Ādažu pašvaldības vadītāju vaino īpaši neveiksmīgā apkures politikā

Neapmierināto Ādažu iedzīvotāju viedoklis:

„2015.gadā Ādažu novadā beidzās līgums par apkures pakalpojuma sniegšanu daudzdzīvokļu mājām. 2015.gadā Ādažu novada dome organizēja darba grupu no dažādām personām – pozīcijas, opozīcijas, speciālistiem un vienkāršiem iedzīvotājiem, kur galvenais mērķis bija izstrādāt stratēģiju un pieņemt lēmumu apkures jautājumā – visizdevīgāko un saimnieciski pareizāko lēmumu Ādažu novada apkures pakalpojumu sniegšanā. Darba grupa nostrādāja līdz apkures sezonas sākumam, nepieņemot nekādu lēmumu. Šīs sanāksmes bija nekompetentas, bez jebkādiem risinājumiem. Kā rezultātā jautājums netika atrisināts līdz pat apkures sezonas sākšanās 2015.gada rudenī.

Kā risinājumu Dome akceptēja sadarbības līgumu ar privāto kompāniju, kuras apkures sistēmas (privātās) tika ekspluatētas jau no 2005. līdz 2015.gadam, kā rezultātā jauns spēlētājs Ādažu apkures tirgū netika izveidots.

Jāņem vērā, ka privātā apkures katla atrašanās vieta ir pašvaldības ēkā, kurā ir pievadīti pilnīgi visi apkures tīkli no daudzdzīvokļu mājām Ādažu ciematā kopš PSRS laikiem. Tātad vieta, kur atrodas pašreizējais privātās kompānijas apkures katls, ir vienīgā vieta, kur šāds pakalpojums ir iespējams.

Ja ir runa par saimnieciski pareizāko rīcību no Domes puses, tad varēja būt dažādi risinājumi, piemēram, uz esošās infrastruktūras, proti tīkliem, zemes, ēkas, visa, kas pieder pašvaldībai, arī izveidot savu katlumāju un sniegt pašai pašvaldībai šo pakalpojumu iedzīvotājiem. Saskaņot to ar EM Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju.

Ja ir izvēle par sadarbību privātajā sektorā, tad atbilstoši normatīvajiem aktiem būtu bijis jāizsludina konkurss par iespēju uzņēmējiem, kuriem šī uzņēmējdarbības sfēra liekas pieņemama un interesējoša, piedalīties konkursā. Jo, kā ir saprotams no pašreizējās situācijas, uz pašvaldības zemes, pašvaldības ēkā un, ņemot vērā to, ka šajā ēkā ir visi pievadi no daudzdzīvokļu mājām, būtu bijis nepieciešams rīkot konkursu.

Pretēji visiem normatīvajiem aktiem un veselajam saprātam PSIA „Ādažu Namsaimnieks” noslēdz līgumu ar privāto pakalpojumu sniedzēju uz 10 gadiem par summu - nepilniem 10 miljoniem eiro, ar iespēju vēl iznomāt pašvaldības zemi jaunas privātās katlumājas būvniecībai tai pat vietā, kur atrodas visa infrastruktūra, kas pievilkta PSRS laikos un skaitās pašvaldības īpašums.

Rezultātā, kad PSIA „Ādažu Namsaimnieks” ir noslēdzis līgumu ar privāto uzņēmēju, citas institūcijas, kas uzrauga šādus procesus, netiek informētas un tiek maldinātas par šīs vienīgās iespējamās vietas stratēģisko svarīgumu apkures pakalpojuma sniegšanai. Proti, PSIA „Ādažu Namsaimnieks” interpretē situāciju, ka konkurss nav jārīko un uzņēmums ir tiesīgs slēgt līgumu bez konkursa.

Izbrīna tālākie notikumi, jo domes vadītājs Māris Sprindžyuks, kurš paraksta šo līgumu pēc PSIA „Ādažu Namsaimnieka”, lai tas stātos spēkā, neuzdod jautājumu sev par to vai konkurss ir nepieciešams, bet vienkārši paraksta līgumu kā iestādes vadītājs.

Tālāk 2015.gada augustā jautājums nonāk līdz Ādažu novada domes sēdei, kur domes deputāti tiek informēti, ka līgums starp PSIA „Ādažu Namsaimnieks” un privāto pakalpojuma sniedzēju jau ir noslēgts, līdz ar ko visiem vienkārši formāli jānobalso par šāda jautājuma atbalstīšanu.

Protams, tautas kalpi, uzticoties Domes administrācijai un Sprindžukam, šādu lēmumu nobalso, neiedziļinoties, ka kāds bez konkursa tagad sniegs pakalpojumu, vienīgajā vietā, kur tas ir iespējams – uz pašvaldības zemes, pašvaldības ēkā, ar pašvaldības infrastruktūru.

Atsevišķi var pieminēt, ka domes administrācijas vadītājs, konkrēti izpilddirektors, kurš pie algas vēl saņem piemaksu, lai uzraudzītu pašvaldības kapitālsabiedrības, tā vietā, lai iedziļinātos jautājumā, šo jautājumu „neredz”.

Pie visa augstāk minētā ir vēl daudz neskaidru jautājumu, piemēram, tas, ka PSIA „Ādažu Namsaimnieks” no 2012. līdz 2016.gadam paaugstina iedzīvotājiem tarifus, nesaskaņojot tos ar EM Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, kā rezultātā deputāti gan no pozīcijas, gan no opozīcijas pašlaik zina, ka katrs dzīvoklis ir pārmaksājis EUR 15.00/mēn. visas apkures sezonas laikā.

Šādu dokumentu par to, ka PSIA „Ādažu Namsaimnieks” drīkstēja pacelt tarifus, nav, un Ādažu novada domē to visu labi zina.

Konstatēts, ka „Ādažu Namsaimnieks” (ĀN) ilgstoši ir maldinājis (krāpis?) Ādažu un Kadagas iedzīvotājus un piemērojis paaugstinātu siltumapgādes tarifu. ĀN nenoliedz, ka no SIA „Balteneko” lētāk iepirktā siltumenerģija patērētājiem pārdota par paaugstinātu cenu.

Par minēto konstatējumu ĀN kapitāldaļu turētājam Ādažu novada domes priekšsēdētājam tiek uzdots jautājums ar lūgumu sniegt skaidrojumu par ĀN rīcības likumību, piestādot patērētājiem maksu par patērēto siltumenerģiju pēc tarifa, kas neatbilst ar RRPSP Regulatora lēmumu apstiprinātajam. Vienlaicīgi tiek lūgts sniegt skaidrojumu par ĀN rīcības likumību veicot darījumus ar SIA „Balteneko” kokskaidu granulu kurināmā katlos saražoto siltumu bez saskaņošanas ar SPRK.

Domes priekšsēdētājs savā atbildes vēstulē apliecina, ka „SPRK ir informēta” un „ĀN  darbībā nav saskatāmas pretlikumīgas rīcības pazīmes”. SPRK atbild, ka ĀN ir rīkojies pretlikumīgi, jo nav pildījis atbilstošu likumu normas. Informācija tiek nodota domes deputātiem. Domes priekšsēdētājs kategoriski atsakās izskatīt jautājumu domes sēdē un noraida dažu deputātu pieprasījumu veikt ĀN revīziju.

Šeit rodas vesela virkne jautājumu. Kāda iemesla pēc domes priekšsēdētājs konsekventi cenšas „piesegt” ĀN? Kāpēc ir jābaidās no revīzijas, ja domē uzskata, ka viss ir kārtībā? Vai finanšu uzraudzības institūcijām nevajadzēja to konstatēt jau agrāk? Kā ĀN izdodas apmānīt auditorus? Vai šeit nav iesaistīts arī siltumenerģijas ražotājs? Vai SIA „Balteneko” nebija jāgriežas SPRK ar jaunu tarifu projektu, tiklīdz tika saņemta domes atļauja granulu katlu uzstādīšanai blakus esošajam koģeneratoram un ūdens sildāmajiem katliem gan Ādažu, gan Kadagas ciematā? Vai nav vērojamas abpusēji koruptīvas rīcības pazīmes? Nav šaubu, ka, iedziļinoties lietā pēc būtības, var parādīties vēl daudzi citi jautājumi...

Pati PSIA „Ādažu Namsaimnieks” funkcija nodokļu maksātājiem ir traģēdija, jo jāuztur uzņēmums ar daudzām darbavietām, amatiem, kur pats PSIA „Ādažu Namsaimnieks” domes rīkotajos konkursos nav neko uzvarējis, bet šos pakalpojumus sniedz cits uzņēmējs, piemēram: zāles pļaušana, sniega tīrīšana.

PSIA „Ādažu Namsaimnieks” veic negodīgu konkurenci ar citiem Ādažu apsaimniekotājiem, kas darbojas Ādažu teritorijā.

Bet pats nosodāmākais ir apkures pakalpojuma sadārdzināšana par siltuma pārvadīšanu no apkures katla līdz patērētājam. Līdz ar ko iegūstam Ādažu apkures cenu kā vienu no visdārgākajām valstī.”

Domes priekšsēdētāja Māra Sprindžuka skaidrojums:

„Runa ir par konfliktu ar vienu iedzīvotāju, kam pieder dzīvoklis 5-6 stāvu mājā. Un viņš pats ir siltuma iekārtu tirgotājs. Viņam izveidojās konflikts ar „Ādažu Namsaimnieku” par to, ka viņš negrib būt pie mājas vienotās apkures, bet grib ierīkot mazu gāzes katliņu savā dzīvoklī, izlaist skursteni caur logu vai sienu. Viņš gribot maksāt atsevišķi, jo tā viņam sanākšot lētāk. Latvijā ir diezgan daudz mājau, kur tā ir nolemts. Ja mājas kopība tā nolemj, tad tā arī tiek darīts. Ādažos ir tā, ka visās mājās dzīvokļu īpašnieku kopība ir nobalsojusi par centralizēto apkures sistēmu.

Vairāk nekā 20 mājām Ādažos ir centrālā apkure, apkuri nodrošina „Ādažu Namsaimnieks”, kas ir pašvaldības kapitālsabiedrība. Vienīgais juridiskais veids, kā var apkures sistēmu veidot katrs pats atsevišķi, ir panākt to, ka mājas īpašnieku kopība nobalso par to, ka viņi grib citu sistēmu. „Ādažu Namsaimnieks” uzstāja, ka nav likumīga pamata ierīkot atsevišķu apkures sistēmu vienam atsevišķam dzīvoklim, bet tas netika ievērots, un konkrētais īpašnieks tomēr to skursteni ir taisījis. Un viņš Ādažu pašvaldībai rakstīja, ka viņam nav jāmaksā par koplietošanas telpu, kāpņu telpas utt. apsildīšanu. Tajā strīdā viņš juridiski zaudēja. Tas bija tas, kā konflikts sākās.

Ādažos siltumu ražo privātais uzņēmums, kurš piegādā siltumu pašvaldības kapitālsabiedrībai „Ādažu Namsaimnieks”, kas tālāk to piedāvā iedzīvotājiem. Tā tas ir jau kopš 1997.gada. Šis ražotājs ir pirmais koģenerācijas tehnoloģijā ražojošais uzņēmums Latvijā. Tiek ražota gan elektroenerģija, gan siltums. Vēl pat Latvijā nebija tas regulējuma dalījums, un nebija valsts atbalsts koģenerācijai. Ādažos jau vēsturiski bija vecāka tehnoloģija. Ik pa gadiem mainās regulatora metodika, noteikumi. Tad valsts izdomā subsīdijas koģenerācijai. Tas viss nāk vēlāk, bet Ādažos visu laiku ir viens un tas pats ražotājs.

Ap 2013.gadu beidzās tie 10-15-20 gadiem nolīgtais termiņš, un bija jautājums, kā Ādažiem darīt tālāk. Un tad jau tas pats Gunārs Blūzmanis bija politiski aktīvs, viņš gāja uz vēlēšanām, bet netika ievēlēts. Mēs startējām no viena saraksta. Viņa vēlme bija, lai pašvaldība pati ražo un pati pārdod siltumu, bet to privāto ražotāju “triecam prom”. Siltumu vajagot ražot no šķeldas un granulām. Bija vispārējs noskaņojums par biomasas izmantošanu siltuma ražošanā. Blūzmanis ļoti kultivēja šo ideju, jo viņš pats ir iekārtu tirgotājs. Viņam ir izdevīgi, lai Ādažos veidojas tirgus.

Tā ir otra epizode, kad cilvēks ir zināmā interešu konfliktā. Mums Ādažos bija trīs pētījumi. Tos bija veikuši „Servitum”, „Eko doma” un pats Blūzmanis. Mēs nonācām pie secinājuma, ka Ādažu sistēma ir principiāli pareizi būvēta, ņemot vērā Ādažu izmērus. Bija skaidrs, ka nav nekāda pamata kaut ko radikāli mainīt, jo nav skaidri aprēķini, ka tas ļaus pazemināt tarifus.

Bija neskaidrība, kas notiks ar gāzes un naftas cenām. Tuvojās apkures sezona, nebija laika neko radikāli mainīt, un tika nolemts uz vienu, diviem gadiem pagarināt līgumu ar to pašu „Balteneko”. Tika pagarināts līgums ar nodomu, ka tas ir pagaidu režīms, jo ir nepieciešams laidums, iespējams, ar jaunām tehnoloģijām. Bija tas starta periods. Lai būtu skaidrāks tarifs un tas nelēkātu uz vienu, vai otru pusi, tika izvēlēta tā metode.

Ir tikai viens ražotājs, un līdz ar to tarifa metodi noteica tā, lai viņš neskrien pēc šķeldas. Jo, ja to piesien pie citas formulas, tad ir risks, ka tarifs Ādažos būs nesamērīgi dārgs vai nesamērīgi lēts. Tā metode tajā brīdī bija pareiza. Ar šodienas zināšanām, zinot, kādas bija cenas 2014. un 2015.gadā, tas pats Blūzmanis saka, ka toreiz vajadzēja darīt citādāk un tad būtu iznācis lētāk.

Viņš uzrakstīja arī sūdzību regulatoram. Ko dara regulators? Viņš izpēta, viņš saka, ka varēja darīt šādi, varēja darīt citādi. Regulators pasaka, ka turpmāk uzraudzīs „Ādažu Namsaimnieku”, kā viņi piemēro tarifu. Bet viņi nepiemēroja nevienu no likumā noteiktajiem bargajiem instrumentiem, ko dara, ja pakalpojumu sniedzējs blēdās vai krāpjas. Viņi neizmantoja nevienu no bargajām metodēm, ko viņi varēja darīt – atņemt licenci un vēl kaut ko. Tā sūdzēšanās neko nedeva.

Tagad nāk vēlēšanas, un tas pats Blūzmanis, manuprāt, veido jaunu politisku projektu, kur jāmusina iedzīvotāji par to, ka ar tarifu starpību viņi ir apzagti un apkrāpti. Te ir jāskatās kontekstā, kas to visu dara un kādi ir viņu īstie nolūki. Un kādi vienmēr ies līdz, jo kuram tad patīk maksāt rēķinus. Bet to tiesisko pusi par 2013.gada 10 mēnešiem jau ir vērtējis regulators. Varēja darīt dažādās metodēs. Tā ir spekulācija ar politisku vai ekonomisku mērķi, lai dabūtu nost „Ādažu Namsaimnieku” un atdotu šo tirgu kādam citam. Bet tas ir kopā ar kaut kādām politiskām nestabilitātēm.

Mums Ādažos ir traki gājis. Es esmu otro reizi mērs šajā sasaukumā un es tiku ievēlēts no tā paša saraksta, kur bija Blūzmanis. Mani nometa no amata, bet pēc pusgada man bija jānāk atpakaļ, jo bez manis tās koalīcijas nevarēja sadzīvot. Ir politiskais oportūnisms un revanšisms. Ir vēlme ar jebkuriem līdzekļiem, lai cik viņi nebūtu amorāli, ietekmēt to procesu.

Ir jāredz arī tā formālā puse. Ja iedzīvotāji uzskata, ka tas nav pareizi, tad mums tas ir jāizskata. Dome to ir skatījusi un izvērtējusi. Dome ir arī rakstiski atbildējusi. Cilvēkam nav autoritātes. Viņš pat nevar savā mājā sarunāt, lai atvienotos no tā ļaunā „Ādažu Namsaimnieka”.

Apkure Ādažos nav dārga. Viņa nebija dārga arī tad. To arī visi tie trīs pētījumi atzina, ka mēs esam prasmīgi novadījuši vienu mazākajām centrālajām siltuma sistēmām Latvijā. Neskatoties uz to, ka Ādažos ir maza sistēma, mums ir izdevies to saglabāt un izveidot jaunus tīklus – Podnieku rajons, ir pieslēgta Kadaga, kas ir Gaujas otrajā pusē. Visas tās reformas no konsultantu viedokļa ir notikušas pareizi. Mēs drīzāk esam veiksmes stāsts, nevis briesmu stāsts. Protams, var jautāt, kādēļ tarifi tajos divos gados netika piesaistīti naftas cenai. Bet to jau nevar runāt uz priekšu. Ja mums būtu šobrīd jāizšķiras, kā darīt, tad apkure ar šķeldu un granulām būtu dārgāka nekā ar gāzi, jo gāze šobrīd ir ļoti lēta.”

Ja pašvaldībai šobrīd būtu jādomā, ko darīt, mums būtu grūti lemt. Es pats gan esmu par šķeldas apkuri, jo tā ir pašu enerģētika, tas nav fosilais kurināmais un tas nav jāpērk no Krievijas. Bet reālā dzīve ir tāda, ka jau trešo gadu nafta ir lēta. Un tas pats Balteneko dedzina gāzi tikai tāpēc, ka tā ir lētāka.

Tā tirgus konjunktūra visu laiku mainās, un sanāk tā, ka tam, kuram ir apkure, ir vajadzīgi 2-3 alternatīvi enerģijas avoti, un viņš visu laiku maina un regulē. Bet ir tā spekulācija, ja mēs darītu savādāk, tad dzīvotu labāk. Monopols nopērk vienu vai vairākas iekārtas, kas ļauj ar vienu vai vairākām tehnoloģijām ražot, un viņš tur žonglē. Viņš žonglē, lai varētu pelnīt un turēt to tarifu. Var jau arī aiziet otrādi, ka tas tarifs skrien gaisā. Tad, kad bija tas pārejas posms, bija uzsvars uz tarifa stabilitāti, lai tas “neaiziet gaisā”. Neviens nezināja, kas būs.

Regulatorā, starp citu, strādā Blūzmaņa brālis. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņi ies uz tiesu un mēģinās tur kaut ko pierādīt. Bet tas beigsies bezjēdzīgi. Tam ir tikai viens mērķis – musināt iedzīvotājus. Jo tas ir populāri pirms vēlēšanām – pārmest, ka par kaut ko tiek pārmaksāts. Mums Ādažos ir viens no mazākajiem siltuma tīkliem, mums ir objektīvi, ka administratīvās izmaksas ir augstākas, jo mums ir maz mājokļu. Mums nav karstā ūdens, mēs to atvienojām pirms divdesmit gadiem. Iedzīvotājiem siltais ūdens ir centralizēts, bet karsto ūdeni viņi ražo katrs ar savu boilerīti. Tas nozīmē, ka siltuma ražotājs un siltuma tirgotājs sešus mēnešus strādā un sešus mēnešus stāv dīkā. Tātad tarifs ir mazliet augstāks, jo nestrādā visus divpadsmit mēnešus. Cilvēki viņiem ir jānodarbina arī vasarā. Viņus nevar uz pusgadu palaist brīvlaikā.

Sanāk, ka sistēmas īpatnības dēļ tarifam mums ir jābūt dārgākam. Piemēram, Rīgā visas iekārtas ir jāamortizē uz 12 mēnešiem, bet Ādažos mēs to varam amortizēt tikai uz sešiem mēnešiem. Kamēr neražo karsto ūdeni, mums tas tarifs vienmēr būs augstāks. Tas ir dēļ šīs īpatnības. Bet mēs Ādažos esam pa vidu, mēs neesam dārgais gals. Ja Ādaži būtu visdārgākie un politiķi būti kaut ko sadarījuši par labu kādam vienam monopolistam – atdevuši, pārdevuši utt., tad varētu mums kaut ko pārmest. Bet tā nav taisnība. Tas ir ticības jautājums. Es arī nesaprotu, kādā formulā tarifs tiek rēķināts. To saprot tikai regulatora speciālisti.

Pat neviena tiesa to nevar saprast. Nav jau tāda autoritāte ne dzīvokļu mājā, ne pašvaldībā, kura var precīzi saprast un izrēķināt. Mums ir jābūt labiem pārvaldības principiem, ka,izvēloties kādu metodi, mēs to darām ar labu gribu, piemēram, lai neceltos tarifs. Un iepriekšējos periodos nav nekas darīts par sliktu iedzīvotājiem. Tās ir muļķības.”

Novērtē šo rakstu: