„Altum” – Latvijas oligarhu un partiju attīstības finanšu institūcija?
Pietiek lasītājs09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Pietiek publicēto informāciju par to, ka Valsts drošības dienests izvērtē informāciju par valsts akciju sabiedrības „Attīstības finanšu institūcija Altum” valdes priekšsēdētāja Reiņa Bērziņa ģimenes saitēm ar starptautiskajām sankcijām pakļauto krievu oligarhu Dmitriju Mazepinu un Krievijas dzelzceļa operatorkompāniju, kā arī par ienākumiem, ko Bērziņu ģimenei nodrošina šīs saites, šķiet svarīgi norādīt uz faktiem, kas rāda – „Altum” vada nevis patiesi finanšu nozares profesionāļi, bet gan cilvēki, kuru pamata kvalitāte ir saistība ar politiskajām partijām un uzticība aizkulišu politisko procesu vadītājiem.
R. Bērziņš pirms iecelšanas „Altum” – galvenās un vienīgās Latvijas attīstības finanšu institūcijas – valdē bija kādreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa politisko aizbildņu viņam piekomandēts “padomnieks juridiskajos jautājumos”.
Lai arī pēc būtības „Altum” ir valsts investīciju banka, no visiem Latvijas finansistiem un baņķieriem neviens cits neizrādījās tik piemērots „Altum” vadīšanai kā R. Bērziņš, kurš banku sfērā iepriekš nebija strādājis nevienu dienu.
„Altum” valde, izņemot no „Hipotēku bankas” pārnākušo Jēkabu Krieviņu, visi ir izvēlēti pēc lojalitātes un saistības ar pelēkajiem politiskajiem kardināliem principa, nevis augstas profesionalitātes un pieredzes kritērija.
Ilglaicīgais „Altum” valdes loceklis Aleksandrs Bimbirulis, kurš bija spiests pamest šo amatu šā gada marta beigās, kopā ar R. Bērziņu strādāja R. Vējoņa kancelejā; pēc tam vairākus gadus bija Cēsu pašvaldības deputāts. Šī pieredze izrādījās tik pārliecinoša un īpaša, ka A. Bimbirulis profesionālajā cīņā par vietu „Altum” valdē izkonkurēja visus profesionālos baņķierus un finansistus.
Cita valdes locekle Ieva Jansone – Buka savas iepriekšējās karjeras nozīmīgāko posmu aizvadīja Andra Šķēles atkritumu biznesā („Clean R”). Kā nozīmīga I. Jansones – Bukas iepriekšēja pieredze tieši finanšu sfērā tiek pasniegta darbība ieguldījumu pārvaldes sabiedrības “Indexo” padomē.
Lai arī šo sabiedrību nenoliedzami vada finanšu nozares profesionāļi, acīmredzama ir šī uzņēmuma saistība tieši ar Latvijas lieluzņēmēju (starp kuriem ir virkne “polituzņēmēju” – piemēram, Māris Martinsons) naudas pārvaldīšanu. Turklāt I. Jansone – Buka nevis vadīja šo uzņēmumu, bet kā padomes loceklis rūpējās par akcionāru interešu īstenošanu (kā to nosaka Komerclikums).
Uzticība saviem politiskajiem aizbildņiem ļauj „Altum” valdes locekļiem darīt tādas lietas, kuras nevienā parastā finanšu institūcijā nebūtu iedomājamas. Tieši R. Bērziņš ir vislabākais šīs visatļautības piemērs.
Reiņa Bērziņa ģimenes ienākumu lielāko daļu veido maksājumi no (i) Krievijas uzņēmumiem – turklāt, nevis vienkārši no Krievijas uzņēmumiem, bet tādiem, kuru īpašnieki/vadītāji ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos, un (ii) “oficiālo” Latvijas oligarhu – Andra Šķēles un Aināra Šlesera, uzņēmumiem – atkal, nevis vienkārši no oligarhu uzņēmumiem, bet tādu oligarhu, kuri abi ir apsūdzēti kriminālprocesā par krāpšanu sevišķi lielā apmērā organizētā grupā.
Domājams, ka ar šādām saistībām parasts cilvēks Latvijas kredītiestādēs nevarētu pat atvērt bankas kontu, nemaz nerunājot par to, ka varētu vadīt vienu no galvenajām valsts finanšu institūciju.
Jāpiebilst, ka R. Bērziņa sievas Jūlijas Bērziņas saistība ar Latvijas oligarhijas biznesu laikā sakrīt ar R. Bērziņa karjeras sākumu šiem pašiem oligarhiem noderīgos publiskos amatos.
J. Bērziņa savu karjeru Andra Šķēles un Aināra Šlesera uzņēmumos sāka 2013. gadā, kad viņai bija 26 gadi (AS “LTG”). Tieši 2013. gadā R. Bērziņš sāka strādāt valsts prezidenta kancelejā par “padomnieku”.
Pirms karjeras uzsākšanas AS “LTG” Jūlijai Bērziņai nebija nekādu nozīmīgu karjeras sasniegumu, kas ļautu viņu uzskatīt par nopietnu kandidātu vadošiem amatiem oligarhu uzņēmumos (kas, nenoliedzami, ir nopietns bizness).
Tas ļauj izdarīt saprātīgu pieņēmumu, ka J. Bērziņas nodarbināšana ir slēpta samaksa par paša R. Bērziņa lojalitāti sievas darba devējiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
