Armēnija 2023. gadā – jaunas drošības konfigurācijas meklējumos
Sergejs Potapkins30.09.2023.
Komentāri (84)
Iesaki rakstu: 
Šis materiāls tika uzrakstīts 2023. gada 27. septembrī, tieši laikā, kad armēņu iedzīvotāji pameta Kalnu Karabahas teritoriju, baidoties no Azerbaidžānas veiktās etniskās tīrīšanas. Līdz 27. septembrim vairāk nekā piecdesmit tūkstoši no simt divdesmit tūkstošiem Kalnu Karabahā dzīvojošo armēņu ir atstājuši neatzītās Kalnu Karabahas Republikas (KKR) teritoriju. Tas viss notiek intensīvu informatīvu provokāciju gaisotnē, un katra nākamā stunda var nest ziņas par vēl lielāku eskalāciju pat līdz Azerbaidžānas karaspēka šķērsošanai pāri Armēnijas robežām.
Tajā pašā laikā Nahičevanā, Azerbaidžānas Republikas eksklāvā, ko no Azerbaidžānas atdala Armēnijas teritorija, Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs tiekas ar savu Turcijas kolēģi un sabiedroto Redžepu Tajipu Erdoganu. Agrāk Turcijas ilglaicīgais līderis no ANO Ģenerālās asamblejas tribīnes atklāti atbalstīja Azerbaidžānas vadības Baku rīcību, kā rezultātā Azerbaidžāna pilnībā kontrolē Kalnu Karabahu.
Alijevs deklarē, ka ir uzsācis Karabahas reintegrāciju: “Cilvēki, kas dzīvo Karabahas reģionā, neatkarīgi no viņu etniskās piederības ir Azerbaidžānas pilsoņi. Viņu aizsardzību, drošību un tiesības garantēs Azerbaidžānas valsts."1
Robežas otrā pusē – Armēnijā – šobrīd pastāv gandrīz simtprocentīga pārliecība, ka Azerbaidžāna, ieguvusi Turcijas atbalstu, neapstāsies vien pie Armēnijas robežas un izmantos militāru spēku, lai atvērtu tā saukto Zangezuras koridoru, respektīvi, četrdesmit kilometrus garu sauszemes maršrutu, kam saskaņā ar Azerbaidžānas un Turcijas plānu vajadzētu iet caur Armēnijas teritoriju un savienot Nahičevanu ar Azerbaidžānas rietumu reģioniem.
2021. gada 20. aprīlī Ilhams Alijevs paziņo: "Zangezuras koridora izveide pilnībā atbilst mūsu nacionālajām, vēsturiskajām un nākotnes interesēm. Mēs iedzīvināsim un realizēsim Zangezuras koridoru neatkarīgi no tā, vai Armēnija to vēlas vai nē. Ja vēlas – risinājums tiks rasts vienkāršāk, pretējā gadījumā – būs nepieciešama spēka pielietošana. Tieši tāpat, kā jau es teicu pirms kara un tā laikā, viņiem ar labu jāizvācas no mūsu teritorijām, vai arī viņi tiks izdzīti ar varu. Tā arī notika. Tieši tāds būs arī Zangezuras koridora liktenis."2
Saskaņā ar trīspusējās pamiera deklarācijas 9. punktu, ko 2020. gada 9. novembrī parakstīja Azerbaidžānas, Armēnijas un Krievijas vadītāji, "Armēnijas Republika garantē transporta satiksmes drošību starp Azerbaidžānas Republikas rietumu reģioniem un Nahičevanas Autonomo Republiku ar mērķi organizēt netraucētu iedzīvotāju, transportlīdzekļu un kravu kustību abos virzienos". Transporta satiksmes kontrole saskaņā ar paziņojumu būs jāveic Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) robežaizsardzības nodaļas personālam.3
Tomēr Azerbaidžānai un Armēnijai ir atšķirīgas pilsoņu netraucētas pārvietošanās organizācijas interpretācijas. Armēnija Azerbaidžānas vēlamo scenāriju par koridora atvēršanu uzskata par valsts robežu maiņu un teritoriālās vienotības pārkāpumu, uzsverot, ka trīspusējā dokumentā termins "koridors" tiek pieminēts tikai saistībā ar Lačinu, kas nozīmē īpašu statusu un parametrus šāda koridora drošai funkcionēšanai.
Iepriekš minētais nozīmē militāra spēka pielietošanu, lai neatzītās Kalnu Karabahas Republikas teritoriju pievienotu Azerbaidžānai, un draudi ar spēku atrisināt Zangezuras koridora jautājumu liecina, ka drošības konfigurācija, ko Armēnija veido un cenšas īstenot kopš 1994. gada, paļaujoties uz Krieviju kā miera garantu reģionā, ir pilnībā izgāzusies.
No divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigām līdz Padomju Savienības sabrukumam Dienvidkaukāzā ir veidojies visaktuālākais vairāku etnisko grupu konfrontācijas punkts visā postpadomju telpā. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju ir noteicis Dienvidkaukāza reģiona dienas kārtību vairāk nekā pēdējos trīsdesmit gadus, pamazām pārvēršoties no divu blakus esošu valstu konfrontācijas par pilnvērtīgu un visaptverošu bloka konfrontāciju, kurā ir iesaistīta Krievija, Kazahstāna, Turcija, ASV, ES, Irāna, un kopš otrā Karabahas kara 2020. gadā tam kļūstot arvien pamanāmākam – arī Pakistāna un Indija.
Tomēr Azerbaidžānas vadības lēmums 2023. gada septembrī ar varu pielikt punktu Karabahas jautājumam pēc saviem ieskatiem nebūs galapunkts, bet sākums procesiem, kas radikāli mainīs visu ģeopolitisko situāciju Dienvidkaukāzā.
Līdz 2020. gadam Armēnijā nebija citas formulas, izņemot pilnīgu atkarību no Krievijas gan šāda sabiedrotā palīdzības, gan ieroču un munīcijas piegādes ziņā. No 1995. gada līdz mūsdienām 102. Krievijas militārā bāze ir dislocēta Armēnijas pilsētās Gjumri un Erevānā.
Līgums par bāzes darbību tika noslēgts uz 25 gadiem, un tika pagarināts vēl uz 49 gadiem (līdz pat 2044. gadam) Krievijas prezidenta D. A. Medvedeva vizītes laikā Armēnijā 2010. gadā. Militārā bāze ir aprīkota ar zenītraķešu S-300В kompleksiem, reaktīvajiem iznīcinātājiem Mig-29 un helikopteriem. Personāla skaits bāzē ir aptuveni 4 tūkstoši cilvēku. Armēnijas puse saskaņā ar Armēnijas un Krievijas starpvalstu līgumu ir uzņēmusies arī pusi no Krievijas bāzes izdevumiem.
Papildus tam, lai gan 102. militārās bāzes oficiālā kaujas misija ir aizsargāt dienvidu robežas (starpvalstu robeža ar Turciju un Irānu) sadarbībā ar Armēnijas Republikas bruņotajiem spēkiem, Krievijas militārā klātbūtne ir devusi Armēnijai cerību nodrošināt savu drošību kaimiņvalsts militāras agresijas gadījumā.
Tādas pašas cerības deva Armēnijas dalība KDLO – Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kas tika izveidota 1992. gadā, piedaloties gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai. Tomēr 1999. gadā Azerbaidžāna izlēma neatjaunot savu dalību KDLO, kas savukārt stiprināja ilūziju par ciešāku sadarbību starp Erevānu un Maskavu.
Saskaņā ar datiem, kas iegūti no organizācijām Worldwide Independent Network/Gallup International Association (WIN/GIA), Putina atbalsta reitings Armēnijā 2017. gadā sasniedza 89%, bet saskaņā ar Kaukāza pētījumu resursu centra – Armēnijas (КЦИР-Армения) datiem, kas apkopoti Kaukāza barometra aptaujā, 2013. gadā 83% armēņu uzskatīja Krieviju par savu galveno draudzīgi noskaņoto valsti, 2015. gadā šādi noskaņoto armēņu apjoms bija 75%, bet 2017. gadā – 63%.
Saskaņā ar aptaujas rezultātiem 2020. gada 15. martā, vēl pirms otrā Karabahas kara sākuma tikai 57% Armēnijas pilsoņu uzskatīja Krieviju par draudzīgi noskaņotu valsti, savukārt galvaspilsētā Erevānā Krieviju par galveno draudzīgi noskaņoto valsti uzskatīja mazāk nekā puse – vien 47% aptaujāto.4
Kā viens no soļiem ceļā uz līdzsvara sagraušanu, kas reģionā bija saglabājies jau divdesmit gadus, jāmin militārās sadursmes uz Azerbaidžānas un Karabahas robežas 2016. gada aprīlī. Cīņas sākās naktī uz 2. aprīli un ilga trīsarpus dienas. Oficiālā Armēnijas un KKR pozīcija: Azerbaidžānas puse bija pirmā, kas atklāja artilērijas uguni, pēc kuras naidīgajās operācijās tika izmantoti tanki un helikopteri.
Pēc Lielbritānijas analītiskā centra "Chatham House" Kaukāza speciālista Lorensa Broersa teiktā, netiešie pierādījumi un loģika tik tiešām liecina, ka Kalnu Karabahas destabilizācijas vaininieks tiešām ir bijusi Azerbaidžāna. Saskaņā ar Broersa teikto, eskalācijas datums (šajā dienā apritēja 23 gadi kopš Kelbadžaras krišanas Karabahas kara 1993. gada pavasara-vasaras kampaņas laikā), operācijas mērogs ar sadursmēm trīs dažādos virzienos, kā arī Azerbaidžānas visa militārā aprīkojuma, tostarp raķešu un lidmašīnu klāsta izmantošana, pilnībā noraida ideju par jebkādu nejaušu, gadījuma rakstura eskalāciju.5
Pēc septiņiem gadiem ar pārliecību iespējams teikt, ka 2016. gada aprīļa karš nebija nejauša provokācija, bet gan pilnvērtīgs Armēnijas armijas kaujas gatavības stresa tests, kuru tā neizturēja. Taču patiesībā tas bija arī no 1995. gada pastāvošās drošības sistēmas stresa tests. Acīmredzot Azerbaidžāna uztvēra iegūtos signālus un datus tā, ka pēc četriem gadiem, 2020. gada 27. septembra rītā tā uzsāka ofensīvu ar vērienīgu aviācijas, bruņumašīnu, artilērijas un kaujas bezpilota lidaparātu izmantošanu.
Lai gan 2016. gadā Azerbaidžāna neguva vērā ņemamus teritoriālos panākumus, uzbrukuma pārsteigums, lielais upuru skaits, kā arī Armēnijas armijas un KKR armijas negatavība efektīvi atvairīt uzbrukumu izraisīja nopietnu reakciju Armēnijā, plašas diskusijas par korupciju armijā un vispārējo kaujas gatavības līmeni.
Laika posmā no 2016. gada militārajām sadursmēm līdz Otrā Karabahas kara sākumam 2020. gadā pašā Armēnijā notika nopietni politiski satricinājumi: bijušā prezidenta Serža Sargsjana mēģinājums izmantot konstitucionālo reformu un palikt pie varas izraisīja masu protestus, kuru rezultātā pie varas nāca Nikols Pašinjans ar rekordlielu tautas atbalsta reitingu.
Šobrīd Krievijas oficiālā nostāja ir viņu vainot Armēnijas militārajā sakāvē un KKR teritoriju zaudēšanā. Tomēr Pašinjana faktisko attiecību vēsture ar Kremli par to neliecina. Tieši otrādi – daudzi lēmumi liecina par viņa izteiktajām bailēm zaudēt Kremļa atbalstu militāras sadursmes ar Azerbaidžānu un Turciju draudu priekšā.
Jaunais Armēnijas līderis ir vairākos veidos centies parādīt, ka ir ne mazāk prokrievisks kā viņa priekšgājēji. Viņa pirmā ārvalstu vizīte norisinājās Sočos, un viņš ieviesa kārtību, kas nosaka, ka Maskavā jāierodas vairākas reizes gadā.
Tieši Pašinjana vadības laikā Armēnijas varas iestādes publiski atbalstīja Krievijas bruņoto spēku operāciju Sīrijā (2018. gadā) un nosūtīja savus sapierus, lai atbrīvotu no mīnām teritorijas, kas atradās Krievijas militārpersonu kontrolē.
Papildus tam ANO ietvaros armēņu diplomāti vienmēr ir balsojuši pēc Maskavas nostājas – atšķirībā no mazāk paredzamiem Krievijas sabiedrotajiem starptautiskajā arēnā, piemēram, Baltkrievijas un Kazahstānas.6
2021. gada janvārī Armēnija savas prezidentūras KDLO ietvaros ātri uzsāka kaujas vienības, tostarp 100 cilvēku, nosūtīšanu no Armēnijas, lai palīdzētu apspiest protestus Kazahstānā.
Šis Pašinjana - kurš pats nāca pie varas 2018. gadā, vadot protestu kustību, - solis tika uztverts kā nekas cits kā vienīgi mēģinājums izpatikt Maskavai.
2020. gadā notika otrais Karabahas karš. Šoreiz Azerbaidžāna ar spēcīgu Turcijas atbalstu uzvarēja militāro kampaņu, un Armēnija zaudēja kontroli pār lielāko daļu Kalnu Karabahas, kamēr pārējā teritorijā saglabājas pilnīga blokāde kopš 2022. gada 12. decembra.
Konflikts Kalnu Karabahā pārgāja atklātas uguns fāzē 2020. gada 27. septembrī, un gandrīz divas nedēļas Kremļa reakcija bija atklāti nogaidoša. Tobrīd daudzi analītiķi centās izprast Kremļa bezdarbības iemeslus un neizpratni par to, cik viegli Krievija zaudē savas pozīcijas šajā reģionā pret savu ilggadējo sāncensi Turciju. Acīmredzot atbilde uz šo jautājumu jāmeklē sešpadsmit mēnešus vēlāk – 2022. gada 24. februārī, kad Krievija uzsāka savu uzbrukumu Ukrainas valstij.
Acīmredzot, apzinoties uzbrukuma sekas – sankcijas, transporta blokādi, tirdzniecības embargo, Krievija nevarēja atļauties līdz 2022. gada februārim uz savām dienvidu robežām saskarties ar ienaidniekiem Azerbaidžānas un Turcijas formā, kas ir arī NATO dalībvalsts.
Partnerattiecības ar Armēniju tika pilnībā apglabātas jebkādās ar KKR statusu saistītās cēloņsakarībās.
Azerbaidžāna uzvarēja 44 dienas ilgajā karā un atguva daļu Karabahas un apkārtējo reģionu teritorijas, savukārt pēc vienošanās starp Azerbaidžānas, Armēnijas un Krievijas vadītājiem Krievijas miera uzturētāji ienāca Kalnu Karabahā. Viņi kontrolē Kalnu Karabahas teritoriju, kurā dzīvo armēņi, un viņiem ir jānodrošina viņu drošība.
Armēnija piekrita gandrīz visām Baku izvirzītajām prasībām, bet pretī pieprasīja drošības garantijas Karabahas armēņiem un pilnvērtīgu pārrunu procesu ar Stepanakertu.
Otrais Karabahas karš nebeidzās ar miera līguma parakstīšanu, bet tikai un vienīgi ar 2020. gada 9. novembra vienošanos par uguns pārtraukšanu. Pēc tam pamiers tika regulāri pārkāpts un pārauga militārās sadursmēs uz Azerbaidžānas un Armēnijas robežas.
2023. gada 1. augustā prezidents Alijevs intervijā Euronews norādīja: "Redziet, realizēt uzvaru karā bija manas dzīves vai vismaz manas politiskās dzīves misija, un es to veiksmīgi izpildīju. Mēs izcīnījām uzvaru šajā karā. Mēs esam atjaunojuši taisnīgumu, esam atjaunojuši savu teritoriālo vienotību."7
Tomēr tajā laikā karš nebūt nebija beidzies. 2023. gada 19. septembrī Azerbaidžāna paziņoja par "vietējo pretterorisma pasākumu" uzsākšanu Kalnu Karabahā. Jau pirmajās operācijas stundās Azerbaidžānas armija pārņēma kontroli pār gaisa telpu, apspiežot Armēnijas pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Azerbaidžāna faktiski izvirzīja ultimātu – pārvaldības struktūru izformēšanu, Karabahas armijas daļu pilnīgu atbruņošanu un Armēnijas karaspēka izvešanu. Armēnija apgalvo, ka Karabahā neesot militārpersonu.
Jaunais Karabahas karš ilga nedaudz vairāk par dažām diennaktīm: neatzītā republika piekrita nolikt ieročus un izformēt savas bruņotās vienības.
2020. – 2023. gada sakāve un pazemojums vēl ir pilnībā jāsaprot un jāpārdzīvo Armēnijas sabiedrībai, tomēr šobrīd neatkarīgi no tā, vai Nikols Pašinjans paliks pie varas, lai saglabātu neatkarību un aizsargātu teritoriālo vienotību, Armēnijai ir jāmeklē sev jauna drošības arhitektūra.
Krievija var mēģināt paturēt Armēniju savā ietekmes zonā. Kremlis tradicionāli noliedz tautas subjektivitāti un dzīvo ar pārliecību, ka stiprām sabiedroto attiecībām nepieciešams tikai un vienīgi izvirzīt lojālu vadītāju augstākajā valdības amatā.
2022. gadā pat izskanēja informācija par Armēnijas iekļaušanu Baltkrievijas un Krievijas savienības valstu skaitā.
Laikraksts "Aikakan žamanak", kas pieder premjerministra Nikola Pašinjana sievai Annai Akopjanai, ziņoja, atsaucoties uz "uzticamu avotu", ka Krievija cenšas iekļaut Armēniju Krievijas un Baltkrievijas Savienības valstu skaitā. "Ja Ukrainas gadījumā Krievija izmanto savu un, iespējams, Baltkrievijas karaspēku, tad mūsu gadījumā tā izmanto Azerbaidžānas, un zināmā mērā arī savus Armēnijā izvietotos, militāros spēkus," tika norādīts "Aikakan žamanak" publikācijā.
Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, komentējot publikāciju, nosauca to par "kārtējām muļķībām", ka Krievija it kā spiežot Armēniju pievienoties Savienības valstu skaitam, un mudinot Azerbaidžānu rīkoties šajā jomā. Armēnijas parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans, komentējot publikāciju, sacīja, ka no Krievijas puses nav bijuši priekšlikumi pievienoties Krievijas un Baltkrievijas savienības valstu kopienai. 8
Pēc tam, kad Armēnija līdz ar pilnīgu Maskavas reakcijas trūkumu zaudēja kontroli pār Kalnu Karabahu, šķiet, ka Kremlim vairs nav pārliecinošu argumentu, lai turpinātu noturēt Armēniju savā ietekmes zonā. Uzbrukuma Armēnijai īstenošanas gadījumā Krievija būtu spiesta iesaistīties karadarbībā ar Azerbaidžānu un tās sabiedroto Turciju un karot vienlaicīgi divās frontēs. Papildus minētajam situācijā, kad Krievija ir iestigusi karā ar Ukrainu, tieši sabojātās attiecības ar Turciju varētu būt salmiņš, kas beidzot salauž kamielim muguru.
"Armēnijas drošības arhitektūra par veseliem 99,999% ir bijusi saistīta ar Krieviju, tostarp saistībā ar ieroču un munīcijas iegādes loģiku. Tomēr šodien, kad Krievijai pašai ir nepieciešami ieroči un munīcija, šajā situācijā ir skaidrs, ka pat tad, ja tā vēlētos, Krievijas Federācija nevarētu nodrošināt Armēnijas drošības vajadzības," 2023. gada septembra sākumā sacīja Nikols Pašinjans sarunas laikā ar Itālijas avīzes "La Repubblica" korespondentu.9
Tieši pretējs scenārijs Krievijas apskāvieniem attiecībā uz Armēniju ir sabiedroto attiecības ar ASV. Pēc 2020. gada sakāves tieši Erevānas un Vašingtonas kontakti visvairāk kaitināja Maskavu, kā arī kalpoja par iemeslu apsūdzēt Rietumus miera procesu traucēšanā šajā reģionā. 2022. gada jūlijā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktors Viljams Bērnss apmeklēja Erevānu un tikās ar premjerministru Nikolu Pašinjanu. Iepriekš, tā paša gada februārī, Erevānā viesojās ASV valsts sekretāra palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija Nulenda. Visbeidzot, 2023. gada 11. septembrī, notika Armēnijas un ASV kopīgās militārās mācības.
Vienu dienu pēc tam, kad etniskie armēņi Kalnu Karabahā uzsāka savu izceļošanu no reģiona pēc Azerbaidžānas militārās operācijas, 2023. gada 25. septembrī Armēnijā ieradās ASV Starptautiskās attīstības aģentūras vadītāja Samanta Pauere un valsts sekretāra vietnieka pienākumu izpildītāja Juri Kima. Šie skaidrie signāli liecina par ASV gatavību palielināt savu ietekmi reģionā. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka, neskatoties uz visu attiecību sarežģītību, ASV ir Turcijas sabiedrotā un rēķinās ar izmaiņām Turcijas nostājā Krievijas un Ukrainas kara jautājumā. Būtisks faktors būs arī attiecības ar Irānu, ASV antagonistu, kas arī nav apmierināta ar Nikola Pašinjana mēģinājumiem tuvoties Vašingtonai.
Savukārt Irāna ir svarīgs Armēnijas sabiedrotais un ieņem proarmēnisku pozīciju azerbaidžāņu un armēņu konfrontācijā. Irānas kā galvenā sabiedrotā izvēle Krieviju lielā mērā nekaitinās – karā ar Ukrainu Krievijas Federācija ir īpaši atkarīga no Irānas "Shahed" bezpilota lidaparātu piegādes. Papildus jau minētajam arī pati Irāna šķiet gatava apspriest ar Krieviju jautājumus, kas saistīti ar situāciju ap Kalnu Karabahu – 26. septembrī notika telefonsaruna starp Putinu un Raisi, kuras laikā viņi uzsvēra, cik svarīgi ir visus jautājumus atrisināt tikai ar miermīlīgiem, politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem. Tika pausta abpusēja interese par konsultatīvās reģionālās platformas "3+3" (Azerbaidžāna, Armēnija, Gruzija plus Krievija, Irāna un Turcija) darba grupas aktivizēšanu.
Taču no partnerattiecībām ar ASV, ja par galveno sabiedroto tiks izvēlēta Irāna, būs jāatsakās, un kopumā ilgtermiņā partnerattiecības ar divām visvairāk "sankcionētajām" valstīm pasaulē nešķiet vairs tik pievilcīgas.
Pastāv arī vēl viena drošības konfigurācija, kas ir diezgan mulsinoša, taču, rūpīgāk izpētot, tā ir diezgan loģiska un līdzsvarota:
2023. gada 21. septembrī Armēnijas Drošības padomes sekretārs Armēns Grigorjans Sabiedriskajā televīzijā paziņoja par iespēju stiprināt armiju, atrodot citus partnerus, piemēram, Indiju, kas ir ļoti lielā mērā gatava palīdzēt Armēnijai.
Tajā pašā runā viņš norādīja, ka Krievijai bija iespēja, taču tā īsti nav vēlējusies palīdzēt Armēnijai 2020. – 2022. gadā un izmantoja Armēnijas vājumu, lai padarītu to par daļu no savienības (ar Krieviju). Krievija nepalīdzēja mūsu armijas reformēšanā. Ir vēl viens veids, kā stiprināt armiju – tā ir Indija, saka Armēns Grigorjans. 10
Indijai nav kopīgas robežas ar Armēniju, sauszemes attālums starp galvaspilsētām ir četrarpus tūkstoši kilometru, un ir ļoti maza iespēja, ka Armēnijas attiecības ar Indiju pagātnē varētu apzīmēt kā "stratēģiskas".
Tomēr Turcijas un Azerbaidžānas tuvināšanās ar Pakistānu padara Armēniju par Indijai izdevīgu sabiedroto šīs alianses ietekmes vājināšanā. Turklāt Indijas izvēle par stratēģisko partneri palīdzēs līdzsvarot Krieviju un ASV un uzturēt attiecības ar Irānu.
Indija, kurai ir kodolieroči, spēcīgs militāri rūpnieciskais komplekss, liels ekonomiskais svars un liela nozīme attiecībās gan ar Krieviju, gan ASV, spēj pasargāt savu sabiedroto no Maskavas aizkaitinājuma un netraucēt attiecībās ar ASV.
Mūsdienās šāda stratēģiskā partnerība teorētiski izskatās pievilcīga, jo īpaši tāpēc, ka Indija cenšas ieņemt tai pienākošos vietu globālajā pasaules kārtībā. Pasaulē piektā lielākā ekonomika, kas septembra sākumā veiksmīgi īstenoja zondes nolaišanos uz Mēness, ir BRICS savienības dalībvalsts (savienība jau šobrīd pārstāv 40% pasaules iedzīvotāju un 25% no pasaules ekonomikas, bet 2024. gadā tā paplašināsies vēl par sešām valstīm). Indijai ir pietiekošas ambīcijas, lai izvirzītos par "Globālo dienvidu" valstu līderi. 2023. gada 12. – 13. janvārī Indijas premjerministrs Modi pirms G20 samita Ņūdeli rīkoja pirmo "Globālo dienvidu balss" samitu tiešsaistes formātā. "Mēs, "Globālo dienvidu" valstis, esam ļoti ieinteresēti pasaules nākotnē. Vairumu globālo problēmu vēstures griezumā ir radījušas puses, kas neietilpst "Globālo dienvidu" valstu saimē. Tomēr visvairāk šīs problēmas ietekmē tieši mūs," teica Modi.
Pirms trim gadiem, 2020. gada 27. septembrī parādījās ziņas par Azerbaidžānas militāro operāciju sākšanu pret KKR. Krievijas, kas pēdējos 25 gadus ir bijusi miera garants Dienvidkaukāzā, rokas ir sasietas, ievērojot, ka 515 dienas vēlāk Krievija uzsāka lielāko karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara, un divas dienas pirms tam, kad Krievija uzsāka masveida iebrukumu Ukrainā, prezidents Vladimirs Putins parakstīja plašu vienošanos ar savu Azerbaidžānas kolēģi Ilhamu Alijevu, nodrošinot diplomātiskās un militārās sadarbības padziļināšanu starp abām valstīm.
Tikai dažas stundas pirms tam Putins nāca klajā ar paziņojumu, ka Krievija oficiāli atzīst no Ukrainas atdalītās separātiskās Doņeckas un Luhanskas republikas. Azerbaidžāna, kas ir konsekventi aizstāvējusi teritoriālās vienotības principu, kad runa ir par tās separātisko teritoriju Kalnu Karabahā, ir ievērojusi klusēšanas principu attiecībā uz šo vienību neatkarības atzīšanu no Maskavas puses.11
Plāni sakaut Ukrainu "maksimums mēneša laikā" izgāzās – Krievija iestrēgusi karā jau uz 20 mēnešiem, kura noslēgums joprojām nav saskatāms. Valsts rūpniecība ir pārslēgta mobilizācijas darbības režīmā. Mīts par Krievijas armijas neuzvaramību ir sagrauts.
Tā ir jauna realitāte, kurā alianses konfigurācija reģionā ir mainījusies un turpinās mainīties. 2023. gada 19. septembrī Azerbaidžāna un Turcija izmantoja šīs jaunās realitātes priekšrocības.
ASV, Turcija, Ķīna, Indija nepalaidīs garām iespēju palielināt savu ietekmi reģionā. Cik lielā mērā izdevīgi Armēnija varēs izmantot šīs intereses savā labā? Skaidrs ir viens – nacionālā ideja un izveidotā garantiju sistēma ir sabrukusi, un būs jābūvē jauna drošības arhitektūra, sākot no pašiem pamatiem.
* * *
Ja mēģināt izprast drošības arhitektūras formulu un pašu būtību postpadomju telpā kopš jaunu valstu rašanās 1991. gadā, tad neizbēgami rodas secinājums, ka Krievija pēdējo 30 gadu laikā ir noteikusi un kontrolējusi vairāku valstu ģeopolitisko uzvedību (Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Ukraina, Moldova, Vidusāzijas republikas), izmantojot konfliktus starp dažādajām etniskajām grupām. Kopā ar politiskiem, ekonomiskiem un enerģētikas nozares ietekmes instrumentiem, kas vidējā termiņā izrādījās neefektīvi Krievijas nacionālo un stratēģisko interešu saglabāšanai un veicināšanai, vienīgais un, iespējams, pēdējais veids, kā nodrošināt Krievijas klātbūtni un dominēšanu šajās tuvējās ārzemēs, joprojām ir Maskavas spēja iesaldēt vai, gluži otrādi, atsaldēt potenciālo konfliktu apdraudētu situāciju tiešā atkarībā no tās uztveres par sev pastāvošo draudu un izaicinājumu līmeni, kā arī atbilstoši ģeopolitiskās lietderības izpratnei.
Kalnu Karabahas konflikts 80. gadu beigās kļuva par vienu no galvenajiem Padomju Savienības sabrukuma izraisītājiem. Līdz 2020. gadam Krievija nebija ieinteresēta šīs, vienas no vissarežģītākajām starpetniskajām problēmām, galīga risinājuma ieviešanā, jo konflikta iesaldēšana un status quo saglabāšana joprojām bija Maskavas galvenais trumpis attiecībās ar Erevānu (lielākā mērā) un Baku (arvien mazākā mērā), paredzot un neitralizējot tieši Baku iespējamās un arvien taustāmākas centrbēdzes centienus. Sākot no 2014. līdz 2015. gadam, Kremlis pieņēma galīgo lēmumu par stratēģisku tuvināšanos Turcijai un Maskavas – Ankaras – Baku ass veidošanu, lai nodrošinātu drošību tuvējos dienvidu reģionos neizbēgamā konfliktā ar Ukrainu un Rietumiem.
Cena, kuru loģiskā likumsakarībā pieprasīja jaunie partneri, bija neitralitāte un Maskavas neiesaistīšanās Kalnu Karabahas karā. Zīmīgi, ka uzreiz pēc uzvaras 2020. gada karā toreizējais Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu atklātības lēkmē atzīmēja, ka ir patīkami un nepieciešams sadarboties ar Krieviju, jo "tā prot dalīties". Kalnu Karabaha un Armēnija kļuva par sarunu elementu, kas nostiprināja draudzības saites starp Krieviju un Ankaras vadīto tjurku pasauli.
Tomēr sākotnējā cena, ko Krievija piekrita maksāt, izrādījās grūti sagremojama pašai Maskavai. Pirmkārt, Krievija cieta neatgriezenisku kaitējumu tās reputācijai, tā kā sabiedrotie un partneri KDSO ietvaros un Eirāzijas Savienībā, kā arī Krievijas ģeopolitiskie konkurenti, nevarēja neizdarīt noteiktus un neizbēgami loģiskus secinājumus – Krievija ir neuzticams sabiedrotais.
Otrkārt, piekrītot atklātai Turcijas spēku izvietošanai Azerbaidžānā un faktiskai Azerbaidžānas bruņoto spēku absorbcijai, ko veic otra lielākā NATO armija, Maskava deva zaļo gaismu Ankaras pozīciju tālākai nostiprināšanai Vidusāzijā, kur integrācijas procesus Turcijas īstenotā valstu organizācijā strauji papildina militāri stratēģiskā komponente, kas neizbēgami paātrinās centrbēdzes procesus gan Kazahstānā, gan Kirgizstānā un Tadžikistānā, gan arī, pastāvot noteiktiem apstākļiem, radīs spriedzes perēkļus tjurku apdzīvotajos Krievijas reģionos.
Visbeidzot, pēdējā militārā operācija Kalnu Karabahā ar Krievijas politisko varas iestāžu acīmredzamo vienaldzību un kārtējo Krievijas miera uzturēšanas kontingenta atklāto bezdarbību, šķiet, noved mūs pie pēdējās Karabahas konflikta nodaļas. Konflikta beigas, kas savulaik iezīmēja Padomju Savienības sabrukuma sākumu, šībrīža realitātēs, visticamāk, kļūs par visas tās drošības arhitektūras demontāžas priekšvēstnesi, ko pēdējo desmitgažu laikā Maskava neveiksmīgi ir veidojusi kaimiņvalstīs.
Karabahas problemātikas beigas signalizēs par Krievijas impērisko iekarojumu beigu sākumu, jo neatrisinātie konflikti sāk izkļūt no to iesaldētā statusa, tādējādi atņemot Kremlim tā spēcīgāko sviras instrumentu. Visticamāk, nav tālu arī tā diena, kad Krievijas Federācija atradīsies konfrontācijas apstākļos "viens pret vienu" ar apkārtējo sev nebūt ne draudzīgo pasauli bez jebkādām mākslīgām bufervalstīm.
1. https://ru.euronews.com/2023/09/25/azerbayjan-turkey
2. Aliyev threatens to establish ‘corridor’ in Armenia by force (англ.). OC Media[en].
3. https://www.kommersant.ru/doc/4565588
4. https://rus.azatutyun.am/a/30710358.html
6. https://www.bbc.com/russian/features-55139899
7. https://ru.euronews.com/2023/08/01/ru-global-conversation-pashinyan-aliyev
8. https://armeniatoday.news/politics-ru/534740/
Seko mums 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
