Andris Sprūds – hameleons

Nav noslēpums, un to apstiprinās jebkura persona, kuram ir bijusi darīšana ar Sprūdu, ka Andrim ļoti patīk nauda, līdz ar to kāds tur brīnums, ka paša krekls vienmēr ir un būs tuvāks, un tāpēc vienu dienu Sprūds ir prokremlisks, bet otru jau pārliecināts Latvijas patriots, bet kādas Latvijas (?), jo, kā viņš pats reiz teica, “šī Latvija nav tā Latvija”.  

Bet kā ir ar Sprūda ģimenes dzīvi, - arī tā ir miglā tīta. Cik var spriest no ienākumu deklarācijās rakstītā, viņam ir brālis un māsa, abi ar dažādiem uzvārdiem, reiz bijis precējies ar kādu poļu dāmu, bet tagad šķīries, nav bērnu… varbūt vienu dienu beidzot izlīdīs no skapja, kā reiz to ar čekas svētību izdarīja mūsu “dārgais” prezidents – netīrais Edgars, bet tas ir jau cits, daudz nožēlojamāks. Savukārt par Sprūda vecākiem vispār nekas nav atrodams, kas tie bija, ko darīja, kā audzināja mazo liepājnieku Andri. Iespējams, tas palīdzētu labāk saprast un izprast Andra Sprūda rīcības cēloņus un motivāciju. 

Bet Sprūdam ir partija “Progresīvie”, - varbūt tā ir viņa ģimene, vai varbūt tas ir tikai kārtējais “saimniekorganisms”, uz kā rēķina Sprūds var turpināt kāpt pa poliskās karjeras kāpnēm. Lai arī cik viņš ienīstu visu ar militārismu saistīto, šoreiz viņu tās ir ievedušas pa taisno aizsardzības ministra kabinetā. Ko nu? Kā nu būt, kā rīkoties… NATO partneriem un Ukrainas publikai jāsaka viens, partijas biedriem pilnīgi kaut kas pretējs, bet uz tik ļoti cerētās Krievijas un Ķīnas pusi vairs pat nedrīkst paskatīties.  

Ikdienā Sprūds atrodas prokremliski orientētu fanātiķu ielenkumā, turklāt vēl tādu, kas piesedz savas nejēdzības, aizbildinoties ar nepieciešamību aizstāvēt cilvēktiesības un iestāties par liberālajām vērtībām. Ne velti sociālajos medijos viņus zākā par jaunajiem marksistiem. Te atkal Sprūds kā tāds supervaronis veiksmīgi pielieto savas hameleona spējas, mēģinot stratēģiski “pareizi/izdevīgi” izveidot savstarpējās attiecības ar visiem šiem dažādajiem cilvēkiem, politiķiem, ārvalstu kolēģiem un Aizsardzības ministrijas darbiniekiem, neskatoties uz to dažādajiem, brīžiem pat pretējiem ideoloģiskajiem uzskatiem. Viņš vienmēr vadās no principa “kas man par to būs, ko par mani domās un kā man būtu izdevīgāk”.  

Kas attiecas uz nepaklausīgajiem un neērtajiem kolēģiem vai, nedod, dievs, padotajiem, tur nav nekādu ceremoniju. Cilvēks tiek atlaists, un beigta balle! Ja gadījumā visādu objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams to izdarīt uzreiz, tiks pītas intrigas, un beigu beigās pielietots bosings un mobings. Ieteiktu Aizsardzības ministrijā Sprūda kabinetam mazliet biezākas durvis uzlikt, brīžiem tā kliegšana uz ministrijas darbiniekiem nav izturama.

Ņemot vērā tikai šos dažus apstākļus, Sprūdam ikdienā ir jāpieņem politiski lēmumi, tajā skaitā lēmumi par mūsu Latvijas aizsardzības spējām un drošību. Vai varbūt lēmumi vispār netiek pieņemti? Kā tur ir, Sprūda kungs? Kopš Sprūda kungs ir aizsardzības ministra amatā, viss šai jomā ir apstājies, pareizāk būtu teikt, kāds ir norāvis stopkrānu, tiek meklēti kaut kādi nodevēji/nelabvēļi.

Sprūda kungam acīmredzami ir problēmas ar paranoju, jo visādas interesantas tantes un onkuļi, kas nesaņem par to atalgojumu, ik dienas čukst viņam austiņā. Sprūds ar katru dienu arvien vairāk zaudē spēju uzticēties saviem kolēģiem un līdzgaitniekiem. Vecrīgā runā, ka pat Sprūda mūžsenais kompanjons – parlamentārais sekretārs Švinka arvien biežāk atraujas pa savu līko muguru no Sprūda.  

Sprūda kungs ir nelabojams narciss, viņam vienmēr patīk būt uzmanības centrā, bet ne jau, piemēram, 220 miljonu iepirkuma “skandāla” gadījumā, - viņam vajag, lai masu mediji par viņu rakstītu labu un tikai labu, lai visas publicētās fotogrāfijas ar viņu atbilstu viņa paša izvirzītajiem, nevienam nesaprastajiem estētikas principiem.

