Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
VDK izpētes komisijas materiāli

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau bijušā izglītības un zinātnes ministra pašaizliedzīgā reformatoriskā rosīšanās ap augstskolām ir organiski vienota ar interesantu parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Kā zināms, mūsu bijušais ministrs un reizē latviešu valdošās kliķes vulgāri primitīvās vienotības vienotajā barā pašizslavētais analītiķis-stratēģis un tagad arī autoidentificētais analītiskās stratēģijas analītiskais politisko karikatūru memuārists piedzīvoja spožu un neaizmirstamu fiasko.

Viņa profesionāli haotiskie un gaiši bezjēdzīgie priekšlikumi jau no paša sākuma sastapās ar vietējo apburoši inteliģento un savas tautas apgaismības caurdurto „akadēmisko aprindu” vīrišķīgo feministiski konsolidēto un naudas ziņā personiski neieinteresēto pretestību. Un, lūk, šī pretestība attiecas uz interesanto parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Runa ir par Rietumu (pirmām kārtām Eiropas) tā dēvētās akadēmiskās korporācijas vēsturi, ko tagad jautri papildina mūsu „akadēmisko aprindu” pieredze. Arī mūsu „akadēmiskās aprindas” formāli iederas šajā akadēmiskajā korporācijā. Tāpēc mūsu „akadēmisko aprindu” pieredzi drīkstam apjūsmot Rietumu akadēmiskās korporācijas kopainā.

Eiropā jēdzienu „akadēmiskā korporācija” visbiežāk attiecina uz universitātēm. Tiek uzskatīts, ka Eiropā viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte. Gadsimtu gaitā universitāte nav būtiski izmainījusies. Piemēram, valsts kā sociāli organizatoriskais institūts ir radikāli izmainījusies kopš XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš šī laika ir izmainījusies arī baznīca. Pašlaik baznīca sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos.

Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecas uz tēmu).

Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas nemainību - zināšanu uzkrāšanu un translāciju studiju formā. Nenoliedzami, aizvadītajos gadsimtos ir izmainījušies priekšstati par zināšanu vērtību. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, noteikti ir izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināšanas ir papildinājušās. Attieksme pret zināšanām ir izmainījusies. Taču pati universitāte kā sociāli organizatorisks institūts nav manāmi izmainījusies.

Zināms ir tas, ka universitātei nekad nav bijusi politiskā vara. Universitātei nekad nav bijusi arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt eiropiešu sabiedrība nekad nav varējusi lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji - eiropiešu sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Universitāte par to daudz nebēdājās. Universitāte visaugstāk vērtēja savu autonomiju un akadēmisko brīvību, ko tai Rietumos izdevās nosargāt līdz mūsdienām.

Tiesa, universitātes autonomijas un akadēmiskās brīvības realitātes ir atkarīgas no universitātes funkcionēšanas zināmām tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi relatīvi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Šodien mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomisko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk. Tie, kuriem tas nepatīk, mēdz kritizēt universitāti. Viņi universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Tā ir patiesība. Universitāte kā stabila un veiksmīga korporācija funkcionē jau daudzus gadsimtus. Cita lieta, pie kā tas ir novedis.

Universitāšu dibināšanas bums Eiropā XII un XIII gadsimtā sasaucās ar sociuma vispārējo enerģiskumu, mentalitātes tipu, mērķtiecīgumu, zinātkāri. Universitāte jau no paša sākuma kļuva par zināmu opozīciju ne tikai baznīcas varai, bet arī laicīgajai varai. Universitāte pretendēja uz savu varu – trešo varu pār pasauli.

Sabiedrībai tas patika, un cilvēki pret universitāti izturējās ar zināmām simpātijām. Baznīca centās neatpalikt sabiedrības simpātiju iemantošanā un 1179.gadā atļāva mācīt arī nabadzīgo slāņu bērnus. Tas nepatika universitāšu vadībai. Universitātes par savu neatkarību cīnījās pat ar ieročiem rokās, kā tas, piemēram, ir ierakstīts Oksfordas universitātes vēsturē.

Eiropas politiskajā vēsturē no XIII gadsimta noteikta loma ir ne tikai reliģiskajai (sacerdotium) un laicīgajai (regnum) varai, bet arī profesionālās izglītības (studium) varai. Universitāte kā institūcija iesaistās varas dalīšanā un, vissliktākais, šajā procesā iepin arī zināšanas un zinātni. No XIII gadsimta zināšanu profesionalizācija ir saistīta ar varas fenomena baciļu intoksikāciju, - zinātne saindējas ar politiskās varas baciļiem, un zinātne tiek ģenētiski sakodēta ar varas gribu – alkām pēc kundzības pār pasauli.

Jaunajos laikos, kad Eiropas garīgajā dzīvē atkal notika lielas pārmaiņas un sociumā izveidojās cilvēku jauna kārta – politiķu kārta, izglītības pretenzijas uz varu pār pasauli tika manāmi ierobežotas. Protams, to izdarīja politiķu kārta. Tā kārta, kas šodien demonstratīvi cenšas valdīt bez profesionālās izglītības un zinātnes izmantošanas ne tikai Latvijā. Mūsdienās politiķi var būt bez augstākās izglītības un turklāt nesāt izglītības un zinātnes ministra portfeli. Gaišajai latviešu tautai, kuru vācu fašisti pēc kara paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu etnosu, tas ir ne tikai ļoti labi pazīstams, bet iecienīts risinājums aizvadītajos pēcpadomju barbariskās visatļautības gados.

Faktiski universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ne reti ir bijis izsmiekla objekts. Tā tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei vienmēr ir piemitusi nosliece pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Universitāte sevi sludināja kā zināšanu galveno un vienīgo avotu. Universitātes grandiozās ambīcijas pārvērtās par intelektuālo šķērsli kultūrā. To vajadzēja pārvarēt. Taču vienmēr un visur notika tā, ka šo šķērsli nevienam spēkam neizdevās pārvarēt. Savā laikā universitāti centās ierobežot baznīca. Taču universitāte spēja atbrīvoties no baznīcas ietekmes. Vatikāns cieta sakāvi. Universitātes vienmēr un visur spēja sevi nosargāt, aizbildinoties ar savu autonomiju un citām demagoģiskajām atrunām.

Laika gaitā eiropieši samierinājās ar universitātes autonomiju. Samierinājās tāpēc, ka universitāte principā gāja kopsolī ar pārējo kultūru un tādējādi apmierināja sociuma garīgās prasības. Taču stāvoklis radikāli izmainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas. Universitāte strauji atpalika un nespēja sekot līdzi pārmaiņām. Tolaik politiskā vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija.

Tas bija ļoti gudrs politiskās varas solis. Politiskā vara zināja, ka nav vērts tērēt spēku universitātes pielāgošanai kultūras jaunajiem apstākļiem. Gudrā politiskā vara necentās voluntāri pārkārtot universitāti. Taču gudrā politiskā vara arī nepalīdzēja universitātei, tādējādi viltīgi mazinot universitātes perspektīvas.

Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju. Savukārt ASV, prasmīgi mācoties un izmantojot Francijas, Vācijas un Anglijas augstākās izglītības pieredzi, plaši pazīstami zinātnes centri ir t.s. research universities. Publika ir mazāk informēta par amerikāņu teaching universities, kuras nereti ir dārgākas un labākas. Tur gatavo eliti, un tiek praktizēta pasniedzēju individuālā pieeja katram studentam. ASV masu auditoriju apkalpo t.s. štatu universitātes.

Gudrās valstīs politiskā vara ar universitāti nespēkojās arī mūsdienās. Politiskā vara dibina jaunu, šodienas kultūras prasībām ideāli atbilstošu universitāti. Tā, piemēram, rīkojas Krievija, netiecoties „pāraudzināt” akadēmiskās korporācijas pīlārus – Maskavas un Pēterburgas vecās universitātes.

Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, public relations, mārketinga komunikācijā, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus vara faktiski ir naudas vara. Kā zināms, nauda visu sabojā. Nauda tagad bojā arī universitāti – Rietumu akadēmisko korporāciju.

Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosaukumu Universities in the Marketplace.

Un vēl ko ir svarīgi zināt. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus augstākajā izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru. Eiropā šis ceļš aizsākās XII un XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet jau XIII gadsimtā bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu akadēmiskā korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”.

Korporatīvisma process jaunu stadiju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs. Amerikāņu profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības nereti vada studenti, jo profesori ir aizņemti ar zinātni.

Totālais merkantīlisms visuzskatāmāk atspoguļojas izglītības komercializācijā, pārvēršot augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi." Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā.

Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka tirgus vara graujoši ietekmē Rietumu akadēmisko korporāciju. Saprotams, ne visās zemēs vienādā mērā. Tomēr Rietumu akadēmiskā korporācija šodien ne tik daudz aizsargā savu akadēmisko autonomiju un akadēmisko brīvību, kā aizsargā materiālās intereses.

Par šodienas Latvijas „akadēmisko aprindu” materiālajām interesēm publika ir labi informēta. Tas ir bijušā ministra lielākais nopelns, ka sabiedrība beidzot ir patīkami informēta par rektoru algām, akreditācijas miljona sadalīšanu utt. Sabiedrībai ir parādīti mūsu „akadēmisko aprindu” spilgtākie portreti.

Protams, zagļu un blēžu bandu neviens negrasās ieskaitīt Rietumu akadēmiskajā korporācijā. Ne velti vārdus „akadēmiskās aprindas” lieku pēdiņās, kā arī norādīju par pašmāju „akadēmisko aprindu”, pasvītroju, formālo piederību Rietumu akadēmiskajai korporācijai. Iemesls nav tikai morālais pagrimums. Iemesls ir arī Rietumu akadēmisko vērtību neizpratne, iespējams – nezināšana, ciniska ignorēšana u.tml.

Ja mūsu „akadēmiskās aprindas” drīkstētu cienīgi iekļaut Rietumu akadēmiskajā korporācijā, tad šodien mūsu kultūra un visa mūsu dzīve virzītos pilnīgi savādāk. Mēs nebūtu nonākuši līdz katastrofai augstākajā izglītībā un zinātnē. Bijušais ministrs nekad nebūtu kļuvis par ministru un, iespējams, jau būtu laimīgi realizējis savu svēto sapni sacerēt kopotus memuārus par fantastiski valdzinošo priekšmetu – „vietējo politisko eliti”.

Ja mums būtu īstas akadēmiskās aprindas, tad mēs netiktos ar vulgāri primitīvo izglītības stratēģiju, ar kuru nesen tikāmies intervijās ar bijušo ministru (īpaši - tāpat nu jau bijušajā laikrakstā Čas). Viņa idejiskā pozīcija nekādā gadījumā neiederas Rietumu akadēmiskās korporācijas akceptētajā izglītības klasiskajā paradigmā. Mūsu „akadēmiskās aprindas” nevērsās pret ministra idejisko pozīciju, kas noteikti būtu noticis citās zemēs. Tas ir milzīgs trūkums. Tas ļoti uzskatāmi atsedz mūsu „akadēmisko aprindu” intelektuālo un profesionālo niecību.

Bijušā ministra ieskatā šodienas izglītības galvenā misija esot pāreja no „fundamentālā uz fragmentāro”. Viņš atbalsta zināšanu fragmentāciju, jo fragmentārās zināšanas ir racionālākas un tām ir lielākas perspektīvas darba tirgū. Viņaprāt, ir aplami „investēt akadēmiskajā izglītībā”. Viņaprāt, cilvēks var ērti un laimīgi dzīvot bez zināšanām par garīgās kultūras mantojumu.

Rietumu publiskajā telpā tamlīdzīgu izteikumu autors nevar būt ne izglītības ministrs, ne akadēmisko aprindu pārstāvis. Rietumu publiskajā telpā demonstrēt tādu mežonību faktiski neviens nevar atļauties. Ne valstsvīrs, ne politiķis, ne žurnālists, ne profesors, ne deputāts, ne ierēdnis. Burtiski – neviens, ja vien apzināti nevēlas izraisīt milzīgu skandālu.

Pie mums ir citādāk. Pie mums ir citādāk, jo pie mums nav akadēmisko aprindu šo vārdu tradicionālajā nozīmē. Pie mums ir aprindas, kuras prot aizstāvēt savas intereses ne sliktāk kā īsta akadēmiskā vai kāda cita profila mūsdienu korporācija. Un tas nekas, ka vārda „korporācija” vietā gribas lietot vārdu „mafija”. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka brašie tautieši prot aizstāvēt savas intereses. Svarīgi ir tas, pie kā tas mūs jau ir novedis un novedīs turpmāk. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Musulmanisms: mīti un patiesība

Foto2010. gada vasarā Vācijas pilsētā Diseldorfā, piektdienas rītā tikos ar musulmaņu mošejas mullu jeb priesteri. Sarunājamies vācu valodā, jo mulla pēc tautības ir vācietis.
Lasīt visu...

18

Jaunā „veiksmes stāsta” sākums

FotoStraujiem soļiem iet uz galu Latvijas sapnis par banku paradīzi, šobrīd sijājot tā saucamās čaulas kompānijas, būtiski sarūk bankās noguldītais naudas apjoms, bet papildus tam cieš arī uzņēmēji, jo procesi bankās palēninās un aug banku pakalpojumu izmaksas.
Lasīt visu...

12

Es nesvinēšu Latvijas simtgadi

FotoEsmu nodzīvojis gana ilgu mūžu, lai spētu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušās, bet ir saglabājies tēva dotais mantojums, kas sniedz liecības par vēl senākiem laikiem, tai skaitā tēva mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.
Lasīt visu...

12

Saeimas un NVO forumam jābūt nevis tukšmuldēšanai ar fotografēšanos, bet kopīga risinājuma meklēšanai reālām problēmām

FotoMani sauc Kristina Blumberga. Esmu biedrības “ProBonoPublico.Latvia” valdes priekšsēdētāja. Kopš 2017.gada biedrība ir ievēlēta Saeimas NVO padomē. Saeimas NVO padomē tika ievēlēta arī Kristīne Zonberga kā biedrības “Latvijas Pilsoniskā Alianse” pārstāve, Zaiga Pūce kā biedrības “Ascendum” pārstāve, Ansis Bērziņš kā “Valmieras novada fonda” pārstāvis, Selina Vancāne kā “CEE Bankwatch Network” pārstāve, Santa Survila kā biedrības “Spārni riteņiem” pārstāve.
Lasīt visu...

15

Lemberga vedējtēvs vai liecinieks – kurš īsti nosaka dzelzceļa attīstību?

FotoPateicoties Aivaram Lembergam, Latvijā ir pienācis pavasaris. Gājputni ir atlidojuši, jo Aivars Lembergs tiem nav patraucējis. Lidmašīnas apledo, jo februārī un martā iestājas ziema, bet vai zinājāt, ka aviosatiksmi šad tad izmanto arī Aivars Lembergs? Kas kopīgs visām dzīves situācijām Latvijā? Nu, protams, – Aivars Lembergs. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

„Proksīkandidāts”: sakām KG – domājam MM?

Drīzās pārmaiņas Latvijas futbola «politiskajā» vadībā raisa iesaistītajos kandidātos un viņu atbalstītājos tādas emocijas, kas – ja ne mērogu, tad...

Foto

„Providus” paziņojums saistībā ar Nacionālās apvienības izteikumiem

Reaģējot uz Nacionālās apvienības pēdējās nedēļās pret domnīcu Providus izvērsto kampaņu, vēlos domnīcas vārdā paust mūsu nostāju....

Foto

“Madam President”, vainīgais ir rokā, pats atzinās (par lūzeriem, feisbukiem un dundukiem)

Facebook šefa Marka Cukerberga Zakerberga uznācienā ASV Kapitolijā viena epizode tika iztiražēta džiljards reižu, kad viņam bija...

Foto

Mums nav ne vēlmes, nedz tiesību tēvam kaut ko pārmest

Šajās dienās mēs saņemam daudz atbalsta apliecinājumu un izturības vēlējumu no mūsu tēva Valērija Maligina draugiem,...

Foto

Idiotija ap valsts valodu

Idiotija liecina par prāta un kompetences trūkumu. Valsts valoda nevar izvairīties no idiotijas. Valsts valoda ir sistēmas elements, un valsts valoda nevar...

Foto

“Providus” maldinājusi sabiedrību un skolas

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (NA) publiski paustās bažas par nevalstiskās organizācijas “Providus” nepieņemamajiem centieniem imigrāciju propagandējoša satura iekļaušanā mācību...

Foto

Mežs ir...

"Dodu visiem gaismu," sacīja saule. "Visus sasildu," teica saule. "Tāpēc ikviens mani sauc savā vārdā." (No multfilmas "Skudriņa Tipa".) Lai gan šīs rindiņas šķita...

Foto

Kāda diaspora ir vajadzīga Latvijas valstij?

Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas...

Foto

VDI, neknosies, palīdzi VID

Pieminot ēnu ekonomikas apkarošanu un tajā (ne)sasniegtos rezultātus, nez kāpēc visi skatieni uzreiz pievēršas tikai un vienīgi Talejas ielas “zikurātam”. It kā...

Foto

„Dzīvnieku brīvības” fanātisms robežojas ar sektantismu

Pēc organizācijas Global Witness datiem 2017. gadā visā pasaulē par zemes un apkārtējās vides interešu aizstāvēšanu nogalināti 197 aktīvisti, Latvijas vārds šajā...

Foto

Par sabiedriskā medija pārstāvja Leitāna atklāsmēm un dubulto morāli

Dārgais Ivo Leitān no sabiedriskā medija! Ir bezgala interesanti lasīt Jūsu atklāsmes (skat. attēlā) un piedzīvot patiesības...

Foto

Valda Dombrovska valdības hibrīdkarš pret Latvijas tautu

Jau vairākus gadus sabiedriskajiem medijiem un klikšķu ziņu portāliem modē ir runāt un rakstīt par Kremļa agresiju, hibrīdkaru, propagandu...

Foto

Nauda, sabiedrotie un smakas IV

Rakstiņš, kas bija iecerēts kā atgādinājums par gaismas spēku divkosīgo sašutumu sakarā ar ABLV mākslas projektu sponsorēšanu, izvērsies par garu ekskursu...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks

Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs...

Foto

Ko „Vienotības” deputāti jums nestāsta

Izvēlējos Kustību Par!, jo redzēju dibinātāju - domubiedru grupā daudz talantīgu, labu izglītību ieguvušu, veiksmīgu karjeru uzsākušu cilvēku, kuru vienīgais mērķis bija...

Foto

Kad žurnāliste pārvēršas par “vadošo biedru” stabuli

Otrdienas rīts pār Latviju uzausa ar spožu pavasara sauli, un skumja vēsts pāršalca latvju žurnālistikas druvu. Kādreizējā brīvās domas...

Foto

„Kustība Par!” nav kļuvusi pietiekami atpazīstama, un es no tās aizeju

“Lai iegūtu atpazīstamību un mediju uzmanību Latvijas politikā, vajadzīga vai nu liela nauda, vai liels...

Foto

Valsts "atbalsts" uzņēmējiem vārdos un darbos

Regulāri runās un diskusijās cilājot aktuālo jautājumu par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, lai piesaistītu gan vietējās, gan ārvalstu investīcijas, gan valsts...

Foto

Arhibīskapa vēstījums 2018. gada Lieldienās

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Bībeles lappusēs par to uzzinām no aculiecinieku liecībām. Pirmā no tām ir Marijas Magdalēnas...

Foto

Kas ir mežs?

Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik...

Foto

Šokolādes kūka Latvijas vēlētājiem jeb liberāļu ofensīva

Šoreiz pakavēsimies pie liberālā spārna politiskā piedāvājuma un pavērosim, kas jauns tiek gatavots uz velēšanām šajā rudenī, ātri apskatot...