Amatu zaudējusī Rubesa sāk snaikstīties pēc prezidenta amata, apliecinās romānā "Vara" rakstītais par "Baibu Bubesu"

Protams, viņa apzinājās, ka nekad neko tādu nav vadījusi un ka patiesībā – ja skatītos no viņas tēva viedokļa – ir jaunā vienotā “Way Baltica” uzņēmuma vadītājas postenim nederīga. Gan pēc izglītības, gan pēc zināšanām, gan pēc pieredzes.

Taču tas bija viņas vecmodīgā tēva viedoklis! Tagad bija divdesmit pirmais gadsimts, kad viss notika pilnīgi citādi. Tagad svarīgāk bija prast teikt runas un laikus nākt klajā ar pareiziem paziņojumiem, pietiekami bieži pieminēt savas kompetences, bet, pats galvenais, – tikties ar pareizajiem cilvēkiem un radīt pareizo iespaidu.

Turklāt viņa galu galā nemaz netaisījās šajā amatā pavadīt neskaitāmus gadus. Labāk par jebkuru projekta kritiķi viņa zināja tā iznākumu. Taču viņai nebija ne mazākā nodoma to sagaidīt! Viņas plāns bija pilnīgi cits – radīt savu pašas veiksmes stāstu un izmantot to kā tramplīnu uz…

Viņas vecmodīgajam, vieglprātīgajam, ideālistiskajam tētiņam deviņdesmito gadu sākumā bija visas iespējas pretendēt uz Valsts prezidenta posteni. Viņš to vienkārši palaida garām, pats izmeta no rokām – kaut kādu glupu, viņai nesaprotamu un nepieņemamu apsvērumu dēļ.

Viņa gan to nekad nepalaistu. Nekad. Vajadzēja tikai šādu globāla mēroga veiksmes stāstu, kas liktu aizvērties visiem skauģiem – un nekas viņu neapturētu, to viņa zināja droši. Tieši tāpēc jaunā katastrofa bija kas vairāk nekā pērkons no skaidrām debesīm. Vajadzēja rīkoties! Viņa bija gatava noskūpstīt jebkuru gredzenu, jebkuru pēcpusi, jebkuru… Bet kur lai to atrod? Kur?...

Kad grāmatā par Vinniju Pūku ķengurmātei Kengai bija saimniecisks noskaņojums, viņa skaitīja visu, kas bija uzskaitāms, – no pārpalikušajiem ziepju gabaliem līdz tīrajām vietām mazulīša Rū priekšautiņā.

Baibai Bubesai šobrīd bija līdzīgs plāns, turklāt ar noskaņojumu tam nebija nekāda sakara. Viņai vienkārši bija nepieciešams uzskaitīt, savākt kopā un izmantot visus un ikvienu, kas šajā grūtajā situācijā varētu un gribētu sniegt nepieciešamo atbalstu. Un, ja negribētu, tad izkalkulēt, kas būtu tie motīvi, kuri viņiem liktu sākt gribēt.

Nekādām emocijām un sentimentiem te nebija vietas – uz spēles bija likta visa viņas nākotne, visi viņas plāni. Viss, kas viņai bija svarīgs. Viņa vienkārši nevarēja atļauties zaudēt to, ko ar tādām pūlēm bija panākusi. Ja kaut kādi stulbi igauņi un lietuvieši bija sadomājuši graut viņas plānus – jo sliktāk viņiem! Ne ar tādiem vien viņa savā mūžā bija spējusi tikt galā.

Viņas degvielas tirdzniecības pieredze un vispār viss šajā pārpratumvalstī piedzīvotais bija neskaitāmas reizes pierādījis un apliecinājis – ar vajadzīgo cilvēku atbalstu un ar īstajā brīdī iedarbinātiem kontaktiem te varēja sasniegt un panākt visu.