Pirms katras fotosesijas un parādīšanās TV ekrānos, Sprūds var stundām ilgi pucēties un ķemmēties pie spoguļa, jo viņam ir svarīgi sevi parādīt kā spēka, pārliecības un varas iemiesojumu.  Šī viņa īpašā pieeja darbam ar medijiem parāda to, ka viņš vēlas kontrolēt dienas kārtību it visos tās sīkumos, lai par sevi atstātu vislabāko iespaidu. Rezultātā viņš kļūst arvien vairāk paranoiskāks.

Acīmredzot Sprūds nesaprot, ka vislabāko iespaidu par sevi var atstāt ar darbiem un nevis ar gudru mutes brūķēšanu un smukām zeķītēm, kas ir skaisti saskaņotas ar kaklasaiti pēc pēdējā modes kliedziena.  

Es uzskatu, ka Sprūdam nebūtu jāatrodas Latvijas aizsardzības ministra amatā, jo viņa patiesā būtība dara visu iespējamo, lai tikai bremzētu Latvijas Bruņoto spēku aizsardzības spēju attīstību. Aizmirstiet to, ko viņš tagad runā publiski, tam nav nekādas nozīmes, jo iepriekš tikpat viegli viņš argumentēja par Latgales tautas republiku Krievijas sastāvā pēc attiecīga referenduma un par to, ka Krima patiesībā ir Krievijas teritorija. Ja šie viņa izteikumi nav prokremliskas orientācijas pazīmes, kas tad tas ir?   

Un vispār, ko Sprūds kā aizsardzības ministrs ir paveicis līdz šim? Pareizi - pilnīgi neko! Bezjēdzīgās ārvalstu vizītes, kurās tiek notrallināta nodokļu maksātāju nauda, neskaitās. Vai ir kādi īpaši jauni politiski lēmumi pieņemti, varbūt paziņojumi? Tikai nesen Sprūds atgriezās no Ukrainas, - vai viņš pateica, ko jaunu, nē! Viens un tas pats, tukša runāšana par mūžīgo atbalstu Ukrainai karā pret Krieviju. 

Un kāda ir Sprūda patiesā nostāja par konfliktu Gazas sektorā? Kurā pusē Jūs, Sprūda kungs, patiesībā esat? Viss, ar ko viņš līdz šim ir nodarbojies, ir Aizsardzības ministrijas personāla rindu tīrīšana. Arī Aizsardzības ministrijā progresīvie nodarbojas tieši ar to pašu, ar ko citās tās pārvaldībā esošajās institūcijas. Svarīgākajos amatos tiek ielikti “savi” cilvēki.

Vecrīgā runā, ka Sprūda padomniece iepirkuma jautājumos Una Skrastiņa, kura iepriekš "kārtoja" iepirkumus Ušakova pārvaldītajā Rīgā, tagad esot lūgusi Garisonam "sakārtot" atsevišķus iepirkumus "Progresīvo" sponsoru ienteresēs, bet Garisons esot atteicies. Tālākās konsekvences redzam. Garisons nav vairs amatā. Lūk, tik vienkārši.  

Beidzot arī ja ne visas, tad kādas Latvijas sabiedrības daļas, it sevišķi pietiek.com komentētāju nīstais Jānis Garisons ir padevies Sprūda spiedienam, pasakot “man pietiek, es dodos prom”. Interesanti būs pavērot, ko Sprūds nozīmēs par nākamo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, runā, ka tas varētu būt vecās komunistes Dagnijas dēls Mārtiņš Staķis, kurš jau te kādu laiku Sprūdam “par baltu velti” padomus dod. Ja tā notiks, tad tukša muldēšana tupinās iet pa priekšu darbiem.

Kā jau teicu, Sprūds ienīst visus, kuri runā pretī un ir pietiekami drosmīgi, lai aizrādītu aizsardzības ministram uz viņa nekompetenci aizsardzības jomā. Kā Jūs domājat, vai vēstures skolotājs ar iepriekšēju darba pieredzi deviņdesmitajos Valsts arhīvā un Naturalizācijas pārvaldē par vecāko inspektoru  varētu  būt pietiekoši kompetents militārā dienesta jautājumos, mūsu potenciālā ienaidnieka Krievijas veiktā hibrīdkara jautājumos un mūsu Bruņoto spēku kaujas spēju attīstīšanas jautājumos? 

Līdz šim no viņa esam dzirdējuši tikai to, ka aizsardzības budžets turpinās augt, to, ka pirksim tādas un šitādas raķetes, darīsim to un šo, bet patiesībā nekas īpašs jau nenotiek, viss rit savu gaitu. Interesanti ir tas, ka Sprūds “sapņo” par Latvijas militārpersonu atalgojuma celšanu, jo pārējās NATO dalībvalstīs tam vidēji tiek atvēlēts vismaz 50% no pieejamā budžeta, tāpēc mums ir, kur vēl augt, jo Latvija militārpersonu algās tērē mazliet virs 30% no piešķirtās naudas aizsardzības jomai.

