"Liepājas metalurga" iztirgotājs, Rīgai "iesmērētie" tramvaji un Maligina fenomens

Mana raidījuma saturu un skatītāju interesei nosaka tā dalībnieki. Galvenais uzstādījums – lai trīs dalībnieki stāstītu savu tēmu raiti, bagātā un tēlainā valodā. Protams, ir neliela atšķirība –, vai stāstīts tiek par neiroķirurģisku operāciju, Covid testiem vai lielas rūpnīcas pārņemšanu legāliem un mazāk legāliem līdzekļiem.

Sagadīšanās pēc – vienlaikus ar “Olainfarm” akciju afērām notika kārtējā tiesas prāva, kurā valsts atņēma dažus miljonus “Grindex” īpašniekam Kirovam Lipmanam. Atceros – pirms dažiem gadiem, kad kārtējo reizi tika tirgota Liepājas metalurģijas rūpnīca, Kirovs man teica: „Tu redzēsi – tieši tāpat tiks iznīcinātas Latvijas farmācijas rūpnīcas, un pat personāži būs tie paši.”

Toreiz nenoticēju. Arī šoreiz nenoticēju tiem, kas teica – par “Olainfarm” neviens nerunās, ja vien atceras Valērija Maligina un Pāvela Rebenoka nāves apstākļus.

Zvanīju daudziem – gan tiem, kas savulaik bijuši saistīti ar “Olainfarm”, gan ekonomistiem, gan zinātniekiem, gan kriminālzinību ekspertiem, gan tiem, kas šobrīd vadošos amatos. Visi priecīgi atsaucās uz zvanu, bet kļuva gauži nevaļīgi, tiklīdz pieteicu raidījuma iespējamo tematiku.

Gandrīz katram bija kas ļoti svarīgs darāms tieši ieraksta brīdī – konference, vebinārs, slima radinieka apciemojums vai lasāma lekcija. Un tomēr – sarunās ar iespējamajiem un atteikušajiem raidījuma dalībniekiem es sāku likt kopā puzli – kas notiek “Olainfarm”.

Interesantāko pastāstīja Ivars Godmanis. Izrādījās, vienīgā no Baltijas valstīm, kas labi un salīdzinoši ekonomiski veiksmīgi aizvadījusi kovidgadu, ir Lietuva. Lielākā Lietuvas eksportprece – reaģenti vakcīnām. Eksporta galamērķis – gan Eiropa, gan Krievija. Rūpnīcas īpašnieks – Izraēlas kompānija TEVA. Nekad Lietuva pirms tam nav bijusi farmācijas valsts.

Zvanīju draugiem uz Izraēlu. Ja mēs atceramies – kur strādā visvairāk Rīgas Medicīnas institūta absolventu, tad pirmajā vietā ir Latvija, bet otrajā – Izraēla. Daudzi mani kursabiedri strādā Izraēlā, visi šobrīd ir vakcinējušies, nenēsā maskas, dzer krogos, iet uz trenažieru zāli un pulcējas kursa vakaros un slimnīcas ballītēs.

Mans Izraēlas kolēģis, kurš strādā TEVA, apstiprināja manas aizdomas – rūpnīca vēlējusies izvietot savu reaģentu rūpnīcu Olainē, bet viņiem radies iespaids, ka rūpnīcas vadība izlaupa rūpnīcu, tādēļ nolēmuši neriskēt un ražotni gan Eiropas, gan Krievijas tirgum iekārtot Lietuvā.

Vēl viens bīstams signāls nāca no Briseles. Kaut pēc jebkuras loģikas Austrumeiropas vakcīnu rūpnīca būtu jāpalaiž Olainē, tomēr Briseles birokrātus bažīgus darot fakts, ka rūpnīcas vadība esot ieinteresēta tikai un vienīgi savās algās. Publiski pieejamā informācija liecina, ka “Olainfarm” padomes priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes profesora Gundara Bērziņa kopējais gada atalgojums rūpnīcā 2020. gadā bija 270 tūkstoši eiro, valdes locekles Elenas Bušbergas – 254 tūkstoši eiro, valdes locekles Milanas Beļevičas– 243 tūkstoši eiro, uzņēmuma “Prudentia” pārstāvja Kārļa Krastiņa – 240 tūkstoši eiro, bijušā „Liepājas metalurga” administratora Haralda Velmera (attēlā) – 228 tūkstoši eiro utt.

Vēl visiem “Olainfarm” vadītājiem esot citi veidi, kā saņemt naudu no uzņēmuma. Vārdu sakot, Eiropas birokrāti domā, ka ar šādu vadības stratēģiju – maksāt tikai pašiem sev, toties daudz – uzņēmums nav ilgtspējīgs. Un vēl kāda norāde – biržā kotētā akciju sabiedrība “Olainfarm” esot 20. vietā Latvijas vērtīgāko uzņēmumu sarakstā. Ekspertu aprēķini liecinot, ka uzņēmuma cena esot ap 220 miljoniem eiro.

Tas gan esot ievērojami mazāk nekā Valērija Maligina laikā, kad “Olainfarm” bija 10. vietā, bet tā vērtība – aptuveni 350 miljoni eiro. Vērtības kritums esot pašreizējās padomes un valdes apzinātas rīcības rezultāts.

Tad nu liksim kopā tās puzles daļas, kas mums ir par “Olainfarm”, un visas šīs puzles daļas ir no publiskas informācijas ņemtas.

Jau trīs gadus notiek cīņa par kontroli “Olainfarm”, un regulāri kāds Čehijas uzņēmums apgalvo, ka kļuvis par lielāko kompānijas akcionāru. Izskatās, ka kopā ar šo čehu firmu pie akcijām plānojuši tikt arī “Olainfarm” padomes locekļi Haralds Velmers un Kārlis Krastiņš.

Katrai mantiniecei – divām Valērija Maligina meitām – Irinai Maliginai un Nikai Saveļjevai, kā arī trešās meitas mātei Signei Balderei-Sildedzei tiešā veidā pieder nepilni 8% “Olainfarm” akciju. Vēl 42% īpašnieks ir uzņēmums “Olmafarm”. “Olmafarm” pieder visām trim mantiniecēm vienādās daļās, bet realitātē to kontrolēja Signes Balderes-Sildedzes izraudzītā valdes locekle Milena Beļeviča.

Saskaņā ar tiesas lēmumu Beļeviču nomainīt varētu tikai tad, ja visas trīs mantinieces par to vienotos, un visas mantinieces par to vienojās 26. aprīlī. Tajā pašā dienā (vai varbūt 27. aprīlī agri no rīta, pirms bija izdarītas izmaiņas Uzņēmumu reģistrā) Milana Belēviča pamanījusies “Olmafarm” akcijas pārdot čehu investoriem un mēģinājusi “Olainfarm” akcijas pārvest uz kontu bankā “Blue Orange”.

30. aprīlī Rīgā ieradās divi čehu investori un Signei Balderei-Sildedzei uzrādīja dokumentu, ka nu jau viņi esot “Olainfarm” 42% akciju īpašnieka pārstāvji – dokumentu no vienas puses bija parakstījusi Milana Belēviča, no otras –Čehijas firmas “Black Duck Invest” pārstāvis Vojteks Kačena. Mantinieču pārstāvji uzskata, ka līgums ir fiktīvs.

Kopā ar Kačenu uz tikšanos bija ieradies kāds Tibors Bokors. Kad pēc dažām stundām čehi sēdušies lidmašīnā uz Minheni, abus aizturējusi policija. Bet saskaņā ar Čehijas komercreģistra datiem firma “Black Duck Invest” esot dibināta tikai šogad martā, un tās patiesais labuma guvējs esot Tomašs Kršeks.

Interesanti, ka Milana Belēviča savulaik esot saukusies Ludmila Breče, bet nelāgi informācijas avoti liecina, ka savus īpašumus norakstījusi – tātad gatavojusies kaut kādam darījumam.

Iepriekšējās Rīgas vēlēšanās daudzkārt izskanēja viedoklis, ka patiesie tramvaju pārdošanas starpnieki esot “Saskaņai” vai “GKR” pietuvināti pašmāju blēži, kas piesedzoties ar čehu investoriem.

Protams, man nav ne mazākās daļas par tramvajiem un to, kā Čehijas pilsonis kļuvis par dižinvestoru.

Toties interesants šķiet fakts, ka “Black Duck Invest” reģistrēts Prāgas centrā un tieši tajā pašā adresē atrodas arī kāda firma “VH Latvia Invest”. Tās īpašnieks ir šis pats Kršeks, bet direktors – iepriekš jau minētais Haralds Velmers, savulaik Liepājas metalurga iztirgotājs, šodien “Olainfarm” iztirgotājs un padomes loceklis vienā personā.

Televīzijas raidījuma “Nekā personīga” rīcībā bija nonākuši divi ar 15. martu datēti līgumu projekti. Tie liecinot par plānu nodot “Olainfarm” akcijas Čehijā dibinātai firmai. Savukārt tās akcionāri būtu “Black Duck Invest”, kā arī Velmera un Krastiņa uzņēmums.

Nudien neesmu sazvērestības teoriju aizstāvis, bet domāju, ka pavisam nedaudz jāatgriežas pie “Olainfarm” prezidenta Valērija Maligina. Maligins bija lielākais zāļu ražotājas AS “Olainfarm” īpašnieks un valdes priekšsēdētājs kopš uzņēmuma privatizācijas 1997. gadā.

Nav šī raksta temats diskutēt par privatizācijas dīvainībām, to – kā akcijas sākumā nonāca Maligina īpašumā, tad pēkšņi – atpakaļ valsts īpašumā, bet pēc tam atgriezās pie Valērija Maligina. Nerunāsim par to, ka šobrīd no Privatizācijas aģentūras arhīva esot nozuduši šīs privatizācijas dokumenti, par to – vai privatizācija un tālāka uzņēmējdarbība bija vai nebija saistīta ar bijušajiem KGB darbiniekiem vai bijušajiem bandītiem, mūsdienās sauktiem par biznesmeņiem.

To, ko es zinu itin labi – 2017. gada rudenī Valērijs bija labā formā, pārņemts jaunām idejām (mani stundu iztaujāja par ortrozēm un sporta korsetēm, to lietošanu un ražošanas iespējām). Un tomēr 2017. gada 9. decembrī viņš nomira.

Tiesu medicīnas ekspertīze atzina, ka nevardarbīgā nāvē. Vai šajā nevardarbīgā nāvē piedalījās kāda neidentificēta jauna inde, ko lieto specdienesti, palika neatbildēts jautājums. Katrā ziņā Valērija Maligina nāvē alkoholam un narkotikām nebija būtiskas nozīmes, kaut publiskajā telpā tas tieši tā tika mēģināts parādīt.

Otra nāve, kura tieši vai netieši ir saistīta ar „Olainfarm”, ir Pāvela Rebenoka nāve 2020. gada 20. septembrī, un šo nāvi čakli turpina izzināt un izmeklēt Latvijas policijas izmeklētāji.

Tātad – rūpnīca ir ļoti interesanta un iekārojama, un atliek jautāt – kam. Es noraidu visas spekulācijas ar un par amfetamīnu – tas ir noiets etaps deviņdesmito gadu sākumā. Nav iespējams iegūt Labas ražošanas prakses sertifikātu Eiropas savienības farmācijas uzņēmumā, kurā notiek nelikumības zāļu ražošanā. Ja nu kāds gribētu ražot amfetamīnu, to viņš itin viegli varētu darīt laboratorijā garāžā vai pat kamerā Centrālcietumā, bet ne taču pelnošā un augstākos farmācijas standartus uzturošā rūpnīcā.

Šķiet, ka interese par šo rūpnīcu ir paliekošs Maligina fenomens – viņš mācēja apvienot izejvielu ieguvi no trešajām valstīm, ražošanu Eiropas Savienībā un zāļu tirdzniecību atkal trešajās valstīs, proti – bijušās PSRS ietekmes zonā. Un nav noslēpums, ka viņam piemita spēja draudzēties ne tikai ar ietekmīgiem Latvijas politiķiem, bet arī ar ietekmīgākajiem Krievijas farmācijas biznesa ļaudīm.

Viņa biznesa virzība bija nevis nelikumīga un negodīga spēle, bet izpratne par vājajām vietām likumdošanā, proti – viņš precīzi izmantoja spraugas eksporta – importa darījumu dokumentācijā. Un acīmredzot, šis bizness bija labs, veiksmīgs un citiem iekārojams, pie kam par daļu no tā mēs varam nojaust, bet nevaram zināt.

Farmācijas rūpniecība ir valsts stratēģiskas nozīmes uzņēmējdarbība. Farmācijas rūpniecība ir valsts drošības jautājums, un farmācijas rūpniecība vienmēr ir svešu valstu interešu objekts. Latvijai būtu stratēģiski svarīgi, lai “Olainfarm” netiktu izsaimniekots kā “Liepājas metalurgs”, lai paliktu Latvijas uzņēmēju īpašumā. Šķiet, ka valdības un ierēdniecības pārstāvji dara visu, lai tas nenotiktu.

Kāpēc šādi apgalvojumi? Tie pamatojas redzamajās publiskajās aktivitātēs, nomelnojot Latvijas uzņēmumus, kas varētu iesaistīties “Olainfarm” akciju iegādē (cik zinu, Valērija Maligina testamentā noteikts, ka 5 gadus pēc viņa nāves viņa rūpnīcu akcijas nav pārdodamas – tātad līdz 2022. gada rudenim). Ir vērts izlasīt Kirova Lipmana interviju, arī ieklausīties viņa publiskajos izteikumos.

Viņš ir izrādījis interesi iegādāties “Olainfarm”, proti, apvienot to ar “Grindex”, bet saņēmis nopietnus pretsitienus. Publiskajā telpā tiek nomelnota “Recpharm” un tās meitas kompānija “Rīgas Farmaceitiskā fabrika”, pie kam visi raksti ir papildināti ar puspatiesībām, piemēram – ar aprakstiem par akcionāriem, viņu īpašumiem utt.

Neapšaubāmi pats interesantākais notikums bija mēģinājums ieriebt “Repharm”, grozot Ministru kabineta noteikumus. Lieta tāda, ka starp veselības ministriem Ilzi Viņķeli un Danielu Pavļutu veselības ministra krēslā aptuveni piecas stundas pabija aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

Kāds augsti stāvošs Veselības ministrijas ierēdnis šajās stundās – 7. janvārī aptuveni pussešos vakarā mēģināja panākt, lai Pabriks paraksta vietējos aptiekārus diskriminējošus Ministru kabineta noteikumus, kas paredzēja samazināt aptieku skaitu atkarībā no apdzīvotās vietas iedzīvotāju skaita. Realitātē tas nozīmētu priekšrocības aptiekām, kas izvietotas lielveikalos. Tagad atkal šo noteikumu projektu veselības ministrs izvilka no papīrkurvja – tieši tajā laikā, kad notiek aktivitātes ap “Olainfarm”.

Interesanti, ka noteikumi, manuprāt, ir radīti lai pavērtu plašāk Latvijas tirgu ārvalstu uzņēmumiem, bet ierobežotu individuālo aptieku īpašniekus un Latvijas īpašnieku kontrolētas aptieku ķēdes.

Novērtē šo rakstu: