Iesaki rakstu: 
Kāpēc tu domā, ka sludina tikai Dievs? Velns arī sludina, un viņam ir bezgala daudz izpalīdzīgu apustuļu, kuri neatlaidīgi popularizē sātanismu. Velnam arī ir daudz sātanisku apustuļu un brīvprātīgo palīgu, kuri par kalpošanu tam neprasa samaksu, tie pat ir gatavi piemaksāt, lai izplatītu ierēkšanas un ļaunuma vēsti.
Nodevēja, nelieša vieta tukša nemēdz būt, šī vakance vienmēr tiks aizpildīta, un uz to ir gana liels konkurss. Tukšums tai ir nedabisks. Nodevēju vakancei vienmēr gribētāju ir vairāk, nekā ir piedāvājums. Šis ir nerakstīts likums, kurš nekad netiek pārkāpts.
Vai esi lasījis Mario Pjūzo «Krusttēvu»? Grāmatā ir kāda epizode, kur kāds bagāts un varens cilvēks, kurš darbojas filmu industrijā, naktī pamostoties savā gultā, atrod mīļotā zirga galvu... Ko rakstnieks ar to vēlējās pateikt?
Manuprāt, to, ka mēs varam būt neietekmējami, vareni, iedomīgi un bravūrīgi līdz brīdim, kamēr kāds mums nepievērš īpašu vērību un uzmanību. Tai brīdī mums nākas – un esam pat spiesti – atzīt, ka Pasaule tomēr ir iekārtota citādi, nekā mums likās līdz šim, un ka mēs tur esam tikai niecīgs puteklītis, kuru dzenā valdošie vēji.
Ja vien kādam tas būs patiesi nepieciešams, tad pēkšņi nekāda sludinātā brīvība uz mums neattieksies. Ja tikai kādam vējam būs nepieciešams, nebūs arī mūsu vai kāda cita, un tu kā zivtiņa bez ūdens bezspēcīgi plātīsi muti un dvesīsi – nu, kā tā var, kas to būtu domājis...
Domā par to un apzinies to laikus, nevis tad, kad situācija jau būs bezcerīga, nenovēršama un nelabojama.
Gals
Pirmais bauslis, kuru mācu bērniem, ir – dari, ko darīdams, bet apdomā galu.
Jēzus Kristus atnākdams necentās pārveidot Pasauli, tas ir, politisko iekārtu un pastāvošos likumus. Viņš tikai pavēra iespēju tiem, kas vēlējās mainīties un izteica vēlmi, vēlējās atgriezties Tēva namā.
Viņš atnāca tad, kad verdzība bija ar likumu ne tikai atļauta, bet valsts iekārta to pat paredzēja kā daudzas citas, mūsuprāt, šodienai neatbilstošas, netaisnības.
Nekur, nekad un ne ar vienu zilbi viņš pret to nav iebildis. Viņš neiebilda un nenoliedza arī nedemokrātisko valstu iekārtu. Toties Viņš teica: «Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.» Jņ 8:12
Patiesā cilvēces un cilvēku problēma nav likumos, valstu iekārtās un valdībās. Arī valdniekos ne. Problēma ir cilvēku dvēselēs, tās ir ļaunas, un cilvēkam ar ļaunu dvēseli Tēva nama durvis ir ciet.
Viņš arī pateica, kā šo problēmu var risināt: Piemēru esmu jums devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Viņš apustuļiem teica: ejiet un sludiniet! Jo Viņš zināja, ka vispirms ir vārds, bet izteiktam vārdam mēdz būt sekas un domām ar’.
Citi sludinātāji
Nav cita mehānisma, nav cita risinājuma. Baznīca, un ne tikai, sludina jau divus tūkstošus gadu, bet kāds ir rezultāts? Tikai dažus ir sasniedzis Jēzus Kristus piemērs un sludinātais vārds. Vairums tomēr izvēlas klausīt citus sludinātājus un sekot citam piemēram.
Mainot valdības, nevar mainīt cilvēka dvēseles, tieksmes un vēlmes. Apvienojot valstis kādā valstu savienībā, arī nevar mainīt cilvēka dvēseles stāvokli.
Strēlnieki, brīvības cīnītāji, latviešu leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki, nacionālie partizāni mums piemēru ir devuši, bet vai mēs tam sekojam? Nē, mēs sekojam citiem, daudz pievilcīgākajiem piemēriem.
Ir bijuši cilvēces vēsturē tādi gadījumi, kad cilvēkus nevis pārliecināja un veicināja sekot Jēzus Kristus piemēram, bet piespieda ārišķībās kļūt citādiem. Tam dažreiz ir pat pozitīvs rezultāts. Pamēģini kādu laiku izlikties par klibu un pēc gada vairs nepratīsi pārvietoties neklibojot. Muskuļu stāvokļa un darbības atmiņa būs iegaumējusi kustību algoritmu.
Patiešām, – ir bijuši mēģinājumi ar valsts mehānisma palīdzību iedibināt labu un laimīgu dzīvošanu. Bet ar ko šie īslaicīgie mēģinājumi, uzlabojumi un it kā veselīgas pārmaiņas beidzās? Ar lieliem asiņu plūdiem, ar daudzām nāvēm, un pēc tā tautām un valstīm gadu desmitiem bija jāatkopjas. Tas pierāda, ka šādi nevar atrisināt un mainīt to, kas sakņojas cilvēka dvēselē.
