Aleluja, krīze tiešām beigusies!

Pirmā ainiņa. Visus krīzes gadus „Swedbank”, kurā man ir privātkonts, firmas konts un pāris kredītkaršu konti, mani kā kārtīgu rēķinu maksātāju loloja, lutināja un ucināja, - regulāri apjautājās, kā man klājoties, ko varot palīdzēt, ko jaunu piedāvāt.

Bet nu... jau pavasarī pamanīju, ka rudenī beigsies vienas kredītkartes termiņš. Aizrakstīju bankai, un pēc pāris dienām saņēmu, šķiet, par krīzes beigām jau skaidri liecinošu atbildi – nu, kad nāks laiks tuvāk, paskatīsimies, bet pagaidām atšujieties un lieciet mums mieru, līdzšinējais zelta apkalpošanas klient (lai ko tas arī nozīmētu).

Tagad laiks pienācis, bet krīze, spriežot pēc mani kā klientu savulaik ucinājušās bankas attieksmes, jau pavisam, pavisam, pavisam beigusies. Aizrakstīju vēlreiz ar skaidru lūgumu painformēt, ja kā klients vairs neinteresēju, lai varu piemeklēt kādas citas bankas karti, - bet jau dienām ilgi neesmu pagodināts pat ne ar kādu atbildi. Krīze taču beigusies, ko velti saspringt?...

Otrā ainiņa. Visus krīzes gadus apsardzes kompānija „G4S” bija priecīga no manis ik mēnesi par dzīvokļa signalizāciju iekasēt padsmit latus un ne tikai uzmācās ar dažādiem nevajadzīgiem papildpiedāvājumiem, bet arī kārtīgi un uzcītīgi pēc pirmā zvana sūtīja tehniķus, lai novērstu, ja nu kas sabojājies. Prieks bija būt klientam.

Bet nu krīze ir cauri, un, kad kārtējo reizi saniķojās sistēmas akumulators, uz pirmdienu solītais tehniķis tā arī neizrādījās pieejams, savukārt par otrdienu „G4S” jau skaidri un gaiši paziņoja – tā un tā, mīļais tas tagad būs maksas pakalpojums, 15 lati par vizīti, vēl 24 par akumulatoru.

Bet es taču skaidri atceros, ka pirms gada jau mainīja! Kas tie par akumulatoriem jums tādi? Neko nezinām, neko tādu neesam iereģistrējuši, liecieties mierā. Ak tad neliksieties tomēr mierā? Nu, kas mums par daļu, varat meklēt citu pakalpojumu sniedzēju. Krīze taču beigusies, ko mums iespringt?...

Trešā ainiņa. Visu krīzes laiku „Latvija Statoil” ik pa laikam man visādos veidos stāstīja, cik mīļš un dārgs (maksātspējīgs) klients es viņiem esmu, - lūk, šitāda papildu atlaide, lūk, tāds papildu piedāvājums, tik neej, jaukais maksātspējīgais, no mums projām!

Bet nu krīze ir cauri. Un, kad pirms dažām dienām uzpildes stacijā pēkšņi izrādījās, ka kredītkartē nav pietiekamas summas degvielas pirkuma apmaksai un palūdzu noņemt no tās summu X, lai pārējo es samaksātu no citas kartes, atbilde skanēja apmēram tā – ko jūs iedomājaties? Mums te ir laika ņemties ar šitādiem sīkumiem? Da jūs ko, krīze taču ir beigusies...

Ceturtā ainiņa. Ilgus gadus esmu bijis uzticīgs „Lulū Picas” klients, pat ar savu atlaižu karti, - tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pica man garšo un Blaumaņa ielas diennakts picērija ir viena no ļoti retajām vietām, kur Rīgas centrā var pabrokastot agri no rīta.

Visus krīzes gadus minētās picērijas personāls strādāja kā bitītes, jau agrā rītā pica bija garda un svaiga, rīta avīze jau septiņos vienmēr bija uz letes, un picērijas vadītāja, jau ļoti agrā rīta stundā ierodoties darbā, vienmēr laipni sasveicinājās.

Nu krīze ir uzskatāmi cauri – gluži kā ar āmuru pa pieri. Aizvadītās sestdienas rīts – neviena paša, kaut apkaltuša picas gabala vitrīnā, bet uz jautājumu slinka atbilde skan – nu, varbūt pēc piecpadsmit minūtēm kaut kas varētu būt, varbūt arī ne. Aizvadītās svētdienas rīts – personāls līksmi smēķē uz ielas, vitrīna tukša, pica – nu, kāda jums pica, pienāciet kaut kad vēlāk. Šīs otrdienas rīts – un atkal tas pats: ko tu, nelaime, te vispār esi uzkūlies? Mēs atpūšamies, krīze taču beigusies...

Un piektā ainiņa. Visus krīzes gadus man ar dažādiem sīkiem remontdarbiem ir palīdzējis visu arodu pratējs Aivars. Nekad neatteica, vienmēr bija gatavs palīdzēt par nelielu naudiņu (nepārsniedzot apmērus, kurus savulaik, izskatot apmaksas sistēmu, kādu savam saimniecības izpalīgam piemēroja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, par pieļaujamiem atzina VID vadība) izdarīt visu vajadzīgo.

Nu burtiski pirms dažām dienām samaitājās krāns – sāka tecēt, turklāt tā, ka nezināju, kur likties. Nu, nē, zināju, protams, - tak jau jāzvana Aivaram. Un... izrādījās, ka Aivars varēs palīdzēt tikai pēc pāris dienām. Šodien viņam jāsvin drauga dzimšanas diena, bet rīt jāiet spēlēt golfu, tā ka – varbūt parīt pieskriešu, ja sanāks! Un ko tad mana miniatūrā strūklaka? Nu, atvaino, nevarēšu, krīze taču beigusies...

Ainiņas varētu vēl kādu brīdi turpināt, bet domu taču jūs uztvērāt, vai ne? Krīze tiešām ir jūtami un taustāmi beigusies.

Turklāt, kā zināms, viss, kas notiek, notiek uz labu: citas bankas kredītkartes piedāvājums izrādījās krietni labāks nekā līdzšinējie „Swedbank” nosacījumi; „G4S” pakalpojumi jau sen bija neadekvāti dārgi un mudināja atrast lētākus; saskaitot visas atlaides, „Nestes” dīzelis sanāk druscīt lētāks par „Statoil”; no neveselīgās „Lulū” picas atkarības sen bija laiks tikt vaļā; un arī krānu, kā izrādās, es māku salabot pats. Ar vārdu sakot, labi, ka kāds pamudināja uz visām šīm pozitīvajām pārmaiņām.

Tikai... nez vai visa pēckrīzes atslābšana valstī koncentrējas tikai ap manu necilo personu. Un, ja šāda te nekādiem statistiķiem nefiksējama atslābšana attiecībā uz savu biznesu un klientiem notiek visā valstī, ja solīti pa solītim piezogas pārliecība, ka viss grūtais jau ir aiz muguras un teju, teju atkal klāt būs dzelteno hammeru laiks, tas nozīmē, ka milzīgs skaits gan aivaru, gan picmeistaru, gan svedbanku no krīzes tā arī neko lāga nav paliekoši iemācījušies. Nav jābūt īpašam ekonomiskajam ekspertam, lai pareģotu, pie kā šāda atslābšana pēc dažiem gadiem atkal novedīs.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit. Kopš publikācijas brīža DELFI portālā ir izrādījies, ka Swedbankai raksta autors kā klients tomēr ir interesants un noderīgs.:)

Novērtē šo rakstu: