Iesaki rakstu: 
Vai kārtējo reizi izvēlieties „mazāko ļaunumu” un, kā izteicās Lato Lapsa savā nule kā Delfi publicētajā rakstā „izdarīt izvēli starp kaku un puvušu biezpienu”? Vienā jau nu noteikti var piekrist raksta autoram - saskaņiešu spice izdarīs visu, lai izpatiktu savam vēlētājam, pat neskatoties uz to, vai tas atbilst viņu personīgajiem uzskatiem, un darīs to tāpēc, ka viņu personīgā labklājība pa tiešo atkarīga no SC vēlētāju noskaņojuma.
Kas tad ir šis vēlētājs? Manuprāt, varētu izdalīt trīs grupas. Pirmā un lielākā - padomju okupācijas laikā iebraukušie krievi un viņu pēcteči, otrā - saskaņiešu apmuļķotie pensionāri un trešā - staiguļi un pašlabuma meklētāji no latviešu vidus.
Kādas ir raksturīgākās iezīmes šo grupu pārstāvjiem? Sāksim ar trešo. Tipiski pārstāvji, kas startē RD vēlēšanās no Ušakova-Amerika saraksta, - Andrejs Požarnovs un Dainis Turlais. Īsa informācija: Požarnovs - bijušais Saeimas deputāts no TB/LNNK, pēc Zatlera rīkojuma Nr.2, cerot noķert zivtiņu duļķainā ūdenī, pieslējies RP, taču izmests. Tagad, ārsts pēc profesijas, - valdes priekšsēdētājs RD uzņēmumā Rīgas pilsētbūvnieks. Turlais - PSRS laikā militārists ar veiksmīgu karjeru, pirmais NBS komandieris, 8.Saemas deputāts no PCTVL, 2004.g. pārmetas uz Šlesera LPP, tagad startē vienā sarakstā ar Požarnovu.
Otrā grupa. Izcilais Latvijas vārda nesējs pasaulē režisors Hermanis nesen izvērsās medijos, ar sašutumu vēršoties pret tantukiem, kas „atdodas par tramvaja biļeti”. Viņaprāt, arī tiem, kam nav augstākās izglītības, vēlēt nedrīkstot ļaut, - un ne vārda par tiem, kuru dēļ „tantuki ir spiesti atdoties”, bet „neizglītotie tumsoņas”’ balso par saskaņiešiem. Kā risinājumu tam, lai vēlēšanās nepiedalītos tikai "lumpeņi", Hermanis piedāvā: "Vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kas maksā nodokļus." (Delfi 24.05.2013.)
Jā, šis kristāldzidrais vīriņš runā par lietu un nodokļus arī maksā cītīgi: http://www.pietiek.com/raksti/alvis_hermanis_dzivokla_darijuma,_iespejams,_atbalstijis_valsts_krapsanu
Un tagad par galveno grupu. Palasot komentus tīmeklī un krievu presi, rodas iespaids, ka pamatkontingentu šeit veido tā saucamie postsovjeti - ļaudis ar nostaļģiju pēc padomijas ar 90 gadu laikā iepotētu naidu pret Rietumu parauga demokrātiju un visas nelaimēs vainojamo naidnieku Nr.1 - ASV. Brīvas un taisnīgas vēlēšanas, tiesiskums, neatkarīgi mediji, nekorumpēta un caurspīdīga valsts pārvalde - tas viss, viņuprāt, ir sapuvusi demokrātija. Galvenais, lai „stingra roka” un „за державу не обидно” . Gandrīz gadsimta laikā ir ierasts atrasties Kamasutras pozā „četrrāpus”, un galvenais, lai drāzējs būtu savējais. Daļa ir pietiekoši inteliģenti un saprot, ka pašreizējais Krievijas paraugs nav tas labākais, jo izvēle tur pašreiz ir tikai starp Putinu un sarkanbrūnajiem. Tā nu atrodas gaisā piekārtā stāvoklī starp mentalitāti un veselo saprātu.
Un tagad par pamatjautājumu - vai boikotēt šīs vēlēšanas? Atmetot emocijas - vai Rīgā kaut kas būtiski mainīsies spēku samērā, ja tie, kas nav vēl izlēmuši, metīsies balsot par jebko, tikai ne par SC? Domāju, ka nē. Nākošais jautājums - kāds labums no boikota? Nepiedalīšanās vēlēšanās ir viens no nevardarbīgās pretošanās veidiem, un, ja jau tauta līdz šim ir bijusi pārāk kūtra, lai izmantotu citas cīņas iespējas, ko dod demokrātiska sabiedrība, tad šoreiz būs īstā reize, kad protestu parādīt, nepaceļot pēcpusi. Un tam jābūt par brīdinājumu koalīcijas partijām: „Ja nemainīsiet „kopošanās pozu”, tad nākamās Saeimas vēlēšanas arī būs boikots, kas šoreiz sāpīgi skars katru no Jums, jo nāksies šķirties no iesildītam vietām valsts pārvaldē un uzņēmumu valdēs, un kas zin, varbūt arī ar nopietnākām sekām”.
Ko nozīme „mainīt pozu”? Ir jau simt reižu „apsūkāts”, bet acīmredzot līdz adresātam nav nonācis, tāpēc pamatvilcienos:
- Izbeigt tukši muldēt par pilsonisku sabiedrību, bet pierādīt ar darbiem - izbeigt praksi pieņemt visai sabiedrībai svarīgus lēmumus aiz slēgtām durvīm, noslepenojot tos,
- Būtiskus lēmumus, piemēram, par eiro ieviešanu pieņemt, ņemot vērā visas sabiedrības viedokli,
- Atbrīvoties no neprofesionāliem traniem - partiju ielikteņiem valsts pārvaldē un uzņēmumu valdēs,
- Īstenot solītas reformas, jo īpaši tiesiskuma jomā, lai katrs zaglis sēdētu cietumā, un nevis gaudot, ka Lembergs traucē,
- Nodrošināt reālu sabiedrības kontroli par augstāk minēto caur nevalstiskām organizācijām, piešķirot tām atbilstošas pilnvaras.
Kāds varētu būt scenārijs, ja tomēr nāksies boikotēt arī nākošās vēlēšanas? Nekā iepriecinoša. Pie varas nonāks Vienotās Krievijas filiāle, pieaicinot izkārtnei kādu latvisko partiju, piemēram, ZZS. Valstī tiks izveidots promaskavisks režīms ar līdzīgām iezīmēm kā pašreiz Krievijā - centralizēta un korumpēta valsts varas vertikāle, kas saaugusi ar komercstruktūrām, ar šīs varas nenomainību, kontroli no varas puses visās dzīves jomās un reālās opozīcijas apkarošanu - http://www.kommersant.ru/doc/2005720.
Faktiski, tas būs Kremļa iecerētais scenārijs - izveidot sev lojālas totalitāras satelītvalstis postpadomju telpā kā pretpolu ASV. Kaut kas līdzīgs kas pašreiz jau eksistē Ventspilī kur viens vīriņš izveidojis pretpolu valsts varai (lūk, arī Jums premjera kandidāts jaunajā valdībā).
Vai ar šādu scenāriju tantukiem dzīve paliks labāka? Nepaliks, jo tie, kas pašreiz atstumti, kāri metīsies uz atbrīvotām vietām pie siles. Varbūt Krievija pa lēto sāks piegādāt energoresursus un samazināsies komunālie maksājumi? Diez vai.
Pirmkārt, uz dabas resursu eksportu balstīta Krievijas ekonomika ir nedroša lieta - pietiek krist naftas cenām vai ASV sākt tirgot Eiropai slānekļa gāzi par trīs reizes lētāku cenu nekā šodien Gazprom, un Krievijai sāksies nopietnas problēmas. Otrkārt, ja arī piebaros, tad korumpētie monopoluzņēmumi kā Latvenergo un Rīgas siltums cenu nenolaidīs, bet drīzāk peļņu novirzīs otkatiem varas vertikālei un gan jau tam atradīs pamatojumu.
Cerēt, ka Putins šeit pumpēs piķi kā to dara Kadirova režīma gadījumā, lai pēdējais varētu izklaidēties ar Holivudas zvaigznēm, arī ir nepamatoti, jo latvieši nav čečeni un pakļausies tāpat. Varbūt uzņēmējdarbība uzplauks, pateicoties šeit ieplūdušam Krievijas kapitālam? Uzplauks, tikai varai pietuvinātiem un 100% lojāliem, savukārt pārējiem var iet tā kā šim - http://www.delfi.lv/bizness/pasaule/mediju-magnats-lebedevs-pazino-par-uznemejdarbibas-izbeigsanu-krievija-specdienestu-spiediena-del.d?id=42564448
Un tomēr, kādi varētu būt ieguvumi? Varētu būt papildu darba vietas Krievijas militāro bāzu celtniecībā un to apkalpošanā, kā arī Vecrīgas bordeļos un kazino, apkalpojot atslābt atbraukušos krievu naudas maisus. Nenoliedzami labi ietu vietējām žīdu bankām, atmazgājot Krievijas naudu, jo ES kontroles un teikšanas šeit vairs nebūtu. Nu, laikam arī viss Bet kas tālāk?
Turpināt tupēt pozā vai tomēr sarosīties, uzsākot cīņu pret režīmu ar skaļu starptautisku atbalsi tā, lai Kremlim šī zeme kā kauls kaklā, būtu tā kā Afganistāna Amerikas Savienotajām Valstīm, tikai civilizētā formā, pie reizes piepalīdzot „morāli attīrīties” tiem, kam pašiem ar to grūtības. Varbūt tiešām šeit ir vajadzīgs kāds satricinājums, lai no letarģijas pamostos?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