Viena pagale nedeg
Dievs cilvēkam ir iedevis sarežģītu ķermeni, – jo vairāk cilvēks to iepazīst, jo spēcīgāk pārliecinās, ka tajā ir tik daudz nezināmā, ka tiek radītas jaunas zinātnes un nozares, lai mēģinātu to aptvert. Bet ir taču zināms, ka cilvēks nespēj nedz izprast, nedz aptvert Dieva domas un prātu. Tāpēc ar laiku kļūst grūti pašas jaunradītās medicīnas jomas pārzināt, kur nu vēl to, ar ko tās nodarbojas.
Tomēr nav cita varianta un iedarbīgākas metodes par sludināšanu. Cik tā ir efektīva, ir atkarīgs ne tikai no tehniskām iespējām un no sludinātāja prāta spējām, kā arī mēles veiklības, bet arī no klausītāja. Viena pagale nedeg, – lai degtu, nepieciešamas vismaz divas.
Kas un kā šim pretojas? Cilvēkam ir grūti saprast un ielāgot vienkāršas lietas, tāpēc tas visu cenšas sarežģīt, lai būtu saprotamāk.
Kas ir valsts? Teiksi, tā ir valsts konstitūcija, kurai pakārtoti valsts likumi, un dažādas represīvās iestādes uzrauga, lai viss minētais tiktu pildīts.
Tā nav. Patiesība ir citādāka, nesaprotamāka un neierastāka. Kopš bērnības mums šo domu uzspiež, un, kad pienāk laiks objektīvi un patiesi vērtēt, mēs apmaldāmies šajos nepatiesajos, naivajos un bērnišķīgajos priekšstatos.
Daudzu darbību rezultātā, daudzu mijiedarbību rezultātā veidojas pašpietiekamas sistēmas, kuras darbojas, mutē, pilnveidojas un pielāgojas. Tās ietekmē, arī dominē, neatkarīgi no tā, kādi uzvārdi ir šīs sistēmas sastāvā. Uzvārdus varat mainīt, cilvēkus var mainīt, bet tā nevar mainīt sistēmu. Sistēma pati izstrādā imunitāti pret daudzām to apdraudošām lietām, prot aizsargāties, uzbrukt un pakļaut.
Piemēram – birokrātija. Nav galvenā birokrāta, nav pakļautības hierarhijas, nav plāna, nav konstitūcijas, nav policijas, bet tā veiksmīgi dzīvo gadsimtiem un eksistēs arī turpmāk.
Nav tāda kabineta, kur pie birokrātijas var aiziet un pateikt tai, ko par to domā, nosodīt, mainīt vadību un piespiest uzvesties citādi. Nav tādas varas, kas to spēj, tāpēc birokrātija pakļauj jebkuru varu.
Arī valstij nav adreses, konkrētu kabinetu, kur pie tās var atnākt un pateikt visu, ko tu par to domā. Tas ir kā kalnos sarunāties ar atbalsi. Ja skaļāk pakliegt, pat atskan kāda nesaprotama atbilde.
Neieciklējies uzvārdos un tajā, kurš to lika darīt, kas to izdarīja... Tas ir strupceļš un ceļš uz nekurieni. Nav svarīgi, kurš lika un kurš darīja. Svarīgi ir apzināties, ka vienmēr atradīsies kāds, kuram tas būs jādara, un vienmēr atradīsies kāds, kurš to izdarīs. Ja pastāv iespēja, ka tas var notikt, tad tā jau ir garantija tam, ka notiks. Ja ir kas nepiesiets, to noteikti kāds iekāros un aiznesīs.
Sistēma
To dara sistēma, kurā darbojas daudz smilšu graudiņu, piemēram, čekas vadītājs. Var teikt, jā, tas to dara. Samaini kādu čekas vadītāju pret citu. Nu būs cits uzvārds, viņam būs cits vecums, pat dzimums var būt cits, bet vai būtība mainīsies? Vai no tā čeka vairs nebūs čeka?
Gadījās, ka čekas bendi pašu nošāva čekas kazemātos. Jā, mainījās bendes uzvārds, bet nez kāpēc šī sistēma turpināja nogalināt.
Beidz ieciklēties – kurš, kad, cikos un ar ko? Saproti taču, ka ir izveidojusies pašpietiekama sistēma, kura pati sevi sargā un aizstāv. Ja čekas gadījumā kādi cilvēki vispirms lēma šādu represīvo iestādi izveidot, tad birokrātijas sistēma, zagļu sistēma, modes industrija un citas veidojas it kā nejauši. Bet, kad ir izveidojušās, tad prot par sevi pastāvēt.
Vienmēr ir kāds aizmetnis, vienmēr ir kāda upe, kura sākas ar sīku strautiņu. Bet vēlāk šim strautiņam pievienojas citi mazie strautiņi atkarībā no zemes virsmas slīpuma un gravitācijas, bet ne tāpēc, ka kādi tajā virzienā upes pagriezuši.
Nē, vienkārši ir tāds slīpums, un, ja cilvēks savā dabā, savā dvēselē ir ļauns, spējīgs darīt ļaunas lietas, tad šāds cilvēks ar tādu dvēseles noskaņojumu jau arī ir tas slīpums, kas virza mazos strautiņus lielā asiņu upē. Tas pārvērš mazos strautiņus lielās asiņu upēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
