Atbilde, kāpēc cilvēki netic vēlēšanām, ir meklējama vēlēšanu sistēmā
Aldis Gobzems02.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atbilde, kāpēc cilvēki netic vēlēšanām, ir meklējama vēlēšanu sistēmā. Proti, šobrīd tur valda naudas vara, nevis tautas vara. Var vēlēt, ko grib, rezultāts ir tāds, ka neviens ne par ko neatbild. Nav personiskas atbildības. Un līdz ar to arī tautas intereses pārstāvēt nav nepieciešams, nav spiesta lieta. Bet tam ir zāles. Mažoritāras vēlēšanas un tautas vēlēts prezidents. Izskaidrošu, kā tam jāizskatās.
1. Mažoritāru vēlēšanu būtība ir sekojoša - katrā vēlēšanu apgabalā ievēl vienu deputātu, kas saņēmis visvairāk balsu. Piemēram, ir 100 deputāti, ir simt vēlēšanu apgabali. Vienu ievēl no Ķengaraga, citu no Grobiņas, vēl kādu no Rēzeknes. Šādā modelī katrs ievēlētais deputāts ir spiests atskaitīties savam Ķengaraga, Grobiņas, Rēzeknes utt. vēlētājam. Un arī vēlētājs zina, no kura tieši deputāta prasīt atbildību. Šobrīd Jūs neziniet, kurš tieši deputāts ir Jūsu pārstāvis. Līdz ar to mažoritārās vēlēšanās nostiprinās tautas vara - ja nepatīk, kā deputāts strādā, to atsauc. Personiska atbildība vēlētāju priekšā. Pie šādas sistēmas pat vislielākais sliņķis ir spiests regulāri uzturēt kontaktu ar savu vēlētāju un ir spiests aizstāvēt sava vēlētāja intereses, jo viņu var atsaukt vai nākamreiz neievēlēt. Mažoritārās vēlēšanās zūd naudas varas ietekme, bet pieaug personības ietekme, jo ievēl tikai vienu deputātu vienā apgabalā. Marionetes cauri netiek. Tiek vietējie katra apgabala līderi, aktīvākie un uzņēmīgākie cilvēki.
2. Visu pilsētu mērus ievēl pa tiešo. Nevis partijas, kas taisa koalīcijas un bezjēdzīgas mēru debates, bet pa tiešo. Piemēram, Rīgas vēlēšanās iet vēlēt nevis par paristiem, bet Staķi. Tad iestājas personiska atbildība, jo arī mēru tauta var atsaukt. Tad ir grūtāk iet kompromisā par azartspēlēm, piemēram, jo tauta var atsaukt. Pārējos deputātus vēl atsevišķi pēc tā paša mažoritārā principa, bet visi zina, ka mērs būs tas, kas personīgi saņem visvairāk balsu. Jaunupa vai Kampara shēma, kā tirgot amatus, samazinās šādā versijā, jo mēru ievēlējusi tauta nepastarpināti no partiju dīliem.
3. Tauta vēlē prezidentu. Prezidents nominē ne tikai premjeru, bet visu Ministru kabineta sastāvu. Saeima to apstiprina. Prezidents līdz ar to ir spiests uzņemties personisku atbildību, kas sanāks, nevis ir koalīcijas piedēklis. Ja prezidents nerīkojas tautas interesēs, viņam nekad nespīd otrs termiņš šādā sistēmā. Tautas vara tiek nostiprināta. Ļoti demokrātiski. Naudas vara samazinās.
4. Vēlēšanu apgabalu, protams, var būt arī mazāk. 100 deputāti principā nav vajadzīgi. Var pielāgot pašvaldību skaitam plus Rīgā mazliet vairāk apgabalu.
5. Kā to panākt? To panākt nevar, romantiski domājot, ka partiju sistēma sevi ir izsmēlusi un ka es nestāšos partijā, kā to saka, piemēram, mana labā kolēģe Linda Liepiņa. To var panākt, stājoties partijās, kuras šo visu grib ieviest.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
