Augstākais valsts cieņas apliecinājums viņu paveiktajam Latvijā un Latvijai: Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēji no „čekas maisiem”
PIETIEK04.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar Triju Zvaigžņu ordeni tiek godināti cilvēki, kas ir veicinājuši mūsu valsts un tautas brīvestību un kas ir mūsu tautas spēka nesēji un tās likteņa veidotāji, un šie apbalvojumi ir augstākais valsts cieņas apliecinājums viņu paveiktajam Latvijā un Latvijai, - tā piektdien kārtējā ordeņu masveida izsniegšanas ceremonijā pavēstīja valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pietiek pēc lasītāju ierosinājuma atkārtoti publicē sarakstu ar tiem „čekas maisos” atrodamajiem cilvēkiem, kuri aizvadītajos gados saņēmuši šo ordeni.
Normunds Beļskis ar pseidonīmu Vitis – dzimis 1959. gadā, savervēts 1983. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000. gadā
Aina Blinkena ar pseidonīmu Robiņa – dzimusi 1929. gadā, savervēta 1976. gadā, apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā
Jānis Gavars ar pseidonīmu Juris – dzimis 1957. gadā, savervēts 1987. gadā, apalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā
Ivars Godmanis ar pseidonīmu Pugulis - dzimis 1951. gadā, savervēts 1988. gadā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1995. gadā
Edvīns Inkēns ar pseidonīmu Uģis – dzimis 1958.gadā, savervēts 1981.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2001.gadā
Aleksandrs Kudrjašovs (“metropolīts Aleksandrs”) ar pseidonīmu Čitateļ (Lasītājs) – dzimis 1939. gadā, savervēts 1982. gadā, apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2002.gadā
Visvaldis Mucenieks ar pseidonīmu Varis – dzimis 1938. gadā, savervēts 1989. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000. gadā
Pēteris Pildegovičs ar pseidonīmu Petrovs – dzimis 1938. gadā, savervēts 1986. gadā, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2010.gadā
Ojārs Rubenis ar pseidonīmu Valts – dzimis 1955. gadā, savervēts 1988.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2001.gadā
Ivars Seleckis ar pseidonīmu Silājs – dzimis 1934. gadā, savervēts 1970. gadā, apalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2003.gadā
Andris Staris ar pseidonīmu Ozoliņš – dzimis 1950. gadā, savervēts 1985. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1998.gadā
Jānis Stradiņš ar pseidonīmu Egle – dzimis 1933. gadā, savervēts 1976. gadā, apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1995.gadā
Gundars Strautmanis ar pseidonīmu Ekrāns - dzimis 1941. gadā, savervēts 1978. gadā, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2013.gadā
Jānis Streičs ar pseidonīmu Viktors - dzimis 1936. gadā, savervēts 1984.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
Jānis Šipkēvics ar pseidonīmu Pēteris – dzimis 1959. gadā, savervēts 1986.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2001.gadā
Maija Tabaka ar pseidonīmu Viktorija – dzimusi 1939. gadā, savervēta 1976. gadā, apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā
Mavriks Vulfsons ar pseidonīmu Grants – dzimis 1918. gadā, savervēts 1983. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā
Aleksejs Žilko (vecticībnieku kopienas garīgais tēvs) ar pseidonīmu Gromov D. I. - dzimis 1945. gadā, savervēts 1987. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2011. gadā
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
