Iesaki rakstu: 
Šķiet, tas bija vēl pavisam nesen, kad, beidzot darbu pie grāmatas Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki, tās pēdējās lappusēs uzskaitījām visus tos ļaudis, kuru noziedzīgā stulbuma, nolaidības un gļēvuma dēļ Latvija Parex bankas krahā pazaudēja miljardu latu ar astīti.
Pie nejēgām, nelgām un noziedzniekiem pamatoti un argumentēti bija pieskaitīti ne tikai abi aizspēlējušies un lielummānijas pārņemtie bankas „saimnieki”, bet arī toreizējais histēriskais un nekonsekventais premjers, neizglītotais un nekompetentais finanšu ministrs, par savu krēslu mūžīgi norūpējies un personisko kredītu māktais Latvijas Bankas prezidents, tuvredzīgā un nolaidīgā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja un neko citu kā instrukcijas neredzošais Finanšu ministrijas valsts sekretārs, kā arī viss Ministru kabinets, kura liela daļa pat lāga nesaprata, kādus tieši lēmumus saistībā ar Parex banku vispār pieņem.
Kāpēc tika lietoti tik skarbi apzīmējumi? Lielā mērā tāpēc, lai pēc pazaudētā miljarda gan sabiedrība, gan tā sauktie lēmumu pieņēmēji (reizēm drīzāk saucami par nepieņēmējiem) vismaz nākamajā reizē ņemtu vērā, cik dārgi valstij un līdz ar to katram tās iedzīvotājiem izmaksā šādu nejēgu un nelgu atrašanās atbildīgākajos valsts posteņos.
Kas no tā ir sanācis? No nosauktajiem personāžiem no apvāršņa ir pazudis tikai nabaga Slakteris, un arī Kargins ar Krasovicki, lai kā demonizēti, patiesībā vairs nespēj neko vairāk kā ar savu rokaspuišu palīdzību nelikumīgi izrakt kādu notekgrāvi vai paterorizēt kādu Latgales večuku. No viņu kādreizējās varenības ir palikušas tikai skrandiņas.
Savukārt visi pārējie dzīvo, cepuri kuldami, vēl vairāk, viņi pat aizvien biežāk dod padomus, kā dzīvot tālāk visai valstij – tai pašai, kurai viņu nejēdzības un stulbums 2008. gada nogalē izmaksāja tik dārgi.
Rimšēvičs, kurš ilgi slēpa savu lomu, valdībā spiedzīgi aizstāvot tik dārgi izmaksājušo ierobežojumu neieviešanu no bankas (valsts) līdzekļiem, jau atkal iztaisās par ekonomikas guru... Godmanis mums savas kārtējās gudrības vēsta no Eiroparlamenta gaiteņiem... Pēdējā laikā mediji ir izcili iemīļojuši Parex „pārņemšanas” arhitektu Bičevski, kurš nu par nopelniem ticis pie darbiņa Komercbanku asociācijā. Krūmane joprojām turpina uzraudzīt visu valsts finanšu sektoru...
Tad kāpēc lai, uz šo personāžu gaitām raugoties, kaut mazāko satraukumu izjustu tie ļaudis, kas pašlaik, lemjot par aviokompāniju airBaltic, jau acīmredzami formē jauno nejēgu, nelgu un noziedznieku brigādi?
Raugoties uz tradicionāli gļēvo un neizlēmīgo Dombrovski, uz šurpu turpu vibrējošo Auguli, uz visu ļumīgi ļerpataino Ministru kabinetu, kur katram ir savas, bet faktiski nevienam – ne valsts intereses, un viņu darbībām, kas patiesībā ir viena vienīga bezdarbīga, ir skaidrs – viņi nekādu satraukumu arī neizjūt.
Tieši tāpat kā Parex kraha laikā nu šie indivīdi, kas no 2008. gada beigu notikumiem prātā nav pieņēmušies ne par mata tiesu, stīvējas, izvērtē, pārdomā, spriež par koncepcijām, pļurkšķ par kārtējām sarkanajām līnijām un gvelž par atbildībām – dara visu ko, tikai ne to, par ko valsts viņiem maksā algu. Proti – neatrisina mēnesi pēc mēneša uzkrāto un atlikto airBaltic problēmu šādā vai tādā veidā. Jo kāpēc lai viņi to darītu, ja viņiem ir pilnīgi skaidrs – atbildēt par šīm nejēdzībām un nolaidību viņiem nenāksies. Gandrīz nevienam.
Jau tagad, raugoties uz Parex mācību stundām, puslīdz droši var teikt: ja viss notiks pēc tālaika scenārija, aizrāvies un aizfantazējies Fliks, protams, zaudēs ļoti daudz – droši vien saviem mērogiem tikpat pamatīgi kā savulaik tāpat aizfantazējušies Kargins ar Krasovicki. Droši vien būs arī vēl kāds grēkāzis politiķu vidū, kas būs pamanījies ne tikai izskatīties dumji, bet arī neatrast kādu, uz kuru novelt lielāko daļu savas vainas, - kā toreiz tas bija jefiņš Slakteris.
Bet tas arī būs viss – un pēc pāris gadiem, komfortablā autobusā kratoties uz starptautisko Viļņas vai Tallinas lidostu, lai no turienes dotos kādā tiešajā reisā uz Eiropu vai kur citur, mēs Rīgā nopirktā avīzē varēsim lasīt, kā mums un visai valstij gudrus padomus nu dod neuzņēmīgais un gļēvais Dombrovskis, nožēlojamā marionete Augulis un viņu „principiālās pozīcijas” pašreizējie politiskie aizstāvji. Kuriem tāpat kā Parex krīzi sastrādājušajiem ne par ko nebūs bijis jāatbild.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
