Ar kādām tiesībām saujiņa marionešu bez tautas nobalsošanas atļaujas izlemt Latvijas likteni?
Uldis Sēne01.09.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atgādinu, ka grieķu valodā termins „demokrātija” nozīmē „tautas vara”. Mūsdienu traktējumā demokrātiju sauc arī par vairākuma varu. Šobrīd nav runa par demokrātijas kā sabiedriskās iekārtas, labajām un sliktajām pusēm, bet gan to, ka demokrātijas principus ir rupji pārkāpusi mūsu valdība un NATO augstākās amatpersonas, atļaujoties bez Latvijas tautas nobalsošanas un līdz ar to vairākuma viedokļa noskaidrošanas vienpersoniski pieņemt visbūtiskākos jautājumus, kuri izšķir šīs valsts likteni.
Viens no šiem ļoti svarīgajiem jautājumiem ir nekādi citādāk kā par noziedzīgu nosaucamais lēmums Latvijas teritorijā būvēt NATO kara bāzes, kas viennozīmīgi apdraudēs šo teritoriju iznīcināšanai kārtējā pasaules kara gadījumā.
Apzinos, ka daudzi uz šo repliku man atbildētu, ka es neko nejēdzu no mūsu valsts politiskās sistēmas, kur Saeimas vēlēšanās ievēlētās amatpersonas ir tautas deleģētas pārstāvēt viņu viedokli. Taču, man gribētos pajautāt – cik no mums visiem vēlēšanās balsoja par kaut kādu Straujumu, Rinkēviču, Āboltiņu, Dombrovski utt.? Un, ja reiz tādi atrastos, tad gribētos uzzināt, vai šie malači arī ir deleģējuši savus priekšstāvjus vienpersoniski izlemt jebkuru Latvijai būtisko jautājumu?
Jebkurā gadījumā no izslavētās demokrātijas mūsu valstī nav pat ne tik, cik melns aiz naga, jo ir skaidrāk par skaidru saredzams, ka vara atrodas nevis tautas un vairākuma rokās, bet gan globālās finanšu un kara mašīnas mafijas uzpirkto marionešu saujiņas rokās.
Neviltota izbrīna vērta ir Latvijas tautas lielas daļas nevēlēšanās ieraudzīt acīmredzamo un vieglāk par vieglu pierādāmo, kā šī starptautiskā mafija ar tās pārstāvjiem mūsu valsts varas struktūras pašā galvgalī nekaunīgā, ciniskā veidā manipulē ar to.
Pirms apsaukāt mani par kremlinu vai putinasosu, vai kā citādāk, pie kam apvainojot mani valsts nodevībā tikai tamdēļ, ka nevēlos savu Dzimteni reiz ieraudzīt līdzīgās kūpošās drupās kā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, aicinu šī viedokļa turētājus iedziļināties jautājumā par augstāk minēto tēmu – demokrātiju jeb vairākuma varu, kas mūsu valstī klaji tiek ignorēta. Aicinu atcerēties kaut vai nelikumīgo eiro ieviešanu, kas tika veikta bez tautas nobalsošanas par šo būtisko jautājumu, ciniskā veidā noignorējot šo pieprasījumu pilnīgi visās tiesu varas instancēs, kas nepārprotami liecina par mafiozu struktūru pilnīgi visās valsts pārvaldības sfērās, lielākos masu medijus ieskaitot.
Jebkurā gadījumā tas ir paradokss pats jau par sevi, ka kara izvēršanas pretiniekus noteikta Latvijas sabiedrības daļa, kas kā likums attiecīgo tēmu interneta blogu komentāros izceļas ar savu neadekvātumu, vulgārumu, vardarbīgas dabas lepnu izrādīšanu un gauži zemo intelekta līmeni, šobrīd sauc par valsts nodevējiem.
Bet, kas attiecas uz tiem pašmāju augsto posteņu lēmējiem par NATO kara bāžu izveidošanu Latvijas teritorijā, tad tie viennozīmīgi ir saucami pie kriminālatbildības gan par demokrātijas principu pārkāpšanu, gan kara draudu nodrošināšanu mūsu valsts teritorijā. Šīs amatpersonas ir noziedznieki, un to jums apgalvos jebkurš pašmāju un ārvalstu jurists, kas vēl ir saglabājis uzticību morālei un ētikai, un tiesiskumam kā tādam vispār.
Lai kurai viedokļa grupai jūs nepiederētu, jūs nevarat noliegt šo faktu par demokrātijas principu pārkāpšanu mūsu valstī! Tāpēc lai notiek pēc vairākuma gribas, nevis kā pašreiz - saujiņas mafijas marionešu gribas, jo tas būtu tikai taisnīgi un godīgi!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