Bija noderīgie idioti, kurus varēja iesaistīt tāpat vien, tad bija tie, kurus nācās vārdot ar skaļām frāzēm, vēl arī tie, kurus bija iespējams tādā vai citādā veidā iebiedēt vai vienkārši pabaidīt. Jā, un tad vēl diemžēl bija tie, kuri Bubesai un viņas plāniem redzēja cauri, – un viņu atbalstu varēja tikai un vienīgi nopirkt. Vēlams, tūlīt, bet atsevišķos gadījumos ar pēcmaksu.

Visvienkāršākā kategorija bija tie, kurus viņa sauca par noderīgajiem idiotiem. Tie, kuri vienmēr bija gatavi ar atvērtām mutēm paklausīties viņas tekstos par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, Rietumu vērtību sistēmas ieviešanu un pilnveidošanu, pilnīga caurspīdīguma nepieciešamību un citām cildenām lietām.

To nevarēja noliegt, viņi bija tiešām nepārspējami savā naivumā un stulbumā. Tev, piemēram, sanāk pārdot dīzeļdegvielas vietā krāšņu kurināmo, bet pietiek ar desmit minūtēm, kuras tu pavadi, šiem noderīgajiem idiotiem stāstot par iespējamām sazvērestībām pret uzņēmējdarbības šķīstuma aizstāvjiem, un viņi aiziet, acis plikšķinādami un klanīdamies, lai nestu tavu viedokli saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Bubesas noderīgie idioti lielākoties bija koncentrējušies medijos, vispirms jau sabiedriskajā radio un televīzijā, bet pa kādam bija arī drukātajos izdevumos, vispirms jau žurnālā “Irsa”. Protams, visos šajos medijos personāls bija ļoti atšķirīgs, bija arī nepatīkami ļaudis, kuri nespēja novērtēt Bubesas globālā biznesa vadītājas talantus un labumu, ko viņa spēja dot ikvienā augstā amatā.

Taču tas arī nemaz nebija vajadzīgs – pietika ar kopumā vienaldzīgu attieksmi no mediju vadības un pa vienam vai diviem piejaucētiem žurnālistiem. Lūk, attiecībā uz šiem noderīgajiem idiotiem arī bija jēga izmantot personalizētu attieksmi. Viņus vajadzēja reizēm kaut kur paaicināt, kaut ko pastāstīt, kā īpašu labvēlību piedāvāt ekskluzīvu interviju – un viss notika.

Atlika šos noderīgos idiotus, teiksim, reizi pusgadā atcerēties un uzlādēt viņiem baterijas, lai viņi darītu savu darbu, kad un kā vajadzēja. Un neko daudz jau Bubesai arī nevajadzēja – cilvēkiem vajadzēja prasties uzdot viņai pareizos jautājumus, neuzdot nepareizos un nevajadzīgos, neļauties dažādiem nomelnotājiem un, protams, atspoguļot viņas teikto precīzi un pietiekami plaši, nemēģinot tajā atrast kādas pretrunas vai nepatiesības.

Savu pirmo uzdevumu viņi bija izpildījuši tīri labi. Pārvarējusi pirmo šoku pēc lietuviešu un igauņu nejēgu rīcības, viņa bija devusi uzdevumu savai preses sekretārei Ilzei Kasai bez kādas runas savākt uz preses konferenci tikai un vienīgi viņus. Viņai nevajadzēja nekādas neskaidrības, nekādus nevajadzīgus jautājumus – tikai un vienīgi cilvēkus, kuri godbijīgi pavairos tālāk viņas teikto.

Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma valdes locekļu atlases procesā un arī mēģinājušas nepieļaut efektīvu dzelzceļa projekta ieviešanu! Ir personas, kas izdarījušas spiedienu uz uzņēmuma valdi, lai tā pieņemtu valstij neizdevīgus un kaitējošus lēmumus! Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma iepirkumu procesos!

Bubesa pati labi apzinājās, cik baltiem diegiem šūti izklausījās visi šie argumenti un norādes, ko viņa varēja celt galdā saistībā ar lēmumu izteikt viņai neuzticību. Nevarēja neizklausīties. Pati sev viņa spēja nemelot – patiesībā tie vispār nebija nekādi argumenti.

Bet kaut kas bija jāsaka! Viņas klusēšana tiktu uztverta par vājuma pazīmi – tas neradīja ne mazākās šaubas, tā tas te, šīs valsts “elitē”, bija pieņemts. Klusēsi, atzīsi vainu kaut nedaudz – un viss, atvadies no amata un visa pārējā.

Taču arī nosaukt konkrētus vainīgo uzvārdus nevarēja – ne tikai tāpēc, ka tādu vienkārši nebija, bet arī tāpēc, ka jebkura konkrēta uzvārda nosaukšana draudēja ar nekavējošu atbildes triecienu, iespējamiem tiesu darbiem un ko tik vēl ne. Vārdu sakot, ar visu, ko viņa nevarēja atļauties.

 Nekas cits neatlika – savākt savus personiskos noderīgos idiotus, runāt ar viņiem no viena gala un no otra atkārtot, ka vainīgs ir kaut kas – nezin kas, tad atkārtot šo vēstījumu vēl vairākas reizes un cerēt, ka idiotiem neienāks prātā uzdot kaut vienu loģisku jautājumu.

Tas bija pārsteidzoši un neticami, bet izdevās! Jau tai pašā vakarā viņa, gandrīz vai neticot savām acīm, lasīja, kā vienīgā atlikusī valsts informācijas aģentūra kā labi ieeļļots sabiedrisko attiecību mehānisms atreferēja viņas teikto par vārdā nesauktajiem ļaundariem, kas savu savtīgo interešu dēļ mēģinājuši no amata gāzt izcilo globālā līmeņa menedžeri.

“Es apzinos, ka dažu akcionāru neuzticības izteikšanas pamats ir mana iniciatīva nodrošināt maksimāli efektīvu projekta vadības un koordinēšanas vienību, pārskatot līdzšinējo projekta ieviešanas struktūru, un manis izteiktais piedāvājums par augsti integrētas projekta ieviešanas organizācijas modeli, ko pieprasīja arī Eiropas Komisijas Eiropas Savienības Transporta un mobilitātes ģenerāldirektorāts,” – ziņu lentā ievietots, šis teksts izskatījās jau tīri ticami.

Nu, vai atkal šis: “Baltijas valstu kopuzņēmuma “Way Baltica” valdes priekšsēdētāja Baiba Bubesa uzņēmuma vadībā saskārusies ar atsevišķu kompānijas padomes locekļu un patieso labuma guvēju pretdarbību “Way Baltica” projekta pamatnostādnēm. “Way Baltica” padomei uzņēmuma valde ir neērta izpildvara, jo nav pakļāvusies spiedienam un centusies nodrošināt efektīvu “Way Baltica” projekta ieviešanu.”

Vārdu sakot, noderīgie mediju idioti savu darbu izdarīja, toni uzdeva un visiem, kam vajag, pavēstīja – Baiba Bubesa tāpat vien padoties netaisās, nē, viņa ir gatava cīnīties līdz pēdējam. Tāda arī bija noderīgo idiotu galvenā funkcija. Ak, ja ar to būtu gana – bet diemžēl nebija vis.

Šo toni varēja ņemt, bet varēja arī neņemt vērā tie, no kuriem bija tieši atkarīgs – saglabās Baiba Bubesa savu amatu vai nesaglabās. Viņi labi zināja cenu šim “mediju noskaņojumam” – to varēja ņemt un varēja arī neņemt vērā, viss bija atkarīgs no citiem argumentiem.

Protams, viņiem “Way Baltica” projekta virzības ātrums, finanšu līdzekļu tērēšanas efektivitāte un beigu beigās arī paša būvējamā dzelzceļa efektivitāte, saimnieciskie rezultāti un noderīgums vai nenoderīgums valstij interesēja tikpat maz, cik pašai Bubesai.

Taču viņa droši zināja: bija pilnīgi konkrēti kabineti un citas, daudz neformālākas apspriežu telpas, kurās igauņu un lietuviešu lēmums atstāt pēdas nospiedumu uz “Way Baltica” izpilddirektores Baibas Bubesas pēcpuses tika vērtēts tikai un vienīgi kā iespēja. Iespēja savu nostāju šajā jautājumā pārdot par pilnīgi konkrētiem labumiem.

Bubesa labi zināja, kur, kad un kādā sastāvā bija pieņemts lēmums par viņu kā kandidāti uz izpilddirektores amatu. Nē, tas nebija ne zoodārzā, ne Antonijas ielā, bet būtība no tā nemainījās – amatu viņa bija ieguvusi tāpēc, ka tie, kuru rokās bija izšķirīgā loma šī lēmuma pieņemšanā, bija izrādījušies gatavi šādu lēmumu pieņemt apmaiņā pret noteiktiem labumiem no tiem, kuru kreatūra viņa bija.

Tagad… tagad viss būs tieši tāpat. Atšķirība no situācijas pirms diviem gadiem bija tikai viena, toties būtiska – viņas toreizējie aizstāvji un bīdītāji pa šo laiku bija pamatīgi sašļukuši; ne viņiem vairs bija īstas vēlēšanās, ne motīvu, ne resursu, ne visparastākās gribas. Pārdos viņas amatu par sviestmaizi – un vēl priecāsies par veiksmīgo darījumu!

Atlika tikai viens – pamēģināt ņemt likteni pašai savās rokās. Galu galā tieši viņa pašlaik bija tas cilvēks, kurš oficiāli vadīja piecus miljardus vērtu projektu. Turklāt tie bija pieci miljardi tikai pašlaik – kam citam, ja ne viņai bija labi zināms, ka tuvāko gadu laikā dzelzceļa projekta izmaksas vēl būtiski pieaugs, arī no triju valstu budžetiem pieprasot vēl pāris miljardus.

Ja reiz viņa bija tik izcila menedžere – un viņa patiešām tāda bija, par to nevienam nevarēja būt šaubu! –, tad kāpēc viņa nevarēja no vienkārša bandinieka pārvērsties par pilnvērtīgu spēlētāju? Viņai bija, ko piedāvāt! Visi līdzšinējie iepirkumi bija tīrās kapeikas, salīdzinot ar to, kas bija priekšā. Vajadzēja tikai īstās lietas piedāvāt īstajiem cilvēkiem, un viņa spētu ne tikai saglabāt savu amatu. Nē, tas varēja būt arī lielisks praktiskais tramplīns viņas lielā plāna īstenošanai!

Bija tikai viens sīkums. Daudz ko dzīvē viņa bija darījusi – melojusi, krāpusies, intrigojusi un atkal melojusi, bet šādu sarunu risināšana – tas viņai bija kas nebijis. Ko tieši teikt, kā izteikt piedāvājumu? Ko piedāvāt? Un ar ko vispār sākt runāt?

Nacionāļus viņa neieredzēja ne acu galā: jā, tie bija pērkami ar visām ķeskām, taču arī stulbi bez sava gala. Zemnieki un viņu satelīti bija prātīgi ļaudis, bet jau atkal – ar ko tieši runāt un ko solīt? Zvanīt Embergam? Vai kādam citam? Galu galā satiksmes joma pašlaik bija viņējā.

Jā, un vēl taču bija arī Kušakovs ar Durbanoviču: esot šķietamā opozīcijā, viņi ar “Saticību” tomēr atkal un atkal vajadzīgos jautājumos spēja vienoties ar valdošo koalīciju. Kāpēc lai Bubesas jautājumā viss nevarētu notikt tikpat veiksmīgi?

Beigu beigās viņa tomēr apstājās pie saviem vecajiem draugiem no “Vienības”. Protams, vārgi un sašļukuši viņi bija, taču līdz vēlēšanām vēl ar vairākiem ministru posteņiem. Jaunais partijas vadītājs Košeradens bija praktisks cilvēks, un tas, ka viņš ātri bija atradis kopīgu valodu ar iepriekšējo kasieri – oficiāli ģenerālsekretāra amatā esošo Arti Pamparu –, bija ļoti zīmīgi. Jā, bija pienācis laiks ņemt savu likteni savās rokās!

Novērtē šo rakstu: