjaunot pašu kapitāla pietiekamību. Otrs 16. jūlijā parakstītā pārskata “atbildīgais” – valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels amatu atstāj 30. jūlijā, nedēļu pēc pārskata publicēšanas un divas nedēļas pirms ECB revidentu ierašanās bankā 11. augustā. Četras dienas vēlāk banka tika aizklapēta.

Padomes un Valdes sastāvi un izmaiņas tajos ir jānorāda pārskatā, un šoreiz šādu kolorītu ziņu publiskošana raisa pārdomas un pieņēmumus. Kā redzams no notikumu hronoloģijas, pirmais makšķeres ir satinis pats īpašnieks un padomes priekšsēdētājs Guseļņikova kgs, pārdodams akcijas un atkāpdamies no padomes 28. jūnijā. No jaunajā sastāvā sešiem ievēlētajiem amatus pieņēmuši četri “pārapstiprinātie”, bet neviens par priekšsēdētāju nav kļuvis. Nez kādēļ. Naivais puisis Olivers papīrus paraksta vēl kā valdes šefs, bet notinas no visiem amatiem pēc divām nedēļām.

Pagājušo nedēļu mūsu iztapīgie mediji laipni piedāvāja tautai Guseļņikova kga dievošanos, ka šamais ir atvaļinājumā un viņam neesot ne mazākās nojēgas, kas īsti bankā notiek. Kā tad, kā tad. Būtu uzjautrinoši, ja nebūtu tik nožēlojami.

Pa tam lāgam četri bankas padomes locekļi turpina locekļot, un no Informācijas atklāšanas paziņojumā publiskotajiem skaitļiem varam nojaust, kādēļ. Proti, atšķirībā no “jaunajiem” šiem atalgojums droši vien ir spēkā jau kopš pirmās ievēlēšanas. 2018. gadā četru padomes locekļu kopējais atalgojums bijis 1 202 611 eiro, tātad vidēji ap 300 tūkstošu uz brāli vai 25 000 mēnesī. Nu, varbūt locekļiem ir kāds bišķītis mazāk, bet priekšsēdim – vairāk, bet par šitik smuku naudiņu var arī pieciest šādas tādas publiskas neērtības.

Vēl pāris repliku par PNB komunikācijas diskrēto šarmu

Pirmā replika, par valdes priekšsēdētāja Olivera Bramvela aiziešanas paziņojumu. Citēju:

„Viņš informēja, ka 2018.gada auditētie finanšu dati liecina, ka banka strādājusi efektīvi, lai realizētu biznesa stratēģiju gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū. “Bankas bilance ir pozitīva, kas pierāda, ka “PNB banka” joprojām ir konkurētspējīga”.”

Man šī aina ir acu priekšā kā uzzīmēta: džeks ir prom, un bankas priekšniecība liek piristiem uzrakstīt kaut ko. Vienalga ko, ka tik kaut ko pozitīvu. Uzdevums nepateicīgs, un tas tiek uzgrūsts piristu kantora Kitijai. Tad nu lasītāji tiek iepriecināti gan ar “pozitīvu bilanci”, gan bankas “joprojām konkurētspēju”.

Paskaidrojumam. Kas attiecas uz bankas bilanci, tad bilance sastāv no aktīviem un pasīviem, un tie ir vienādi. Bilance, angliski Balance Sheet, jau savā nosaukumā satur balance, proti “līdzsvars”. Tehniski bilance ir nulle. Vienmēr. Ja bilance “neiet”, tas ir, nesanāk nulle, tad jāurbjas, kamēr atrod kļūdu. Bet ja šis process ievelkas, tad atver speciālu kontu – “bilances nesakritība”, lai pret vakaru tomēr bilance saietu. Vēlāk atrastās kļūdas šo nesakritības kontu “attīra”, līdz atkal viss ir kārtībā.

Kas attiecas uz “joprojām konkurētspējīgo banku”, tad aizejošais valdes priekšsēdētājs jau vairākas nedēļas pirms šī paziņojuma zināja, ka ECB tai ir izrakstījis tādu recepti, ka gals ir neizbēgami klāt.

Rezultātā bez visām citām ķezām iznāk tā, it kā jaukais puisis Olivers presei paudis apaļas muļķības. Bet tas jaunajā visaptverošas gūglošanas un nekā neaizmiršanas pasaulē paliks uz mūžu.

Viņa baidījās no ziepēm,

Visa apauga ar piepēm.

Visu mūžu zaļā muša

Nezināja, kas ir duša.

Otrā replika, par pašiem skaitļiem, uzvaras raports par PNB varonīgā cīņā sasniegto mega peļņu viena miljona apjomā. Atkal citāts:

„«PNB banka» pagājušajā gadā strādājusi ar auditēto peļņu 1,067 miljonu eiro apmērā pretstatā zaudējumiem 2017.gadā, liecina bankas publiskotais gada pārskats. Vienlaikus bankas grupas zaudējumi samazinājušies 2,7 reizes un veidoja 17,505 miljonus eiro.

Vienlaikus neatkarīgā revidenta SIA «PricewaterhouseCoopers» atzinums par bankas finanšu pārskatu ir ar iebildēm.”

Precizēsim: pārskatā uzrādītā peļņa ir auditēta, bet nav auditoru apstiprināta, proti, auditori PWC gan šo, gan vairākus citus ļoti būtiskus skaitļus uzskata par aplamiem. Auditoru atzinumā ir septiņi iebildumi, kas normālam auditam būtu tieši septiņi par daudz.

Pirmajos piecos iebildumos ir detalizēti skaitļi, kas iebilst gan pret Grupas, gan pret pašas bankas vērtējumiem – gan uzkrājumu veidošanai, gan pamatlīdzekļu novērtējumam, gan vērtspapīru reālajai cenai.

Auditoru ieskatā uz bankas peļņu būtu jāattiecina vēl kādi mīnus 15 mio, plus nav atspoguļots nepilnu 12 mio aizdevums saistītai pusei (latviski: paši īpašnieki savākuši kredītu un nemāk izmeloties, kur palikusi naudiņa), tātad kopā kādi 30 mio mīnuss. Visur ar piebildi: jau 2017. gada pārskats bija paslīps, mēs jau toreiz prasījām, etc etc.

6. un 7. auditoru piezīme ir par to, ka nav iespējams novērtēt daudzmiljonu aktīvus Krievijā un kur iespējami desmitiem miljonu zaudējumi, kas atklāsies, kad kāršu namiņš nobruks pavisam, un tie bilancē nemaz neparādās.

Sevišķi pacietīgi tipi var pārskatā palasīties par Vasjuku cienīgām investīcijām (dirsā pa kreisi uz nagliņas) kaut kur ellē ratā simts kilometru attālumā no Maskavas apvedceļa. Šis tad acīmredzami ir īstais iemesls, kādēļ ECB pieprasa fundamentālu ciparu bankas pašu kapitāla palielināšanai, jo šeit tik tiešām ir runa par trīsciparu skaitļiem. Miljonos. Būtu svaiga nauda, būtu banka dzīva. Pa tam lāgam “jaunie akcionāri” kaut ko burzguļo, bet naudas nav. Ja tā, tad arī bodīte ir ciet, un beigta balle.

Trešā replika – par jauno īpašnieku nevēlēšanos tiesāties ar valsti

No ņemšanās medijos radies vienkāršots, bet aplams iespaids, ka Guseļņikovs = PNB un, nopērkot bankas akciju kontrolpaketi, “jaunie īpašnieki”, kuri it kā nevēlas tiesāties ar Latvijas valsti, apturēs procesu un lieta darīta. Ne tik vienkārši, un iespējams, pavisam otrādi.

Medijos apcerēto prasību pret Latvijas valsti, kas datēta ar 2017. gada decembri, ir cēluši vairāki prasītāji, no kuriem pirmais ir AS NORVIK BANK, bet pārējie – Guseļņikovi 5 gab., tātad pavisam kopā seši. Prasības būtība: Latvijas ļaunie žņauguši nabaga PNB banku, sevišķi nelabs bijis LB prezidenta uzkūdītais fuktuks, strādāt nav ļāvuši, bankas vērtību mazinājuši.

No šīs loģikas izriet, ka galvenā sāpe šeit ir akcionāriem (jo viņu akciju vērtība samazināta). Tad ko šai kompānijā dara pati banka kā prasītājs? Mana versija ir ļoti primitīva: apmaksā rēķinus. Ja banka nebūtu prasītājs, tad juristiem maksātu Guseļņikovi paši, kas šķiet pilnīgi neticami.

Savukārt jauno īpašnieku paziņojumam par nevēlēšanos prasību uzturēt nav pārāk lielas nozīmes: bijušajiem akcionāriem Guseļņikoviem saskaņā ar viņu stāstu ir nodarīti zaudējumi, un viņiem neviens neliedz nedaudz uzpucēt prasību un procesu turpināt. Cita lieta, kā tagad viņu prasība izskatīsies.

No vienas puses, prasītāji var teikt: re, mēs taču teicām! Nožņaudza gandrīz pavisam, piespieda atdot par vienu eiro, un pēc tam vēl aizklapēja! No otras puses, ECB ir pilnībā apstiprinājusi auditoru vērtējumu, ka banka jau sen kā bijusi iztīrīta un pussprāgusi un tas ir īstais iemesls pasākuma slēgšanai. Skatīsimies, ka šī tēma turpmāk attīstīsies.

Nezinu, vai citas mušas

Ir šo sērgu sapratušas.

Vilciens “Šveice – Vasjuki” vairs nekursēs

Nedaudz iztirzāšu jau minētajā RAA feļetonā lozunga veidā izsaukto: beigas ir visam “vietējo” un mazo banku biznesa modelim, ne tikai vienai bankai. Kamēr bija iespējams jauki pelnīt uz caurplūstošo dolāru miljardiem, banciņās varēja atļauties uzturēt nepieciešamo personālu visu formālo prasību izpildei. Tas varēja sastādīt pat trešo daļu no kvalificēto darbinieku skaita. Auglīgajām Austrumu – Rietumu naudas plūsmām apsīkstot, nekādas pasaciņas par jauniem biznesa plāniem vairs nelīdzēs. Šis stāsts mūsu biznesā ir beidzies.

Līdz ar to jautājums: kura tad būs nākošā, kuras durvis klientiem aizcirtīsies, nav atbildams racionālās kategorijās. Izbeigsies visas, izņemot tās dažas, kurām ir radikāli cits biznesa modelis. Un tādu modeļu ir tikai divi.

Pirmais, kurā paliks trīs vai četras lielām starptautiskām finanšu grupām piederošas universālas, plaša servisa bankas. Iespējams, ka divas būs starptautiskam “amerikāņu” kapitālam piederošas, bet viena – zviedru. Zviedrijas finanšu tirgus vērotāji zina stāstīt, ka arī tur banku konsolidācija rādās neizbēgama, un ticamākais drīzāk ir scenārijs, ka SEB apēdīs Swedbanku. Kas mums no tā? Nekas, pilnīgi nekas. Svarīgi saprast, ka publiku apkalpot un nodaļu tīklus var veidot tikai tādas struktūras, kuru aizmugurē ir reāli liels kapitāls un ietekme. Mūsu vietējā mēroga bagātnieki, no šī viedokļa raugoties, nav pat vidēji turīgi.

Neliela ilustrācija. Pasaulslavenais šefpavārs Džeimijs Olivers nesen iesvieda savas grimstošās restorānu ķēdes glābšanai privātu naudiņu, 13 mio sterliņu (nepilnus 15 mio EUR). Neizglāba. Noskurinājās un dzīvo tālāk. Viņa “net worth” (īpašuma reālās cenas novērtējums) ir ap 250 mio, un viņš tādēļ ir turīgs. Bet ne bagāts. Tādēļ viņam nepieder pensionārus apkalpojoša banka. Viņš ir veiksmīgs publicists, kas ticis pie turības. Starp citu, no restorāniem neko nav nopelnījis.

Cits piemērs no britu dzīves. Sers Filips Grīns, veikalu impērijas īpašnieks, iekūlās nepatikšanās un cita starpā tika apsūdzēts darbinieku pensiju fonda iztīrīšanā. Lai izvairītos no vēl lielākām nepatikšanām, vienā epizodē viņš atmaksāja pensiju fonda kasē 363 mio sterliņu, lai atvieglotu 19 000 pensionāru likteni un pats paliktu ar sera titulu, ko viņam grasījās atņemt. Viņš ir bagāts cilvēks.

Kas notiek, kad jahtu nopērk cilvēks, kas tikai iedomājas, ka ir turīgs, labi redzam no Eināra Repšes piemēra. Jaunā sieviņa izmurrāja no bijušā labi atalgotā LB prezidenta jahtu, ar kuru bija naiva iecere atpelnīt kredītu un vēl nopelnīt. Khe khe. Ar banciņām ir līdzīgi, tās nevar piederēt pasaules kontekstā trūcīgiem, dažmiljoniņus saskrāpējušiem personāžiem.

Savukārt lielai naudai ir attiecīga kalibra labvēļi, aizgādņi un aizbildņi. Jau rakstījām, ka ļoti savlaicīgi, vēl pirms skandāla publiskošanas par zviedru banku lomu Magņicka lietā Zviedrijas premjers aizskrēja uz ASV skaidroties un kā mazu uzmanības zīmi iepirka bruņojumu par apaļām summiņām. Vecrīgā runā, ka šogad pirms Jāņiem mūsu valdību apmeklējis neviens cits kā pats Markuss Vallenbergs. Jā, jā, to pašu leģendāro Vallenbergu klana pašreizējais pārstāvis SEB vadībā, faktiski reālais saimnieks. Gribēja tikai tādu sīkumu, lai fuktuks liek mierā SEB netīrās naudas lietās. Tā runā, ka atteikšanās šo lūgumu izpildīt bez rakstiska aicinājuma arī ir īstenais iemesls Putniņa kga karjeras straujajam pagriezienam.

Šādā leņķī arī jāmeklē atslēga AB LV traģiskajam liktenim: viņu problēma nebija nauda, AB LV bija labi kapitalizēta, labi pārvaldīta, labi pelnoša institūcija. Bet viņu pusē nebija nevienas valsts premjers, un viņi nav Vallenbergi. Lai cik augstas raudzes personāži tiktu iesaistīti padomēs, lai cik profesionāli lobisti tiktu algoti, – tas viss izrādīsies par īsu krasi neveiksmīgas apstākļu sagadīšanās reizē. Nemaz nerunājot par reālām finanšu ķezām kā PNB gadījumā, kad padomē sēdošās starptautiskās zvaigznes galu galā izrādās vien kāzu ģenerāļi. Labi apmaksāti, protams.

Otrais modelis ir iespējams, ja dažas no mazajām bankām varēs turpināt funkcionēt kā lielāka ekonomiska grupējuma vai nozīmīga klana norēķinu centrs. Tas ir dārgi, bet respektabli un ērti, kā privātā lidmašīna. Ja var atļauties, tad kādēļ gan ne. Nebūtu brīnums, ka kādas pāris trīs tādas arī saglabāsies.

Šobrīd FKTK mājas lapā ir uzskaitītas veselas 14 bankas (PNB ieskaitot). Apmēram 7 līdz 10 ir liekas, un to liktenis ir neizbēgams. Kura nākošā? Te sāksies “krievu ruletes” tipa spēlītes. Trāpīties var jebkura. Vecu grēku visām ir daudz, bet lieka kapitāla to īpašniekiem – pamaz. Vai pēkšņi “izšaus” spriedums Rietumu bankas krimināllietā Francijā, vai pēkšņi paraus zem ledus kādu moldāvu miljarda krēslainajos ceļos iesaistīto, – viss var gadīties.

Mušas dzīve pušu ira,

Liela zaļa muša mira.

Citas mušas saceļ brēku –

Kas tai zaļai bij par sērgu?

Viņa baidījās no ziepēm,

Visa apauga ar piepēm.

Visu mūžu zaļā muša

Nezināja, kas ir duša.

Nezinu, vai citas mušas

Ir šo sērgu sapratušas.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu: