Atcelšana

Ir tiesa, ka “atkrieviskotāji” sociālajos medijos ir vulgāri un agresīvi tipāži (tāpat kā vairums to, pret kuriem viņi cīnās) un, kā jau rakstīju agrāk, viņu nesavaldība pati traucē ļoti vēlamās un šobrīd ļoti iespējamās valsts latviskošanas kampaņas izdošanos. Tajā pašā laikā LPV pēdējā laika aktivitātes ir savtīga un nelietīga īstermiņa kalkulēšana.

Latviskošanas kampaņa (lai arī cik neveiksmīgs būtu tās vismaz sākotnējais nosaukums "Atkrievisko Latviju", tā pelna iedziļināšanos) tiek atkārtoti pasniegta izkropļotā formā gan sarunu festivālā LAMPA, gan Saeimas sēdē, gan socmediju vidiņos. Tāpēc pašu partiju LPV par veselīgas, pozitīvas latviskošanas aizstāvjiem nekādi nevar uzskatīt.

Ironiski, ka partijas līderis savā oficiālajā politiskajā FB kontā ik pēc dažām dienām priecē ar Dubajas skatiem un tādā ziņā nav diez ko atšķirīgs no progresīvajiem liberālprovinciāļiem, kas Latvijā normalizē angļu valodu un dievina Briseli. Bet ne par tādiem sīkumiem ir stāsts. Stāsts ir par to, vai mēs drīkstam likt citai personai, tai skaitā juridiskai, justies neērti, publiski nosodot tās rīcību un aicinot citus ar to nesaistīties.

Vispirms ir jāsaprot, ka brīvas valstiskas kopienas loceklim ir jābūt brīvam savā ziņā uzspiest citiem viņa izjustās morāles normas. Brīva kopiena nevar pastāvēt, ja tajā ir aizliegts kādu nosodīt (piemēram, ar nievājošu skatienu, apgalvojumu vai publikāciju) par nepieņemamu rīcību. Vienmēr mulsina apgalvojumi par “neslavas celšanu”, ja kāds akurāti apraksta cita cilvēka rīcību un tieši vai netieši nosauc to par amorālu. Liberālisms maldina, kad apgalvo, ka ir iespējama cilvēcīga iekļaujoša sabiedrība, kurā neviens nevienam neko neaizrāda, publiski nekritizē un tātad neceļ neslavu.

Tāpat kā mēs varam kritizēt uzņēmumus par varavīksnes ideoloģijas stutēšanu, tā mēs varam pelt un kaunināt darba devējus par latviešu valodas diskrimināciju viņas pašas zemē. Tas ir normāli, ka jūsu politiska nostāja kaut ko maksā. Es, piemēram, par saviem šajā slejā paustajiem uzskatiem maksāju ar apkārtējo nosodījumu, draugu novēršanos un ierobežotām darba iespējām. (Tie, kas par savām vienalga kādām attieksmēm neko “nemaksā”, var būt droši, ka viņi neveic nekādu politisko domu ietekmējošu darbu, bet tikai pastiprina valdošo noskaņojumu.)

Es negribu dzīvot sabiedrībā, kurā būšu pasargāts no nosodījuma par savu rīcību, jo es gribu dzīvot sabiedrībā, kurā man arī ir tiesības piedalīties kolektīvajā normēšanā. Ja privātpersonas vai uzņēmumi grib darboties brīvā Latvijā, tad viņiem ir jārēķinās, ka sabiedrības locekļi drīkst viņu rīcību kritizēt (neizmantojot izdomājumus), nebaidoties no uzņēmuma vai valsts atriebības ar tiesisku vajāšanu.

Nosodījuma būtība ir, ka tas liek nosodītajam justies nelāgi, neērti un zaudēt popularitāti. Un tādējādi apsvērt iespēju izmainīt savu rīcību vai attieksmi. Nosodījuma būtība ir arī aicināt nejaušus vērotājus piekārtoties. Mēs viens otru normējam tieši ar to, ka liekam otram kaunēties. Mēģinājumi veidot sabiedrību, kurā ne par ko nav jākaunas, ir mēģinājumi veidot tādu cilvēku kopienu, kur nedrīkst uzturēt nekādu kārtību saskaņā ar pašu izjustām un saprastām vērtībām. Tas ir mēģinājums aizliegt sabiedrībai translēt un tādējādi stiprināt savas morālās vērtības.

Politiskie lēmumi ir balstīti morālē (uz politisku diskusiju var droši neaicināt cilvēkus, kas lūdz viņiem nelasīt morāli) un mēģinājumi liegt morālo noskaņojumu apmaiņu ir mēģinājumi aizliegt brīvu politisko lēmumu veidošanos. Ja jūs tiesiski aizliedzat nosodīt kādu rīcību (vai otrādi — ar likumu pieprasāt, lai visi tieši kaut ko nosoda), tad jūs traucējat noformēties politiskam viedoklim, ko varētu godīgi saukt par tautas gribu.

Atcelšanas kultūra kā atsevišķs fenomens ir jāizdala, kad morālais nosodījums tiek izmantots, lai iznīcinātu cilvēku dzīves ar maldiem un ar nesamērīgiem un nedemokrātiskiem instrumentiem. Atcelšana izpaužas, kad kāds tiek mērķtiecīgi padarīts par toksisku un tiek pazemināts neaizskaramo kastā, jo viņa uzskati neatbilst varas turētāja (kas var būt arī ietekmelis) uzskatiem.

Atcelšanas kultūra ir pārprasta, mērenības neierobežota morālā sabiedrība. Piemēram, ja ietekmelis ar lielu sekotāju pūli ar savu morālo nosodījumu panāk kāda ģimenes uzņēmuma aizklapēšanu, tad tā ir vistīrākā atcelšana. Ja ietekmelis vēršas pret lielu uzņēmumu, kas tikpat lielā mērā kultivē kaut kādu viņa skatījumā amorālu ideju un tādējādi faktiski atceļ, piemēram, vietējās vērtības, tad tā nav atcelšana. Tā ir vienkārši samērīga pastāvēšana uz savu.

Morālajam nosodījumam ir jābūt samērojamam ar kaitējumu. Mūsdienās ļoti nozīmīgs atcelšanas aspekts ir auditorijas izmērs. Atcelšana ir tad, kad apvainotajam liedz iespēju sevi aizstāvēt tikpat lielā auditorijā, kādā viņš tika nievāts un nosodīts.

Prettiesiska diskriminācija un pilsonisko brīvību apspiešana izpaužas tad, kad izmanto valsts kontrolētus vai finansētus instrumentus, lai vērstos pret morālo normu pārkāpēju. Proti, kad morālajam nosodījumam patvaļīgi piemeklē vai rada likuma normu. Brīvā sabiedrībā vienmēr ir diva veida nepareizas rīcības: ar likumu aizliegtas un morāli nosodāmas. Ja nav otrās kategorijas, proti, ja aizliedz tādai pastāvēt vai mēģina visu iebāzt pirmajā — ar likumu aizliedzamo rīcību sarakstā —, tad nevar pastāvēt brīva sabiedrība.

Mēģinājumi paust morālu nosodījumu ar tiesiskiem līdzekļiem vai mēģinājumi izvairīties no morālā nosodījuma ar juridiskiem līdzekļiem ir liekami vienā kastē — morālu sabiedrību iznīcinošu metožu kastē. Un visi šādu līdzekļu izmantotāji ir indivīdu un tautu brīvības un demokrātijas pretinieki.

Novērtē šo rakstu: