Iesaki rakstu: 
Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferencē 2. novembrī ne vien notika 150. jubilejas svētku norises analīze, bet arī tika iezīmēta Dziesmu svētku nākotne. Ja par aizvadītajiem svētkiem esmu patiesi gandarīts un atļaušos apgalvot, ka tie bija spoži un jubilejas svētku cienīgi (par ko vēlreiz paldies ikvienam, kurš pielicis savu roku un galvenais – sirdi to tapšanā), tad par nākotni diemžēl nejūtos tik drošs. Īpaši – redzot apaļas nulles nākamā gada budžetā iepretī Dziesmu svētku procesa vajadzībām.
Konference iesākās negaidīti. Pēc tam, kad konferences dalībnieki bija uzklausījuši kultūras ministres Agneses Loginas uzrunu, diriģenti izmantoja iespēju pajautāt ministrei, vai nākamā gada budžetā ir iekļauts kolektīvu vadītāju atalgojuma jautājums un vai viņa ir gatava šo jautājumu aizstāvēt. Ministre neatbildēja ar skaidru “jā”, bet norādīja, ka “turpinām runāt” un “turpinām tikties”. Dziesmu svētku saimi atbilde neapmierināja, sekoja skaļa ūjināšana, svilpieni un kopīga vienošanās dziesmā “Gaismas pils”. Bija arī pārstāvji, kas zāli pameta, un tas ir pilnībā izprotami.
Vēlāk, acīmredzot aptverot pateikto vai varbūt pakonsultējoties ar kādu padomnieku, ministres sociālā tīkla “X” kontā parādījās pavisam cita retorika - tomēr iestāšoties par atalgojuma palielināšanu. Ja ministre tā svaidās savās domās un ja tāds ir viņas “cīņasspars” šajā jautājumā, tad nav brīnums, ka budžeta prioritātēs kolektīvu vadītāju atalgojums nav iekļauts.
Dziesmu svētku nākotne nesākas ar konferenci - tā sākās jau mirklī, kad iestājās sadziedāšanās nakts rīts. Valsts ikgadēja dotācija 1,1 miljona eiro apmērā Dziesmu svētku procesa nodrošināšanai, ņemot vērā tā nozīmīgumu, ir necienīga un bīstami niecīga, domājot ilgtermiņā. Esmu gandarīts, ka kopā ar nozari un Latvijas Pašvaldību savienību jau vasaras sākumā Kultūras ministrija izstrādāja Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma modeli, kurā atbildība par Dziesmu svētku ilgtspēju solidāri dalītos starp valsti un pašvaldībām.
2024. gada budžeta prioritāro pasākumu paketē Kultūras ministrija manā vadībā iesniedza šim mērķim nepieciešamo summu - 4,9 miljoni eiro. Šī pozīcija jaunās valdības budžeta veidošanas gaitā kultūras ministrei un viņas pārstāvētajam politiskajam spēkam bija jāaizstāv un rezultāts jāizcīna. Tieši tā - jāizcīna! Politiskā cīņā jāpanāk nepieciešamie saskaņojumi no Finanšu ministrijas, kas, atgādināšu, nav kāda neatkarīga institūcija, bet gan ministrija ar politisku virsvadību. Sarunās ar politisko partiju pārstāvjiem bija jāpanāk koalīcijas vairākuma atbalsts. Piekrītu, ka laika bija maz, taču absolūti pietiekami, lai šo pozīciju aizstāvētu un izcīnītu.
Atruna, ka pie vainas ir iepriekšējā ministra “tukši solījumi” un Finanšu ministrijas akcepta iztrūkums, ne vien ir nepatiesa un nekorekta, bet arī norāda uz izpratnes trūkumu par budžeta veidošanas procesu, politiskā spēka un ministra lomu un iespējām tajā, it īpaši tik labvēlīgos fiskālās telpas apstākļos - papildu 783 miljoni eiro prioritārajiem pasākumiem. Protams, vienmēr ir vieglāk veidot savu karjeru, noniecinot iepriekšējā paveikto, nevis balstoties uz paša padarīto un sasniegto.
Līdz 2024. gada budžeta apstiprināšanai Saeimā vēl tāls ceļš, un tajā ir daudz iespēju. Es ticu, ka, iesaistoties ikvienam, kam patiesi rūp Dziesmu svētki kā mūsu nācijas pastāvēšanas stūrakmens, tiks rasts risinājums, lai izvērtējuma konferencē iezīmētās Dziesmu svētku nākotnes vīzijas nesabruktu, jau atduroties pret 2024. gada budžeta apaļajām nullēm.
Saules mūžu Dziesmu svētkiem!
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