Kārtējais PR gājiens no progresīvā Sprūda puses. Protams, algas vajag celt, bet no otras puses, kāda jēga, ja nekā cita nav, tik vien kā mūžam izbadējies ierēdņu aparāts un daži tūkstoši vāji apbruņotu un apmācītu naivu karavīru. Sprūda mērķis ir turpināt priekšgājēju iesākto, respektīvi, tērēt naudu visur, kur var, tikai ne tā, lai valsts aizsardzības spējas kļūtu labākas. Kā parasti, uz papīra viss ir labi, bet realitātē tikai īsts konflikts parādīs, kas ir kas!  

Ņemot vērā Sprūda slēpto prokremlisko orientāciju, viņa personības grūti izskaidrojamās raksturīpašības, noslēpumaino pagātni un privāto dzīvi, kā arī viņa paziņu loku, var teikt, ka šobrīd Latvijas aizsardzības joma ir kļuvusi par politisko intrigu kodolģeneratoru, it sevišķi laikā, kad šeit tiek iepludināta ļoti liela nauda, un laikā, kad par to, kas notiek šajā  mazajā NATO valstiņā, ir nenormāla interese no Krievijas, Baltkrievijas un Ķīnas puses. Skumjākais ir tas, ka šo politisko intrigu sekas būs dramatiskas mums visiem, ja nu vienīgi Jums nebūs nekas iebilstams pret Putina uzvaru Ukrainā un, iespējams, pat pret Latgales Tautas Republiku ar Elksniņu un Bartaševiču priekšgalā. 

Andris Sprūds kā Latvijas aizsardzības ministrs ir izdevīgs Putina režīmam, jo:  

1. pat vēl pēc Krimas aneksijas viņš turpināja uzsvērt, ka ar Krieviju ir jārunā. Ar savu retoriku, proti, ar publiski pausto vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru, Andris Sprūds sevi pasniedza kā prokremliski orientētu Latvijas politiķi.

2. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds aktīvi centās vairot Krievijas ietekmi Latvijā, aizstāvot Latvijas krievvalodīgo nepilsoņu tiesības uzskatot to par minoritāti un paužot virkni prokremlisku vēstījumu savos pētījumos.

3. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds vienmēr ir centies paust šaubas par NATO spējām, tādējādi diskreditējot aliansi. Piemēram, savos “pārgudrajos” ārpolitikas pētījumos Sprūds bieži lieto šādu frāzi NATO expansion (NATO ekspansija), bet vajadzētu – NATO enlargement (NATO paplašināšanās). 

4. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds vienmēr iestājās par padomju mantojuma saglabāšanu. Līdz ar to apzināti tika ignorēts Krievijas radītais militārais apdraudējums Latvijai.  

5. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru, Andris Sprūds pieļāva Latgales Tautas Republikas rašanos krievijas sastāvā. 

6. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds uzskatīja, ka Krima nav Ukrainas teritorija. 

7. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds bieži devās interesantos “komandējumos” uz Maskavu, kur viņš pauda bažas par Latvijas krievvalodīgās “minoritātes” etniskajām tiesībām. 

8. Sprūds der Putina režīmam, jo viņš ir egoistisks autokrāts, kurš vajadzības gadījumā un noteiktos apstākļos varētu mēģināt izmantot radušos situāciju, lai sabotētu Latvijas aizsardzības spējas Putina režīma interesēs. 

9. Sprūda teiktais nesakrīt ar Sprūda paveikto. 

10. Sprūds veikli manipulē ar faktiem un ir spējīgs informāciju pasniegt publiski tā, kā tas ir izdevīgi viņam pašam attiecīgajā brīdī. 

11. vēl pirms kļūšanas par Latvijas aizsardzības ministru Andris Sprūds kategoriski iestājās pret Latvijas aizsardzības dienesta izveidi. 

12. utt. 

Tāds, lūk, pēc manām domām, ir Latvijas aizsardzības ministra izstrādājums Andris Sprūds – egoists, narciss un kompleksu nomocīta sarežģīta personība ar prokremlisku orientāciju, kura ikdienā sadarbojas ar bijušo Latvijas komunistu un čekistu atvasēm. Sprūds ikdienā piekopj autokrātisku vadīšanas stilu; ja kāds viņam traucē vai vienkārši nepatīk, tiks izdarīts viss iespējamais, lai no nevēlamās personas atbrīvotos maksimāli ātri. 

Sprūds pieņem politiskos lēmumus, ņemot vērā tikai savas personīgās intereses, ignorējot Latvijas drošības intereses. Dārgā tauta, Latvijas drošība ir apdraudēta!

Novērtē šo rakstu: