Āboltiņa nejauši atklāj: Reiniks viņai valsts noslēpumu izpaudis, kad viņa nemaz nav bijusi Saeimas priekšsēdētāja
PIETIEK27.08.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks kopā ar toreizējo Satversmes aizsardzības biroja direktoru Jāni Kažociņu valsts noslēpumu saturošu informāciju par toreizējās Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas "nederīgumu" pielaidei valsts noslēpumam Solvitai Āboltiņai izpaudis, kad viņa ir bijusi nevis Saeimas priekšsēdētāja, bet gan "vienkārša mirstīgā", - par to liecina Pietiek veiktā analīze par Āboltiņas izteikumiem Jāņa Dombura sarunu šovā telekanālā LNT.
Āboltiņa TV tiešraidē Sudrabai paziņoja: "Kažociņa kungs un Reinika kungs bija pie manis tajā brīdī, kad jūs strādājāt Valsts kontrolē, un informēja mani kā Saeimas priekšsēdētāju, kurai bija nodoms jūs uzrunāt kā nākamo premjera kandidāti." Taču vienlaikus Āboltiņa precizēja, ka tas noticis "tajā brīdī, kad krita Godmaņa valdība".
Taču Ivara Godmaņa valdība krita 2009. gadā, kad Āboltiņa nemaz nebija Saeimas priekšsēdētāja, - šo amatu viņa ieguva tikai pēc Saeimas vēlēšanām 2010. gadā. Tas savukārt nozīmē - vai nu Reiniks Āboltiņai valsts noslēpumu izpaudis laikā, kad viņa nav ieņēmusi augstu amatu, kas viņai dotu tiesības uzzināt šādu informāciju, vai arī Saeimas priekšsēdētāja TV uzstāšanās laikā ir tīši melojusi.
Uzzinājusi, par kādiem jautājumiem ir runa, Saeimas priekšsēdētājas preses sekretāre Gita Valtenberga jau divas dienas izvairās no Pietiek telefonzvaniem. Cik zināms Pietiek, tieši šādu uzdevumu viņai devusi Saeimas priekšsēdētāja. Tikmēr Pietiek publicē precīzu Āboltiņas, Sudrabas un Dombura noslēpuma pielaidei veltītās sarunas daļu.
Jānis Domburs: Es vēlreiz citēšu Āboltiņas kundzes izteikumus žurnālā Ir, kur jūs teicāt, ka jums Kažociņa kungs un arī Reinika kungs teikuši, ka viņi Sudrabas kundzei arī nedos pielaidi valsts noslēpumam tāpēc, ka viņai ir saistība ar viņas kontaktiem.
Inguna Sudraba: Ja drīkst, es papildināšu šo jautājumu, jo, ja mēs redzam – nupatās diviem cilvēkiem no partijas Visu Latvijai neiedeva pielaides valsts noslēpumam. Tika pasniegts, ka šie cilvēki nevar zināt informāciju, kāpēc viņiem netiek piešķirtas šīs pielaides. Tad sanāk, ka Drošības dienests kaut kā pārkāpj tos noteiktos standartus, ka ir iespējams trešai pusei kaut ko uzzināt. Tas ir viens mans arguments. Otrs mans arguments ir – kādam ir konkrētie fakti, kas apliecina kaut kādu tādu pretlikumīgu darbību, es gribu viņus redzēt.
Jānis Domburs: Pielaidi jau neliedz par pretlikumīgu, bet arī par šaubām.
Inguna Sudraba: Acīmredzot ir kaut kādi fakti, kas apliecina pretlikumīgu darbību. Līdz šim viens cilvēks izgāja ar argumentiem, ar melīgiem, nepatiesiem faktiem, kas beidzās ar to, ka šis cilvēks zaudēja tiesu un samaksāja kompensācijas, un viņš arī publiski atvainojās. Vienreiz ir jāizbeidz šīs iespējamās, varbūt iespējas, par ko visi ir gudri lietot šos vārdus. Tā ir kārtējo reizi iespēja izvairīties no atbildības.
Jānis Domburs: Dosim Āboltiņas kundzei vārdu, lūdzu.
Solvita Āboltiņa: Kažociņa kungs un Reinika kungs bija pie manis tajā brīdī, kad jūs strādājāt Valsts kontrolē, un informēja mani kā Saeimas priekšsēdētāju, kurai bija nodoms jūs uzrunāt kā nākamo premjera kandidāti. Šī saruna mums norisinājās tajā laikā. Un viņi abi divi apgalvoja, ka ir bijusi saruna ar jums, ka jūs esat informēta par to, arī par iemesliem. Es neprasīju, kas ir šie iemesli.
Jānis Domburs: Jūs neziniet…
Solvita Āboltiņa: Es nezinu. Bija toreiz nodoms, tajā brīdī, kad krita Godmaņa valdība
Jānis Domburs: Uz šādu šaubu bāzes jūs izdarāt secinājumus par ģeopolitiku. Viņi jums teica, ka kontakti ir par ģeopolitiku?
Solvita Āboltiņa: Nē. Man ir arī cita informācija, kura atkal man ir tikai pieņēmumu formā par privātām lidmašīnām no Krievijas, ar kurām Sudrabas kundze ir lidojusi uz pasākumiem. Tas arī, protams, ir ļoti interesanti.
Inguna Sudraba: Es gribu pateikt, ka Valsts kontroles laikā man absolūti visu laiku bija pielaide , turklāt augstākā līmeņa pielaide arī NATO noslēpumiem. Tā kā es gribētu redzēt. Man nekad nav bijusi saruna ne ar vienu no dienesta vadībām.
Jānis Domburs: Pēdējais laiks parunāt ar viņiem.
Inguna Sudraba: Vēlreiz – Valsts kontroles laikā man bija pielaide visaugstākajā līmenī, kas bija nepieciešama darbam.
Jānis Domburs: Jums nebija saruna ne ar Kažociņu, ne Reiniku.
Inguna Sudraba: Nē.
Jānis Domburs: Viņi apgalvo, ka ir ar jums runājuši. Viens no jums, dāmas, melo. Viena no jums.
Inguna Sudraba: Es domāju, kas es zinu, ar ko man ir bijušas sarunas. Un atkal ar šādām spekulācijām…
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
