Aicinām Zemkopības ministriju nesagraut mikroliegumu sistēmu

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonda padomes loceklis, skaidro: “Šo noteikumu maiņa nozīmēs to, ka tad, ja apbūvei paredzētā teritorijā vai mežā, kuram ir izņemta ciršanas atļauja, tiek atrasta, piemēram, melnā stārķa ligzda, tad to vairs nebūs iespējams pasargāt. Jau šobrīd, veicot mazo ērgļu ligzdu uzskaiti, mēs redzam, ka apmēram desmitā daļa no neaizsargātajām ligzdām atrodas meža gabalos, kas iezīmēti nociršanai vai kuros nesen veikta mežizstrāde, nerēķinoties ar šī aizsargājamā putna klātbūtni.”

“Noteikumu izmaiņas var novest pie tā, ka notiks stihiska ciršanas atļauju izņemšana uz trijiem gadiem ar sekojošu jaunu atļauju izņemšanu, kad šo termiņš būs beidzies – katram gadījumam, ja nu teritorijās tiek atrastas aizsargājamu putnu ligzdas. Tas var padarīt mikroliegumu sistēmu nefunkcionējošu, lai gan tā šobrīd ir labākais iespējamais veids, kas ļauj nodrošināt aizsardzību nozīmīgām dabas vērtībām,” turpina Ķuze.

Mikroliegums ir precīzi mērķēts dabas aizsardzības instruments, ko izmanto kādas konkrētas aizsargājamas sugas atradnes vai biotopa saglabāšanai. Kā dabas vērtību aizsardzības sistēma mikroliegumi Latvijā pastāvīgi darbojas jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem. To pamatprincips ir vienkāršs – sugām ar īpašām prasībām ir nepieciešami apstākļi, kas nav savienojami ar saimniecisko darbību – piemēram, koksnes ieguvi un tās radīto traucējumu. Šo īpašo vietu aizsardzībai tiek veidotas neliela izmēra lieguma zonas. Visbiežāk to izmanto, lai aizsargātu putnus, retāk – citas dzīvo organismu grupas vai biotopus.

Stingrai aizsardzībai tiek iezīmētas tikai tās platības, kas ir svarīgas aizsargājamam putnam katrā konkrētajā gadījumā, savukārt apkārt tām tiek izveidotas buferzonas – teritorijas, kurās mežizstrādi var veikt ārpus putnu ligzdošanas sezonas. Šādi tiek veidotas “saliņas”, kurās ērgļi, melnie stārķi un citi putni var dzīvot un vairoties, neskatoties uz apkārt – drošā attālumā – notiekošo saimniecisko darbību.

Īpašnieks, kura teritorijā atrodas mikroliegums, no valsts var saņemt ikgadēju kompensāciju, kuras summa var sasniegt 160 EUR par vienu hektāru, kas ilgtermiņā atlīdzina negūtos ienākumus. Tomēr privāto īpašnieku neapmierinātība ar mikroliegumu noteikšanu viņu īpašumos norāda, ka sistēmai ir trūkumi.

Vides organizācijas uzskata, ka problēmas, kuru dēļ rosināti šie grozījumi, ir risināmas esošās mikroliegumu sistēmas ietvaros, un aicina Zemkopības ministriju nevirzīt iecerētos grozījumus noteikumos apstiprināšanai Ministru kabinetā. Būtiskākais, kas nepieciešams – pilnveidot mikroliegumu sistēmu un nodrošināt īpašniekam pienācīgu kompensāciju par to, ka tas veic visai sabiedrībai būtisku funkciju nodrošināšanu – dabas vērtību saglabāšanu. Mēs uzskatām:

Nepieciešams paplašināt kompensāciju iespējas, tai skaitā – atjaunot Latvijā jau pastāvējušo iespēju saņemt vienreizēju kompensāciju, kas sedza visu neiegūtās koksnes vērtību;

Kompensēt negūtos saimnieciskos ienākumus pēc citiem modeļiem – piemēram, īpašuma tirgus vērtības krituma kompensēšana, zemes maiņa vai atpirkšana;

Uzlabot kompensāciju saņemšanas mehānismu un padarīt to īpašniekiem draudzīgāku.

Tāpat ir svarīgi savlaicīgi veikt teritorijas izvērtēšanu un pieņemt pamatotus un kvalitatīvus lēmumus par apbūvi vai mežistrādi, lai jau pirms apbūves plānošanas vai ciršanas atļaujas izņemšanas būtu pārliecība par to, kādas dabas vērtības atrodas teritorijā un kā tās tiks saglabātas.

Novērtē šo rakstu: