Atbalsts futbolam – sabiedriskā indulgence
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK23.04.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pat cilvēkam, kurš atrodas vairāk nekā tālu no Latvijas Futbola federācijas funkcionāru savstarpējam intrigām (piemēram, man), kļūst skaidrs: sevis un sporta veida reputācijas saglābšanas vārdā šai organizācijai nāksies norīt dažus kraupainus krupjus.
LFF biedriem faktiski nav citas izvēles kā sakost zobus un iebalsot par tās vadītāju uzņēmēja Māra Martinsona “avataru” Kasparu Gorkšu, bijušo valstsvienības kapteini. Ņemot vērā FK Liepāja/Mogo ģenerālsponsora un valdes locekļa nopietnās problēmas ar likumsargiem, šis ir riskantākais pārmaiņu piedāvājums. Tomēr vienlaikus tas man šķiet pietiekami pārliecinoši argumentējams.
Latvijas futbola valstsvienības un federācijas labo slavu mūsu sabiedrības (un valsts varas) acīs pilnībā iznīcināja pazemojošais zaudējums komandai no Gibraltāra – britu kolonijas ar 32 tūkstošiem iedzīvotāju. Panīkums netiks pārvarēts, turpinot LFF funkcionāru slēgtā lokā draudzīgi apsaimniekot federācijas 7,5 miljonu eiro lielo budžetu (ko par deviņām desmitdaļām veido UEFA un FIFA maksājumi). Izrāvienam vajadzēs ne tikai šo naudu. Nāksies atrast papildu investīcijas pašu mājās – tātad sponsorus, kam Latvijas futbola sakopšanā nebūtu žēl ieguldīt ievērojamus privātos līdzekļus.
Caurumainā maisā, kādā patlaban ir pārvērtusies LFF un kāda tā riskē palikt, neviens sponsors no laba prāta savu naudu nebērs. Viņiem ir vajadzīga pozitīva rezultāta garantija. Tāpēc LFF prezidenta vēlēšanām jābūt spēlei ar atklātām kārtīm – tajās neizvairoties no nepatīkamā jautājuma, kā organizācijai finansēt savu gaišo nākotni.
Martinsonam ir pieejami līdzekļi, jau iespaidīga pieredze sporta finansēšanā, tāpat iespējas iesaistīt Latvijas futbola spēcināšanā savs biznesa partnerus vai citus ietekmīgus cilvēkus. Viņa protežētajām publiskajām personām – Liepājas futbolkluba vadītājam Mārim Verpakovskim un LFF prezidenta amata pretendentam Gorkšam – ir gan tīkams publiskais veidols, gan sapratne par latvju futbola vainām, gan reformu programma un personiskās ambīcijas iemīt Latvijas sporta vēsturē vēl paliekošākas pēdas.
Iespējams, daudziem federācijā un ārpus tās Martinsons patlaban šķiet pārāk odioza figūra. Sasienoties ar viņu, tiek garantēts troksnis masu medijos un iespēja piedzīvot varas nelabvēlību. Nerunājot nemaz par to, ka Gorkšs un Verpakovskis atklāti sola iesūnojušiem aksakāliem “sarīkot audriņus”. Taču krīzes pārvarēšanai Latvijas futbolā ir vajadzīgi neordināri risinājumi un neordināri cilvēki.
Savu kaislību uz futbolu un apņēmību uzņemties par to atbildību Martinsons jau ir acīmredzami apliecinājis vērienīgajā Gorkša priekšvēlēšanu kampaņā. Kā man ziņoja radi, iespējams, pat atjaunotā Jaunmārupes pamatskolas sporta laukuma svinīgā atklāšana tikusi vilcināta, lai tā ideāli saskaņotos ar kandidāta publicitātes vajadzībām. Diez vai Gorkša paša spēkos būtu ko tādu panākt! Tāpat diez vai viņam vienam pietiktu dūšas sākt smagu “kompromatu karu” ar konkurentu. Kādi vēl patiesa entuziasma pierādījumi vairs būtu vajadzīgi?
Fin-tech biznesa līdera sniegts atbalsts viņa cilvēku vadītai LFF kļūtu par abpusēji izdevīgu darījumu – Latvijas futbols saņemtu akūti nepieciešamo attīstības impulsu, savukārt uzņēmējs tādā veidā sabiedrības acīs iegūtu diezgan efektīvu indulgenci pret viņam izvirzītām apsūdzībām. Tik tiešām, roka roku mazgā…
Domāju, ka valsts politisko varu (un pastarpināti caur to – arī latvju Temīdu) patiešām labvēlīgi iespaidotu Martinsona izvēlētā “vainas nolīdzināšana”, brīvprātīgi iesaistoties visai dārgos “sabiedriskos darbos”. Jo futbola un tā valstsvienības nozīmi valsts starptautiskās reputācijas veidošanā neapstrīdēs neviens. Svēta lieta, nevis kaut kāds par nerezidentu naudu (vairs ne)uzsliets laikmetīgās mākslas muzejs. Jo tas par lielām šausmām tradicionālo vērtību sargātajiem Saeimā ātri vien izrādītos vistīrākais “pediņu pūznis”, pilns ar tautu kaitinošiem bezformas kleksējumiem un ķiņķēziņiem...
PS. Pazemīgi pateicos mana iepriekšējā teksta skaitā necilo, bet vērtīgo komentāru rakstītājiem!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
